Kultūras ministrijas (KM) veiktajā dienesta pārbaudē Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā (LEBM) dienesta pārbaudes komisijas izdarīto slēdzienu kopums apliecina bijušās iestādes vadītājas Ilzes Millersones nekompetenci un sliktu muzeja pārvaldību, informēja ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Lita Kokale.
KM: Brīvdabas muzejā veiktā dienesta pārbaude apliecina bijušās iestādes vadītājas nekompetenci (1)
Aprīlī KM pārtrauca darba tiesiskās attiecības ar Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktori Millersoni, jo viņas darbībā saskatīta likumu neievērošana. Pārbaudē konstatēti vairāki pārkāpumi, ieskaitot to, ka muzeja direktore neesot nodrošinājusi Brīvdabas muzeja darbinieku atalgojuma paaugstināšanu no 1. janvāra, lai arī valsts kultūras iestādēs strādājošo atalgojuma celšana, tostarp KM padotībā esošajos muzejos, ir viens no ministrijas 2020.gada prioritārajiem pasākumiem un atbilstošs finansējums līdz ar valsts budžeta dotāciju muzejam ticis novirzīts.
Kokale norādīja, ka slēdzienu kopums kalpoja par pamatu iestādes vadītājas atbrīvošanai no amata, vienlaikus nesaturot pārkāpumus, kuru dēļ būtu jāvēršas tiesībsargājošajās iestādēs. KM pārstāve pavēstīja, ka finansējumu, kas no 1.janvāra tika piešķirts muzeja darbinieku atalgojuma palielināšanai, muzejs citiem mērķiem nevarēja izmantot un nav izmantojis.
Muzeja darbinieku atalgojums ir ticis palielināts no 1.maija. Par darbinieku atalgojuma paaugstināšanai paredzēto finansējumu, ko muzejs laika posmā no 1.janvāra līdz 1.maijam noteiktajam mērķim nav izmantojis, KM samazinās muzejam pieejamo šā gada darbinieku atlīdzības fondu un atgriezīs to atpakaļ valsts budžetā, jo saskaņā ar likumu Par valsts budžetu 2020.gadam minēto finansējumu nav iespējams pārvirzīt citiem mērķiem, skaidroja Kokale.
TVNET jau vēstīja, ka 2009. gadā KM valsts aģentūras Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktores amatam konkursa kārtībā izraudzījusies ministrijas Juridiskās nodaļas vadītāju Millersoni, kas darbu muzejā uzsāka 21. janvārī.
Konkurss uz vakanto Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzeja direktora amatu tika izsludināts 2008. gada 24. septembrī. Uz izsludināto vakanci pieteicās pieci pretendenti.un, izvērtējot pretendentu iesniegtos dokumentus un priekšlikumus par muzeja darbības tālāko stratēģiju, komisija secināja, ka Millersones izglītība, zināšanas un pieredze vērtējama kā atbilstošākā.
Savukārt 2014. gadā tika izsludināts jauns konkurss uz muzeja vadītāja vietu, jo tā paša gada 3. februārī beidzās darba līgums ar Millersoni. Viņas vietā 10.maijā amatā stājās toreizējā Etnogrāfiskā brīvdabas muzejā direktores vietniece Una Sedleniece.
2014. gada septembrī muzeja direktora vietu atkal ieņēma iepriekšējā muzeja direktore Millersone. Viņa amatā atgriezusies ar tiesas lēmumu. Millersone bija vērsusies tiesā, jo ar viņu netika pagarināts līgums, kura termiņš bija beidzies, un tiesa pirmajā instancē šo prasību apmierināja.
Millersone iepriekš pastāstīja, ka jau gadu muzejā strādāja kā ministrijas tiešās pārvaldības iestādē. Viņa uzskata, ka darba līgums tādējādi ir bijis beztermiņa.
Kā ziņots, Millersone dzimusi 1960. gadā, Latvijas Valsts universitātē ieguvusi juristes kvalifikāciju, strādājusi par juristi Latvijas attīstības aģentūrā, bet kopš 1997.gada bija Kultūras ministrijas Juridiskās nodaļas vadītāja. Millersones vadībā izstrādāti vairāki kultūras jomai nozīmīgi dokumenti, piemēram, Kultūras institūciju likums un Rīgas Doma likums.
Šī gada jūlijā atklātā konkursā uz Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora amatu pieteikušies 16 pretendenti. Direktora amata pretendenti tiks izvērtēti trīs konkursa kārtās - pretendentu atlasē, strukturētā intervijā un padziļinātā intervijā, proti, prezentācija un pārrunas. Iesniegtos pieteikumus muzeja direktora amatam izvērtēs speciāli izveidota komisija, kā arī tās pieaicināti eksperti.
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ir viens no vecākajiem brīvdabas muzejiem Eiropā, tas dibināts 1924. gadā, apmeklētājiem atvērts kopš 1932. gada. Muzejs glabā, pēta un vienotā veselumā eksponē Latvijas tautas sadzīves liecības un tradicionālās būvniecības pieminekļus, kas raksturo dzīvi Latvijas teritorijā laika posmā no 17.gadsimta līdz 20.gadsimta sākumam.