Jauna dzīve klauna tērpā. Kā žurnāliste Gunta īstenoja bērnības sapni

Toreiz nodomāju, ka es neesmu tik talantīga un ka es šo darbu nevarēšu veikt– kā jau mums visiem ir mazvērtības kompleksi un šķiet, ka citi ir labāki. Es norakstīju nost savu bērnības sapni, bet manī visu laiku skrubinājās tāda nepiepildīta vēlēšanās.

Fotoattēls tapis pirms sešiem gadiem, kad Gunta pavadīja vienu dienu ar Dakteriem Klauniem. Kopā ar Igoru Narovski, savu tagadējo klaunu skolotāju.

- Un kā tu nonāci līdz klauna arodam?

Viss sākās ar to, ka es atradu savu terapijas veidu, tā ir biodeja – biodanza. Tā ir metode, kas iedod iekšēju brīvību, noņem robežas, ļauj noticēt sev vairāk un dzīvot vieglāk. Ir jau četri ar pusi gadi, kopš es regulāri eju dejot. Apstākļi sakrita tā, ka pagājušā pavasarī likvidēja žurnālu, un es paliku bez darba. Diezgan drīz pēc tam parādījās sludinājums, ka uzņems 20 jaunos klaunus.

Es visu laiku sēdēju un domāju – “Vai es varu?! Vai varēšu?! Un, ja mani neuzņems, būs tik nepatīkami, tik sāpīgi...” Nevienam taču negribas vilties, vai ne?

Aizsūtīju anketu un gaidīju. Anketas bija kādas 150, un pēc pārrunām mūs atlasīja 40 cilvēkus. Beigās palikām 20 topošie klauni. Viens no jautājumiem, ko man uzdeva klaunu projekta psiholoģe, bija tāds - vai man būs komfortabli mācīties kopā ar tik jauniem cilvēkiem. Jo pārējie visi ir daudz jaunāki. Mācībās vienreiz bija uzdevums, kad bija spontāni jāpasaka – “šajā brīdī es vēlos...” Es stāvu un skatos - un viņi visi ir tādi jauni, skaisti - un es nedomājot saku: “Es gribētu, lai man būtu 25 gadi!” Pēc tam daudzi teica: “Tev IR 25!” [Smejas.] Tas jau ir par to, kā katrs jūtas dvēselē! Droši vien kāds padomās – 60 gados viņa uzsāk kaut ko pilnīgi jaunu; viņa ir pilnīgi traka! Protams, mācībās brīžam nebija viegli, bet arī jauniem cilvēkiem bija fiziski grūti. Mācības ir nopietnas, ilgst pusgadu, notiek intensīvā ritmā.

- Kas bija grūtākais, pieņemot lēmumu kļūt par klaunu?

Man bija bail, ka mani neuzņems. Iedomājies, ja tas ir sapnis no bērnības... Es jau nedomāju, ka būšu Dakteris klauns, bet kaut kāda klauna stīdziņa vienmēr ir nākusi līdzi. Piemēram, bērnībā vakaros, kad ģimene sapulcējās, es izgudroju priekšnesumus, dziedāju kaut kādas izfantazētas dziesmas – nezinu, kā vecāki un māsa to varēja izturēt. [Smejas.] Tētis man bija liels jokotājs. Viņš bija īsta sabiedrības dvēsele – dauzījās, pārģērbās, vienmēr visus izjokoja... Tētis jau sen ir miris, bet tā stīdziņa manī palikusi.

2018.gada augusts. “Man uz deguna ir kastanis. Esmu suns Funs, kas kārs uz vēju. Bet varbūt Dr.Klauns, arods, par ko joprojām sapņoju.”

- Vai, skatoties ar šodienas acīm, bija vērts baidīties?

Tajā brīdī es domāju:

“Ja tu nespersi to vienu soli, kā uzzināsi, vai tas ir tavs ceļš? Ja tev ir sapnis, ir jāatļaujas to piepildīt!"

Jā, ir bailīgi mainīt dzīvi, jo nezini, kas būs – vai varēsi iztikt finansiāli; vai pietiks laika, spēka un veselības. Man ir tāda sajūta – ja cilvēks iet savu īsto ceļu, tad Dievs viņam ceļā baltus dvieļus klāj. Ja esi aizgājis aplam, tad visu laiku tikai sities aizvērtās durvīs.

- Kādas ir galvenās cilvēciskās īpašības, kas nepieciešamas Dakterim klaunam?

Mēs paturam prātā piecus galvenos principus: godīgums, vienkāršība, vieglums, prieks un spontanitāte – spēja reaģēt uz situāciju, izmainīt to. Tā ir psiholoģiska atvērtība. Ir jābūt arī psiholoģiski noturīgam, lai tiktu galā dažādās situācijās, kas var rasties slimnīcā un kuras ne vienmēr ir vieglas.

Tā ir tāda kā dvēseles sajūta, ka vari būt brīvs, aplams, nepareizs un blēņoties, dauzīties, vienkārši darīt visneiespējamāko. Uzvilkt dumjas drēbes un izskatīties drusku tizli. Visi jau grib būt pareizi. Tās sabiedrības uzliktās robežas ir ļoti stingras. Viena sieviete man teica: “Es tomēr tādā darbā esmu, kur es nevaru tā atļauties. Ko padomās?”

Tā mēs dzīvojam – “ko padomās...” Kāda starpība, ko padomās? Ja domāsi, ka visi skatās uz tevi un visu laiku vērtē, kad tad dzīvot pa īstam?!

- Pie tava ieraksta sociālajos tīklos tava meita rakstīja tā: “Nekad nebūtu iedomājusies, ka mācības ir tik intensīvas, grūtas, kaut kas sevī jāpamaina, jātransformē, kaut kāds kāmītis jānogalina.”

[Iesmejas.] Tas bija tad, kad mēs gājām praksē. Līdzi katram klaunu pārim nāca skolotājs [Dr. Igorsky jeb Igors Narovskis] un visu pierakstīja - ko mēs darām, un kā cilvēki reaģē, un pēc tam viņš analizēja. Mana saziņa ar cilvēkiem parasti ir ļoti smaidīga un saulaina, un es biju iedomājusies, ka tāds ir arī mans klauns.

Bet bērnam, kuram sāp un ir bēdīgi, varbūt tā saulīte besī ārā.

Tad skolotājs teica, ka mums ir “jānogalina kāmītis”, lai mēs saprastu, ka vajag būt ne tikai saulainās, bet arī citās emocijās, lai bērni caur mums varētu izpaust savas jūtas, arī sāpīgās.

- Kas ir ietekmējis Dr. Gugas veidošanos?

Sākumā man bija ļoti klauniski tēli. Laikam bija jāizdzīvo tas bērnības cirka klauna sapnis – tādas bikses sašuvu rūtainas, un tā. Mūsu skolotājs uzskata, ka klaunam ir jābūt gaumīgam, krāsās saskaņotam. Un tad man atnāca tēla spārni. Tie daudzus gadus nostāvēja mājās plauktā. Reiz tāpat vien tos paņēmu līdzi, kad strādājām ārā pie slimnīcas logiem. Pēkšņi skolotājs man ieteica uzlikt tos spārnus. “Jā, atstāj, labi izskatās!”

Iznāca tāds drusku dīvains cilvēks, kas grib spārnus... Vai viņš domā, ka māk lidot? Tāds man tas tēls tagad veidojas.

- Kāds ir klauna uzdevums un instrumenti, ar kuriem to var panākt?

Klauna uzdevums ir izmainīt slimnīcas atmosfēru, ikdienu, izmainīt katra konkrētā cilvēka mirkli, atmodināt bērnu ikvienā. Mēs jau nestrādājam tikai ar bērniem. Slimnīcā atrodas mediķi, vecāki, personāls. Latvijā klauni iet pārī, veido saspēli un rodas dažādas negaidītas, komiskas situācijas. Cilvēks to visu vēro. Ikdienā valda sabiedrības uzliktās robežas, lomas, mēs esam ieturēti, bet klauns ir tas, kurš drīkst jebko – viņš tev atļauj vismaz iztēloties, ka tu arī tā varētu – dauzīties, blēņoties, muļķoties. Viņš maina situāciju, maina pasauli.

- Kā pandēmija ietekmēja Dakteru Klaunu darbu?

Diezgan ilgi mēs vispār nestrādājām. Veidojām video, darbojāmies "Instagram" tiešsaistē. Bijām priecīgi, kad varējām sākt strādāt ārā, pie slimnīcas logiem. Bērni zina, kad mēs nāksim. Pārvietojoties pa slimnīcas teritoriju, klauns satiek daudzus cilvēkus, un visur var rasties kaut kāda spēle. Piemēram, bērns atbrauc uz slimnīcu, viņš visu rītu ir baidījies, un mamma ir baidījusies.

Viņi izkāpj no mašīnas, bet tur klauni - sagaida ar ovācijām, un tad bērns saprot, ka slimnīcā nav nemaz tik traki. Un tad arī mammai ir vieglāk.

- Ar ko atšķiras darbs palātās no darba ārā?

Ārā tas ir it kā daudz vienkāršāks darbs – lielāks, spilgtāks, teatrālāks, kustīgāks. Izmantojam lielus un spilgtus priekšmetus, bērns mūs redz pa logu kā tādu filmiņu. Palātā ir tuvplāns, vairāk jājūt psiholoģiskās un attiecību nianses. Tas ir smalkāks un precīzāks darbs. Ieejot palātā, tu ieej bērna telpā – ir jāsajūt, kāda ir viņa situācija, šī bērna tēma, un kāda būs spēle.

- Vai palātās klaunus sagaida ar prieku?

Nav jau tā, ka mēs ienākam un visi uzreiz smaida. Ļoti dažādi. Iedomājies – bērns ir slimnīcā. Atveras palātas durvis, ienāk medmāsa, iešpricē, uzliek sistēmu, paņem analīzes. Tad ienāk ārsts. Pēc tam vēl kāds.

Atnāk, iestumj pusdienas: “Ēd.” Un neviens bērnam neprasa, vai tu to gribi. Bet atnāk klauns un vaicā: “Vai tu gribi, lai es pie tevis ienāku? Vai es drīkstu?” Un bērns atgūst kaut kādu savas dzīves saimnieka lomu.

Viņš var teikt klaunam: “Negribu, ka tu nāc!” Dažreiz pietiek ar to, ka klauns paiet garām gaitenī vai tikai parādās palātas lodziņā - kā brīnums. Klauns var palīdzēt ārstiem veikt kādu procedūru - paņemot bērna uzmanību sev, aizvirzot domas no sāpīgā mirkļa.

- Un kā ar mediķiem?

Viņiem ir prieks, jo arī viņu ikdienu tas izkrāso. It sevišķi tagad, Covid laikā, to varēja ļoti sajust, kad mēs pēkšņi parādījāmies tajā ļoti noslēgtajā slimnīcas vidē, kur netiek ielaists neviens lieks cilvēks.

Un pēkšņi parādās klauni, kas tur vienkārši plivinās! Man tajā brīdī likās, ka tā ir tāda kā zīme, ka vecā dzīve tomēr var atjaunoties, jo klauns ir vēsts par brīvību un prieku.

Ar ārstiem un medmāsām mēs esam kā kolēģi. Mēs esam klauna tērpā, bet slimnīcas personāls taču zina, ka esam cilvēki, kas nākuši uz slimnīcu darīt ko noderīgu. Mēs kopā pajokojam.

- Kas ir sarežģītākie lēmumi klauna darbā?

Kā konkrētā situācijā rīkoties. Prakses laikā bija tāda situācija – mediķi palūdza mūs ieiet pie vienas meitenes, kura jau ļoti ilgi bija slimnīcā, ļoti smagā stāvoklī. Mēs tur centāmies visādi ņemties, muzicēt, iepriecināt, sasmīdināt un tā... Meitene nekādi uz mums nereaģēja. Pēc tam mūsu skolotājs teica, ka nevajag lauzties aizslēgtās durvīs. Tai meitenei droši vien ir šitā [līdz kaklam] visi tie, kas viņu grib iepriecināt! Kādas ir viņas domas par dzīvi, to var tikai iedomāties. Bet mums bija iespēja iepriecināt viņas tēti, jo bija redzams, ka viņam gribas kaut uz mirkli atslēgties no smagās ikdienas, kas jau gadiem paiet slimnīcā. Tētis bija šīs atvērtās durvis. Un tas dotu jaunas emocijas arī šai meitenei. Svarīgākais ir atrast atslēgas momentu, saprast, sajust, kā būtu jādara.

- Vai pēc tādas darba dienas neseko psiholoģiska bedre?

Nē, vienkārši normāls, fizisks nogurums kā pēc skriešanas mežā vai vingrošanas, jo tā ir fiziska darbība, kurā ir ielikta enerģija. Visas divas vai trīs darba stundas atrodies enerģijas pacēlumā.

Esi citā lomā, viss ikdienišķais izzūd, izgaist, paliek tikai burvīgā un nedaudz dīvainā klauna pasaule.

- Bet kur smelties spēku, kad gribas nevis smieties, bet raudāt?

Drīkst arī paraudāt, man pagaidām nav bijis tāds brīdis. Pirms klauniem es kādus divarpus gadus strādāju kā brīvprātīgā Onkoloģijas centrā. Laikam tas bija pirmais nozīmīgais solis ceļā uz Daktera klauna darbu. Mēs vienkārši gājām palātās runāties ar cilvēkiem. Tas, protams, bija citādi – tur nebija nekāda klauniskuma, bet klauni noderētu arī tur, es tā domāju.

- Daudziem doma par brīvprātīgo darbu šķiet daudz romantiskāka nekā tad, kad tas patiešām ir jādara, jo tas tomēr ir diezgan smags uzdevums un atņem laiku savam komfortam.

Jā, bet tas ļoti daudz dod. Es vienmēr nācu no slimnīcas laukā ļoti iedvesmota, vienmēr bija gaiša sajūta. Tā cilvēka prieks iedod prieku tev, pat ja jūs kopā paraudat.

Tam cilvēkam tas ir vesels notikums, ka viņš ratiņkrēslā var iziet ārā un redzēt, ka koki zied, lapas sāk zaļot, vienkārši vēju sajust.

Arī tas bija bailīgi – vienmēr pirms tam lūdzos: “Dievs, dod man pareizos vārdus!”

- Kāda bija tava motivācija kļūt par klaunu?

Agrāk jau es nezināju, ka ir tādi slimnīcas klauni, bet man bija svarīgi būt tādam cilvēkam, kas iedod prieku citiem. Man bieži bija teikuši: “O, kā tu mani iedvesmoji!” Bet es neko tādu nedaru, es vienkārši tāda esmu.

- Bet tā ir. Atceros, kā pirms četriem gadiem 4.maijā tu uzklāji baltu galdautu un uzaicināji savus kaimiņus uz kūku. Toreiz nodomāju – “Es arī tā gribētu!”

Tas jau arī nebija nekas! Nu, taču padomā! Es nodomāju - “Nu, kāpēc es nevaru izcept kūku un iziet pagalmā? Robežas! Kauns! Neērti! Vai kāds nāks?” Kad tu atļauj sev palaist visas šitās robežas vaļā, kļūst tik viegli dzīvot! Mēs tik forši tagad saprotamies ar kaimiņiem, un ir tik labi! Bet sākumā liekas: “Nu, kā es iešu un kā viņi paskatīsies, ko viņi padomās – ne tāda paplāte un ne tāda kūka...” Bet tā neviens nedomā, neviens neskatās un nevienam nav tik svarīgi!

[Šogad 4.maijā pandēmijas dēļ pulcēties nebija ļauts, tāpēc Gunta ielūdza kaimiņus iznākt uz balkona vai pienākt pie loga un kopā uzdziedāt “Bēdu, manu lielu bēdu”. Un viņi atnāca! - Red.]

2016.gada 4.maijs. "Galdiņš mazs, kūka gana liela, galdauts balts. Galu galā, ja neviens neatnāks, kūku apēdīsim paši. Tā es domāju."

- Kā kļūšana par klaunu tevi pašu ir mainījusi?

Vienreiz man vajadzēja atrast bildi – mēs taisījām albumu skolotājiem uz izlaidumu.

Es skatos visas savas vecās bildes, un tur taču ir smukas fotosesijas žurnālam – sagrimmēta, sapucēta... Un neviena neesmu es! Goda vārds!

Bet šī te [rāda savu foto dr. Gugas tēlā] esmu es! Tad es ļoti precīzi sajutu, ka esmu kļuvusi daudz citādāka, brīvāka, vieglāk uztveru daudzas lietas.

- Piemēram?

[Zem deguna, ar smaidu] Dzīves materiālo pusi. Šobrīd man ir daudz mazāk naudas, un esmu drusku satraukta par to, jo man tuvojas dzimšanas diena [smejas], bet vispār – ir tik maz lietu dzīvē, ko mums patiesībā vajag. Pietiek ar prieku un darbu, ko dari ar prieku, kas dod gandarījumu un laimes sajūtu.

FAKTI:

- Biedrība “Dr. Klauns” kā sabiedriska labdarības organizācija darbojas kopš 2012. gada 28. septembra.

- Misija: veidot bērniem draudzīgu vidi veselības aprūpes iestādēs, palīdzot bērniem un to vecākiem pārvarēt psiholoģiskās un sociālās grūtības, mazināt stresu un paātrināt izveseļošanos.

- Patlaban organizāciju pārstāv vairāk nekā 50 profesionāli medicīnas klauni.

- Dr. Klauni sastopami ne tikai Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, bet arī slimnīcās Ventspilī, Liepājā, Valmierā, Cēsīs, Rēzeknē un Jūrmalā.

- Dakteri Klauni katru mēnesi slimnīcās kopā nostrādā vismaz 355 stundas.

- Katru mēnesi klauni slimnīcās iepriecina vismaz 590 bērnus un atvieglo vismaz 45 sāpīgas procedūras

- Organizācijas finansējumu veido ziedojumi.

- Klauniem iespējams ziedot 4, 27 eiro, zvanot pa tālruni 90006666.

- Dr. Klaunu ziedojumu konts: LV43UNLA0050019740644 (SEB banka).

- Ziedot iespējams arī klaunu mājas lapā.