Tērauds: Mums ir jābūt vienmēr gataviem uzklausīt (7)

Mēs esam centra teritorijā, kas strauji mainās. No vienas teritorijas puses pazudis necaurredzamais žogs... Tiek izkopts parks. Kā jūs saskatāt teritorijas maiņas sazobi ar šeit notiekošajiem atveseļošanās procesiem?

Es šorīt braucu uz Tvaika ielu... Atbraucu, noliku šeit mašīnu, un tad es skatos, ka žogs ir pazudis, tīri emocionāli es to nebiju konstatējis, ka tā žoga nav. Tāda atvērtība. Starp citu, par spīti cilvēku domām, mūsu teritorija nekad nav bijusi slēgta. Tie varbūt tādi aizspriedumi, ka cilvēki varbūt kādreiz domāja, ka šeit viss ir slēgts, vārti vienmēr ir bijuši vaļā. Bet nu šobrīd, protams, ka teritorija kļūst skaistāka, pieejamāka, es domāju, ka ir jau labāk, ka cilvēki nebaidās no psihiatriskās ārstniecības iestādes, ka domā, ka nez kas tur notiek aiz sarkanā ķieģeļa žoga.

Šeit teritorijā staigā un atpūšas arī pacienti. Ko viņiem nozīmē šīs te žogu un robežu sajūtas?

Nu, tie, kas iet kāda cilvēka pavadībā, ir slēgto nodaļu, akūto nodaļu pacienti. Nu, tas, ka ir jābūt pastaigām, par to vispār nav diskusiju, ir jābūt svaigā gaisā, ir jāiet pastaigāties, pastaigām jābūt vairāk. Mēs šiem pacientiem uzticamies un pacienti to novērtē un es domāju, ka tas arī sekmē ārstēšanas režīmu, nevis, ka tikai visu laiku ir ieslēgti, visu laiku pieskatīti ļoti cieši, bet arī tomēr, ka brīvi grupā tomēr ar citiem cilvēkiem iet pastaigās, ka ir dzīve arī aiz žoga, es domāju, ka tādu vēlmi atgriezties sabiedrībā tikai paspilgtina, nevis pasliktina.

Šodien daudz tiek runāts par psihisko veselību kā jomu, kur īpaši jāakcentē humānisma principi. Ko mēs vispār saprotam ar šo vārdu salikumu “humānisms psihiatriskajā aprūpē”?

Jāmin Semjuela Šema, amerikāņu ārsta, grāmatas - “Dieva dziednīca” un “Ciešanu kalns”, kur viņš apraksta jauna rezidenta un psihiatrijas rezidenta piedzīvojumus apmācības procesā, populārs romāns. Grāmatas varonis izvēlas psihiatriju, jo tā ir faktiski vienīgā medicīnas nozare, kur cilvēks vēl ir cilvēks, kurā humānisms ir saglabājies. Jo mums tomēr ir jāstrādā ar pacientu emocijām, ar pacientu jūtām, ar pacientu ciešanām, kas ir ne tik daudz fiziskas, cik psihiskas. Reizēm jau tomēr psihiskās ciešanas ir smagāks pārbaudījums cilvēkam par fiziskajām ciešanām.

Laikam ir tā, ka ķirurģijā izdodas varbūt izoperēt ātri un varbūt kaut kas atrisinās, nu tas droši vien vienmēr nav taisnība, bet tomēr - lielā mērā tas tā izdodas. Psihiatrijā tomēr šie traucējumi mēdz hronificēties, ieilgt, atgriezties, un šīs psihiskās ciešanas ir atkal šeit un mums ir jābūt vienmēr gataviem uzklausīt, vienmēr gataviem palīdzēt, vienmēr gatavam iedrošināt uz atkārtotu ārstēšanos, uz palīdzības meklēšanu arī situācijās, kas ir emocionāli smagas arī ārstam. Es domāju, ka humānisms kā tāds jau psihiatrijai, psihoterapijai, narkoloģijai ir būtiskāks kā citām nozarēm.

Daudzu cilvēku prātos, kad runā par psihiatriju, ir ainas no Holivudas filmām? Kas ir terapijas, kas strādā šodien un kas bija tās terapijas, ko jūs pats vērtējat kā citam gadsimtam saprotamas, bet nepieņemamas mūsdienu pasaulē?

Jāsāk jau ar to, ka pirmie psihiatriskie medikamenti, ko mēs šobrīd izmantojam nāk no 50.gadiem. Psihoterapijas metodes, kas pamazām attīstījās un milzīgu pretestību izgāja visā pasaulē, viņas ir kādus 100 gadus vecas. Tātad pirms tiem 100 gadiem faktiski bija pacientu aprūpe un pieskatīšana, un dažādas, mūsdienu skatījumā, eksotiskas metodes. Piemēram, viena no metodēm pirms vairāk kā 100 gadiem, kas arī Rīgā tika ieviesta, bija malārijas drudža terapija. Mēģināja visādus paaugstinātas temperatūras stāvokļus, febrilus stāvokļus panākt, lai izraisītu organismam šoku un tādā veidā pārietu psihozes, jo faktiski jau ārstēšanas nebija nekādas.

Tad parādījās insulīna komatozā terapija, kas jau šobrīd ir pazudusi no aprites. Bet no 30.gadu beigām, no 40.gadiem parādījās viena no tādām, arī mūsdienās aktuālām, terapijām, kas ir elektrokonvulsīvā terapija, kas ir apaugusi ar leģendām, ar filmām, ar aizspriedumiem. “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” un citi darbi ir visiem zināmi, bet šī metode joprojām ir palikusi aktuāla, viņa pat joprojām attīstās arī pasaules kontekstā. Un jāsaka tā, ka Latvijā mēs šo metodi izmantojam stipri par maz, mums ir atsevišķi pacienti gada griezumā, kas viņu saņem, praktizē šobrīd Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca, Daugavpils, mēs ļoti reti Rīgā, mums šobrīd nav tehnisku iespēju uz doto brīdi. Līdz ar to no tādām vecām metodēm vienīgā, kas ir izdzīvojusi, ir elektrokonvulsīvā terapija. Kas attiecas uz ķirurģiskjām metodēm - nu, tad tās ir kādu zinātnisku institūciju paspārnē pasaulē atsevišķās vietās, bet nu lobotomijas neviens sen vairs netaisa nekur.

Šobrīd visvairāk attīstītas ir psihoterapijas metodes un medikamenti uzmanīgā psihiatru pārraudzībā. Protams, dominē medikamentozās ārstēšanas - šeit sperts milzīgs solis kopš 50.gadiem - gan medikamenti, kas ārstē psihozes, gan medikamenti, kas ārstē trauksmi un depresijas. Parādās medikamenti, vēl gan nepietiekami, kas ārstē Alcheimera slimību, tā kā izrāviens ir, bet arī ir sajūta, ka šobrīd tādā medikamentu attīstībā pasaulē ir tāda kā drusku mīņāšanās, iepauzēšana. Šobrīd tiek gaidītas jaunas tehnoloģijas, kas varētu iespaidot ģenētisko informāciju, gēnu ekspresijas un dažādus pārmantotos faktorus, arī dažādas vielmaiņas problēmas. Tāds ir mūsdienu skatījums.

Kas attiecas uz psihoterapijām, tad tiek piedāvāti arvien vairāk dažādu veidu, dažādu paveidu. Uz pierādījumiem balstīta un pamatā daudzām ārstēšanām ir kognitīvi biheiviorālā terapija. To praktizē daudz klīnisko psihologu, un arī psihiatriem māca šīs metodes pamatus. Jāsaprot, ka psihoterapeiti pamatā darbojas ar ilgstošām psihodinamiskām ārstēšanas metodēm. Es domāju, ka tādā simt gadu griezumā ir ļoti daudz kas mainījies mūsdienās.

Un ja tad pabeidz šo manu monologu, jāsaka, uz ko mēs visvairāk cenšamies virzīties - tomēr uz individualizētu ārstēšanu - ka visiem nav viena medikamentu shēma, ka visiem nav viena psihoterapijas metodes izvēle, nav vieni un tie paši rehabilitācijas speciālisti. Mēs meģinām individuāli katram pacientam piemērot dažādu speciālistu palīdzību, sekojot pacienta vajadzībām.

Ja mēs runājam par minēto elektrošoka terapiju, kas ir tas pamatojums cilvēkiem, kas nav studējuši medicīnu, kāpēc to dara?

Elektrošoka terapija nav pirmās izvēles ārstēšana, bet tā ir viena no pamatārstēšanas metodēm visur Eiropā. Vēlreiz gribu teikt, ka Latvijā mēs to maz izmantojam un par maz izmantojam. Šo metodi pielieto tad, kas ir tā sauktie terapeitiski rezistentie stāvokļi, proti, kad mēs nevaram palīdzēt ar psihoterapijas metodēm, kad mēs nevaram palīdzēt ar medikamentiem. Arī pie tā sauktajām katatonijām, šizofrēnijas, pie terapeitiski rezistentām depresijām. Biju klīnikā Anglijā, kur kolēģi teica, ka senioriem ar smagām depresijām, pirmkārt, izvēlas elektrokonvulsīvo terapiju un tikai pēc tam medikamentus, jo tā ir saudzīgāka metode pēc būtības. Bet, protams, ka Latvijā un arī citur tā stigma, tas bīstamības oreols, tas ir saglabājies. Kolēģi Lietuvā pirms gadiem trim minēja, ka tad, kad šie pacienti redz, un viņu tuvinieki redz, ka tie uzlabojumi ir tiešām ļoti labi, tad arī tā metode zaudē savu oreolu.

Jūs minējāt filmu “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” - kā jūs kā psihiatrs skatāties uz šo darbu?

Es domāju, ka tā ir nodeva laikam. Bija situācijas, kad pacienti atradās ilgstoši slimnīcā... Šī filma vēsturiskā kontekstā ir pagrieziens pasaules mērogā, kad nevajag pārmēru izmantot elektrošoku terapiju un vajag pievērsties citām, saudzīgākām metodēm. Bet šī metode joprojām ir palikusi kā ļoti efektīva ārstēšanas metode situācijās, kur tas ir vajadzīgs, tiem, kam tas ir nepieciešams.

Bet nu tur, kur ir par daudz, acīmredzot, nevajag būt daudz - tur, kur ir par daudz medikamentu, nevajag tā būt, par daudz elektrošoka arī nevajag, un, piedodiet, reizēm nevajag par daudz psihoterapijas.