Apceļo Latviju ⟩ Lasītāja stāsts: apceļo Vidzemi! (2)

Mums, ar četriem maziem bērniem, šis bija 4 dienu ceļojums. Bez restorāniem. Bez kārtīgām pusdienām. Bez diendusām gultās. Ja arī jums tas der, varat izbraukt mums pa pēdām.

“Baltic Bonsai park” ir pirmais mūsu pieturas punkts netālu no bijušā restorāna “Sēnīte”, kurā apstājāmies, lai apskatītos bonsai kociņus. Neko daudz par šo vietu nezinājām, tāpēc bijām izbrīnīti, ka mūs sagaidīja gide, kas izstāstīja par kociņu griešanu, kā arī bērniem piedāvāja pabarot Koi karpas. Rāma atpūtas vieta, kas piedāvā arī nogaršot japāņu tēju tējnīcā. Tomēr tā kā mēs šo braucienu orientējām uz pastaigām, atteicāmies, lai dotos tālāk.

Līču-Laņģu klintis  ir ievērojamākais apskates objekts apmēram 6km garajā pastaigā Gaujas Nacionālajā parkā. Noejot gar Lodes mālu karjeru, ratus atstājām, Rūtu iesējām tētim slingā un devāmies lejup pa kāpnēm. Šķērsojot lauku, uz zemes ceļa mans tikko četrgadnieks skrienot pamanījās iekrist dubļu – māla peļķē garšļaukus uz vēdera, tā nu nākamajā krustojumā mēs atstājām žāvēties viņa kreklu. Tomēr entuziasmu kāpt lejā pie upes, līst alās un iet garo posmu gar patiešām iespaidīgajām 30 m augstajām Līču klintīm tas nesabojāja un visas trīs stundas nostaigājām bez jebkādas kurnēšanas. Aplikācija telefonā vakarā rādīja, ka šai dienā esmu nogājusi 13 kilometru, un lielākā daļa noteikti ir no šī pārgājiena. Tieši cik ir šeit, nepateikšu, bet nekāds mazais posms šis nav.

Lielā ellīte – vienīgās dabīgās smilšakmens arkas Latvijā. To veido 23 metru gara ala, arkāde ar trim arkām un avots, kas šo visu veidojis. Tā kā bijām basām kājām, visi iekāpām gandrīz ledusaukstajā ūdenī, lai ieietu alas dziļumā, cik vien telefona lukturītis atļāva redzēt. Ļoti interesanta vieta, kas bijusi stipra svētvieta un varētu būt pat 7 tūkstošus gadus veca. Blakus stāvvietai neliela baskāju taka, kas veidota no dažādiem akmentiņiem, iecementēta skaistos zīmējumos

Beverīnas labirinti. Kad maniem bērniem tiek piesaukts vārds “labirints”, viņi jau ir starā, tāpēc šeit mums noteikti bija jābūt. Un, tikai ierodoties, mēs uzzinājām, ka tas ir daudz kas vairāk par vienkārši labirntu parku. Šeit ir dažādas šūpoles, brīvdabas spēles, karuseļi, galda spēles, populāru multfilmu varoņu koka figūras un, protams, daudz un dažādi labirinti. Tā kā mūsu ceļš veda tālāk uz nakts koncertu Smiltenes pusē, bijām ierobežoti laikā – pusotrā stundā mēs tieši tik paspējām, cik visu apskatīt un ātri, ātri pamēģināt. Ja es šeit atgrieztos ar bērniem, tad noteikti uz visu dienu. Vai līdz kamēr viņu vēderi sāktu čīkstēt pēc ēdamā, jo nekādu pārdotavu gan tuvumā neredzēju.

Daviņu lielais akmens ir pirmais apskates objekts otrās dienas rītā. Šķiet latvietis ir pieradis pie lieliem akmeņiem, tāpēc mani ne sevišķi pārsteidza tā diženums izmēros (4m x 2.8m x 1.4m), turpretī bedrītes – noapaļotie konusveida iedobumi manī radīja kādu dziļāku sajūtu – tiek uzskatīts, ka 1.gadu tūkstoša otrajā pusē pirms Kristus ar mazāku akmeņu palīdzību tiek iedobtas šādas bedrītes, kas kalpojušas kā ziedojuma vietas mirušo piemiņas vai auglības rituālos.

Burtnieka ezers, Vīsraga dabas taka un tornis. Burtnieka ezers ir ceturtais lielākais Latvijā, tomēr gana sekls (vidējais dziļums apmēram 2.5m). Ezerā ietek 23 upes un upītes un iztek tikai viena – Salaca. Pa apmēram kilometru garo meža taku nostaigājam līdz tornim, no kura paveras skats uz palienas pļavām, un tad atgriežamies, lai nopeldētos. Ūdens ir dzidrs, ūdensrozēm aizaudzis un silts, krasts ir tik sekls, ka mierīgi tikko viengadnieci var atstāt bradāt. Tepat netālu ligzdo neredzēti putni, kā arī lidinās zivju gārņi un daudz citi ierastāki. Gaidot kamēr auksts paliek lielākajiem peldētājiem, man uz rokas uzlaižas tumšzilas krāsas tauriņš. Rāma vieta.

Dambju dižozols – apmēram 400 gadu vecs – resnākais dižozols Latvijā (8.75m). Ozols aug ainaviski skaistā vietā, it kā kalna malā, ir dzīvs un tā kuplais vainags rada pazemības sajūtu. Pirms pametam Burtnieku ezera krastu, uzkāpjam skatu tornī otrā krastā, kur arī uzēdam pusdieniņas. Un tad dodamies Rūjienas virzienā.

“Adzelvieši”. Pa ceļam, sekojot norādēm, iebraucām sētā, kur saimniecība lielā platībā audzē kaņepes, no kuru sēklām gatavo sviestu, aizdaru un eļļu. No piedāvātās ekskursijas par kaņepju ražošanas procesu mēs atteicāmies, tomēr viņu produkciju nopirkām palielā apmērā. Tā kā veikalos to var iegādāties krietni dārgāk.

Rūjienas Šinšillas un aerosolmāksla ir mūsu šīs dienas izklaides bērniem, jo pēc internetā atrodamās informācijas saimniece piedāvā ekskursiju un stāstījumu par šinšillu dzīvi. Tomēr šinšillu bizness, izrādās, ir beidzies, un sētā no pāri tūkstoša ir palikušas tikai divas, no kurām vienu mums arī izdevās paglaudīt, lai sajustu neparasti mīksto kažociņu. Tomēr saimniece ir arī māksliniece un piedāvā mums veidot mākslas darbus, izmantojot krāsu aerosolus un ziedus, zāles un lapas, salasītas turpat sētā. Spītējot briesmīgajai smakai, mani divi lielākie mākslinieki starojošām acīm izveido vairākus krāsu darbiņus, ko paņemt par piemiņu.

Akmens izziņu taka Ķoņu kalnā. Ar auto piestājam milzīga lauka malā. Saule iet uz rietu, zāle ir svaigi pļauta,  mums pretī staigā kādi divdesmit stārķi. Uz lauka ir palieli akmeņi salikti atstatus un tikko iestādīti ozoliņi. Aizejot līdz lauka malai, bērni ierauga šūpoles. Milzīgas. Tikai pēc brīža mēs saprotam, ka īstā akmens izziņu taka ir aiz šūpolēm, lejup pa kāpnēm no Ķoņu kalna. Milzīgi akmeņi, atrasti turpat, sadarbojoties ar ģeologu Daini Ozolu, ir salikti pa to tipiem un grupām – patiešām ļoti izzinoši. Ja vien  es spētu atcerēties visus tos sarežģītos nosaukumus, būtu noteikti kļuvusi krietni gudrāka ģeoloģijā.

Ķoņu dzirnavas ir lieliska vieta, kur palikt pa nakti, piedevām samaksu saimniece prasa par cilvēku, nevis istabiņām vai gultām. Arī brokastis ir bagātīgas, lai arī tonakt esam tikai viena no divām ģimenēm, kas tur nakšņo. Uz vietas tiek cepta maize un medus turpat tuvumā ievākts. Dīķī drīkst iebraukt ar laivu. Un izrādās, šai attālajā Latvijas vietā, kas atrodas tikai 5km no Igaunijas robežas, dzirnavas ir ne tikai skaistas, bet arī darbojošas – šī ir vienīgā vieta Latvijā, kur vienkopus tiek vērpta vilna un malti graudi. Pirms aizbraukšanas mūs izved apmēram stundu garā ekskursijā, kur atraktīvā stāstījumā tiek parādīts gan kā graudu un miltu maisus cilā augšup un lejup pa stāviem, gan kā aitas vilna tiek ķemmēta, plucināta, kārta un šķeterēta un kā no tās veidojas pavediens. Braucot projām, katram bērnam tiek uzdāvināts spilventiņš, kas pildīts ar aitas vilnu.

Skaņākalna dabas taka ir galvenais tūristu piesaistes punkts Mazsalacā ar zināmāko apskates objektu 20m augsto Skaņākalna klinti. Pie tās, atrodot pareizus leņķus,  iespējams sarunāties pat čukstus, atrodoties attālu vienam no otra, tā kā šeit veidojas skanīga atbalss. Tomēr, lai līdz tai tiktu no ieejas sākumpunkta, būs jānoiet 3 km. Reizēm es esmu pārsteigta par savu nesagatavotības līmeni – aiziet trīs kilometrus vienā virzienā un atpakaļ nav problēmu pat manam tikko četrgadniekam. Bet mūsdienās dabas parki arvien vairāk un vairāk pildās ar dažāda veida atrakciju objektiem bērniem – koka skulptūrām, mājiņām, kāpnēm, alām, jancīgām šūpolēm, objektiem, vingrošanas platformiņām – un man to gan vajadzētu zināt, cik laiks tiek pavadīts tieši spēlējoties tajos. Mēs, paēduši tikai brokastis un atrastās mellenes mežā, atpakaļ pie mašīnas ieradāmies ap 19:00 vakarā.

Ungurpils dzirnavezers ar skatu torni un 1 km garo koka laipu. Pa ceļam uz mājām, mēs nolēmām tomēr vēl vienu nakti palikt Vidzemē. Un tā kā Staicelē atradās naktsmītne, netālu no Alojas apstājāmies pie Ungurpils dzirnavezera, kas ir ievērojams ar peldošām salām, kas izskaidrojams ar kūdras masīvu pacelšanos no appludinātas upes gultnes. Man gan neizdevās nevienu salu ieraudzīt, tomēr informācija internetā apgalvo, ka agrāk šeit esot bijušas pat 15 salu, kamēr šobrīd ezerā peld tikai trīs. Kamēr es ratos ripināju mazāko meitu pa jau diezgan aizaugušo laipu gar ezeru, Mareks un Elza lidinājās virs ezera ar krastā uzstādītajām roku šūpolēm.

Planču purva taka. Nākamajā rītā devāmies uz tuvumā esošo nelielo purva taku, kas ir ievērojama ar to, ka ir vienīgā Latvijā, kurā informācijas zīmes izvietotas arī Braila rakstā. Planču purvs ir neskarts augstais purvs ar šauru koka laipu (ar ratiem nevarēs izbraukt) puskilometra garumā. Ir jūlijs, un es tik sasodīti sen neesmu redzējusi lāceņogas mētrās, ka es kāpju no laipas arvien tālāk un tālāk nost. Tā ir mana bērnības garša. Šīs brīnišķīgi saldās ogas, kuras mierīgi var lasīt arī tādas cietas un vēl sarkanas – atceros no bērnības, kā dažu dienu laikā tās kļūst oranži saldas. Mmmm.

Karogu karjera taka. Netālu no Staiceles un Alojas atrodas labiekārtots Karogu karjers ar tīru ūdeni peldēšanai, tiltiņu, pa kuru nokļūt uz saliņas, kā arī turpat tuvumā atrodas Dzelzāmura dižakmens. Dažādos informācijas avotos atradām, ka tepat netālu arī var ieraudzīt interesantus alu veidojumus, tomēr pašiem mums neizdevās atrast, un vietējie iedzīvotāji, ko satikām, teicās neko par tādām nezinot.

Niedrāju – Pilkas purva taka. Uz bijušā šaursliežu dzelzceļa Smiltene -Valmiera Ainaži uzbēruma atrodas purva laipas sākums un pāris metru tālāk arī gals. Apejot loku apmēram kilometra garumā, pa ceļam var vērot tipisku purva ainavu, kā arī pie neliela purva ezeriņa ir uzcelts skatu tornis. Mēs ar Mareku atkal, kājas liekot uzmanīgi, lasām lācenes, kas nu jau kļuvis par medību pasākumu – negatavās mammai kulītē, bet, ja nu izdodas atrast gatavu, tad tas ir uzvaras cienīgs notikums.

Pulkstenis vēl ir tikai 16:00, un jūs noteikti vēl kaut ko varat apskatīt, pirms dodaties mājup. Bet mums vakarā bija jānokļūst saulrieta laivu braucienā Ķemeru tīrelī, tāpēc šeit mēs sasēdāmies mašīnās, salikām galvas uz dāvinātajiem spilveniem un atpūtāmies vakara airēšanai. Uz kartes mums palika vēl vairākas zvaigznītes, kur jāaizbrauc kāda taka izstaigāt vai kāds objekts apskatīt. Un Madonas, Vecpiebalgas, Stāmarienas galā mēs vispār neesam bijuši. Tā kā, Vidzeme, – mēs vēl atgriezīsimies!