Kā vēlme ietaupīt katru centu var aplaupīt krājēju (34)

Cilvēki naudu krāj dažādu iemeslu dēļ – cits nākotnei, cits investē naudu biznesā un nopelnīto nogulda vecumdienām, bet citi naudu nekrāj, bet dzīvo no algas līdz algai.

Taču šeit ir jārunā par kādu citu problēmu – nereti cilvēki ir pārāk taupīgi un galu galā vecumdienās sakrātās naudas ir pārāk daudz un to vairs notērēt nevar. Respektīvi – jaunībā, kad varēja izbaudīt dzīvi, cilvēks, krājot naudu, sev ir liedzis dažādus priekus un pieredzi, bet vecumdienās iespējas, kā izbaudīt dzīvi, dažādu apsvērumu dēļ ir jau aiz muguras.

Ietaupītajai naudai ir kāds avots – visdrīzāk, tā ir cilvēka paša nopelnīta smagā darbā. Otrkārt, pieņemot, ka citreiz cilvēki strādā papildus, lai nopelnītu vairāk naudas, tā vietā, lai šo naudu vienkārši “ieliktu zeķē”, to var izmantot citiem mērķiem.

Citiem vārdiem sakot, papildu naudu var izmantot kādiem hobijiem, izklaidēm un atmiņā paliekošai pieredzei. Taču daudzi, samaksājuši rēķinus un citus ikmēneša maksājumus, atsakās no tā visa, krājot naudu nenoteiktai nākotnei.

Agri vai vēlu mēs visi reiz mirsim - neatkarīgi no tā, vai nāves brīdī mūsu kontā būs vairāki tūkstoši eiro, vai arī daži centi. Turklāt dzīves laikā reizēm ir vērts atļauties sevi palutināt.

Daudzi cilvēki izvēlas krāt un neatļaut sev nekādus dzīves priekus. Pašdisciplīna un krāšana, protams, ir ļoti laba lieta, bet, neļaujot sev nekādus priekus, cilvēka garastāvoklis nebūs no tiem labākajiem.

Protams, ir ļoti saprātīgi iekrāt kādu naudu konkrētam mērķim, piemēram, sapņu ceļojumam vai kādai dārgākai lietai, piemēram, automašīnai. Tomēr krāšana bez konkrēta mērķa, piemēram, “tērēšanai kaut kad nākotnē”, cilvēku aplaupa, respektīvi, viņš var palaist garām daudzas un dažādas interesantas pieredzes iespējas.

Nožēla, no kuras nevar tikt vaļā

Piemēram, viens cilvēks savos 20-30 gados izmanto dzīves sniegtās iespējas un dodas apceļot Eiropu. Šā paša cilvēka draugs, kas ir pārliecināts krājējs, nolemj nedoties šādā ceļojumā, norādot, ka tas ir pārāk dārgs. Paejot gadiem, kad  krājējam parādās arī sava ģimene un bērni, vairs vienkārši neatliek laika domāt par ilgākiem ceļojumiem.

Gadiem ejot, var rasties nožēla par jaunībā neizmantotajām iespējām, ko vairs īstenot nevar.

Tieši tādēļ savās vecumdienās daudzi cilvēki, kam ir izdevies iekrāt visai prāvas naudas summas, attopas ar tādu viltus gandarījuma sajūtu – jā, it kā nauda ir iekrāta, it kā var atļauties, piemēram, aizbraukt sapņu ceļojumā, tomēr... Vairs nav tā spēka, ir arī bailes par savu veselību.

Iekrātā nauda nespēj apslāpēt nožēlu, ko rada neizmantotās iespējas. Daudzi tā arī paši nezina, kam tad īsti ir krājuši, ja reiz visi spēka gadi ir pavadīti darbā un mājās, tā arī neiepazīstot pat daļiņu no tā, ko sniedz dzīve.

Tomēr šādā gadījumā cilvēki steidz sevi mierināt, ka viņiem “vismaz ir daudz naudas”. Pētījumi liecina, ka daļai cilvēku, kas ir aptuveni 70 gadus veci, ir šī problēma – visu dzīvi ir krāts, bet par to, tas dzīvē piedzīvots, – no tā nekādu sevišķu atmiņu nav. Jā, šie cilvēki pauž, ka viņi krāj negaidītām medicīniskām izmaksām, dzīvei vecumdienās.

Kā rāda pētījumi ASV, vecāki cilvēki savas nāves brīdī ir īpašnieki naudas summai, kas mērāma vismaz 60 tūkstošos dolāru. Tas ir iespaidīgs rādītājs, kas gan liek uzdot jautājumu – vai tiešām ir bijis vērts visu savu dzīvi krāt, liegt sev iespaidus un jaunu pieredzi, lai nomirtu ar desmitiem tūkstošu bankas kontā, ko tāpat nav izdevies notērēt?

Tieši tāpēc daļa cilvēku dzīvo ar domu, ka nāves brīdī ir labi būt ar teju nulli bankas kontā. Respektīvi, ja naudu nav izdevies notērēt, tad to vismaz uzdāvināt saviem tuviniekiem, kas, visticamāk, šai naudai atradīs efektīvāku izlietojumu.

Analītiķi piedāvā “zelta vidusceļu” – krāt, bet ar apdomu,

piemēram, kādam konkrētam mērķim, kas tik tiešām ir nepieciešams, nevis kaut kam abstraktam. Un iekrāt naudu var arī ar ikdienas izvēlēm – gatavot mājās, nevis bieži apmeklēt restorānus. Dzīvot nelielā mājā, nevis villā pie jūras, kas ņemta kredītā. Tā gan ir cita galējība.

Katram cilvēkam ir individuāli jālemj, cik daudz naudas krāt un kam; cik daudz naudas atvēlēt primārajām nepieciešamībām un cik daudz naudas atvēlēt pašam sev.

Vēlmju saraksts

Ko tu patiesi vēlies? Tas ir liels jautājums, uz kuru atbildi īsti nezina neviens. Daudzi veido vēlmju sarakstus ar lietām, ko viņi vēlas iegādāties vai piedzīvot pirms nāves. Tomēr – vai kāds aizdomājas par to, cik gadu būs brīdī, kad savu mērķi sasniegs? Vai vēlies doties uz Parīzi tad, kad tev būs 40, vai arī – jau 60? Vai vēlies iemācīties dejot tango, kad tev būs 20? Vai arī – kad būs 50?

Ikvienam būtu jāpārdomā “laika rāmji” tam, kādu dzīves pieredzi gūt konkrētā laika posmā. Ja tas tiek izdarīts, tad kļūst vieglāk apzināties laika ritējumu savā dzīvē un efektīvāk izmantot gan laiku, gan naudu.

Pirmkārt, jāsaprot, ka laikam ir nozīme.

Veselība, gadiem ejot, kļūst vājāka, līdz ar to kādas nozīmīgākas aktivitātes vēlams ieplānot jaunākā vecumā.

Šādā gadījumā, kļūstot vecākam, nebūs jānožēlo, ka jaunībā, pašā spēku plaukumā, ir palaista garām izdevība, piemēram, izlēkt ar izpletni.

Vēl viena būtiska lieta – neatlikt konkrētas pieredzes gūšanu. Ja, piemēram, ir sapnis mesties kādā trakā piedzīvojumā, tad tas ir jādara, vēl pirms cilvēks ir “iesakņojies” ģimenes dzīvē ar vairākiem bērniem, kad nav ne laika, ne arī īsti līdzekļu, lai ko traku paveiktu.

Kā piemērs tam ir fakts, ka bērnībā bērniem kopā ar vecākiem ļoti patīk skatīties dažādas multfilmas. Laikam ejot, bērni aug un mainās arī tas, ko viņi skatās. Tieši tāpēc ir jāizbauda periods, kad var pavadīt laiku kopā ar bērniem, jo vēlāk viņi paši vēlēsies būt neatkarīgi un dzīvot savu dzīvi. Tas pats attiecas arī uz dzīves prioritātēm un vēlmēm. Ir konkrēts periods, kad tās var īstenot, un kad jau vairs nevar.

Īsumā sakot – katra cilvēka laiks ir skaitīts. Katram pašam ir jālemj, ko darīt ar saviem līdzekļiem. Ir jāatceras, ka

dzīve ir īsa un nauda – tas ir līdzeklis, kas var palīdzēt gūt brīnišķīgus iespaidus un pieredzi, ko ar pārmērīgu krāšanu cilvēks pats sev var nolaupīt...