Psihoterapeits Miksons: Sniegt telpu pacientam būt sev pašam (3)

Ar kādām domām, pārliecībām un zināšanām pacienti ienāk psihoterapeita kabinetā?

Pacienti ļoti bieži nāk ar iepriekšēju pārliecību, ka es kaut ko izdarīšu viņu vietā. Otra pārliecība – viņiem būs jānāk bieži. Citi nāk ar domu, ka tagad mēs uzreiz rakņāsimies super dziļi viņu bērnībā, vilksim ārā kaut kādas sāpes. Citi atnāk pat nezinot, kas te īsti notiks, viņi ir sabijušies no procesa, ka es viņus likšu kādā uzskaitē, ziņošu par viņiem kaut kur un citas mistiskas pārliecības. Realitātē, pacientam atnākot, nosēžoties man pretim, klasiskais sākuma jautājums ir - kā es varu viņiem palīdzēt? Kas ir konkrēti viņu sūdzības - kā pie jebkura cita ārsta. 

Atvērts ir jautājums, vai viņi konkrētajā brīdī ir atnākuši ar kaut kādu samilzušu hronisku problēmu, kas jau velkas gadiem. Piemēram, psihosomatika, tās ir hroniskas sāpes, tās ir panikas lēkmes, depresijas, trauksme, kas ilgusi gadus. 

Otra plūsma ir akūtas lietas – ir diagnosticēta fiziska saslimšana, ir bijis kāds zaudējums, ir bijušas dzīves pārmaiņas, šķiršanās. Reizēm pārmaiņām nav jābūt obligāti ļoti traģiskām. Tikpat labi var atnākt jaunā māmiņa kopā ar visu ģimeni un risināt iekšējo trauksmi, neizpratni. It kā tas ir jauks dzīves notikums, bet radījis satraukumu un tiek meklēts risinājums. 

Un tad, protams, kaut kādā ziņā ir tā saucamais smagākais gals – tas  ir vairāk psihiatru “lauciņš”. Pacienti, kuriem ir šizofrēnijas, smagāki bipolāri traucējumi, smagas depresijas, kuriem, teiksim, iepriekš bijušas psihozes epizodes, un viņi grib veikt terapiju paralēli medikamentiem.

Jebkurā no šiem gadījumiem pirmajās vizītēs mēs nesākam rakņāties dziļi kaut kur iekšā. Jāsaprot, kas ir tas svarīgākais, kas pacientam tajā brīdī ir nepieciešams. Vai viņam vienkārši vajag skaidrojumu, kas tad īsti notiek. Piemēram, viņš ir izstaigājis n-tos ārstus, izmēģinājis metodes un nekas īsti diemžēl viņam nepalīdz. Tad šajos gadījumos sākumā ir ļoti daudz tā saucamā psihoedukācijas procesa - mēs stāstām, kas ir emocijas, kā tās strādā, kā tās saistās kopā ar ķermeni, kā tās var izpausties simptomu veidā. Meklējam saistības. Varbūt tas saskan ar emocionālu pārdzīvojumu simptomu paasinājumiem – radām izpratni pacientam par to, kas ar viņu notiek. Tāpat kā aiziet pie jebkura cita ārsta - tev ārsts izstāstīs, kā veidojas kuņģa čūla, kā attīstās apendicīts, kāpēc notiek insults. Tad, kad to esam sapratuši, tad tālāk runājam, pakārtojoties pacienta iespējām, motivācijai un vēlmei kaut ko mainīt. 

Un te arī ir viens tas mīts, kas ir jāgāž, - lai palīdzētu pacientam, mums nav obligāti nepieciešama vizīte reizi nedēļā. Jā, psihoterapija nav lēts process, tas ir jāatzīst. Tas nav pilnībā valsts finansēts šobrīd, kaut gan saprotu, ka ir zināma kustība šā jautājuma risināšanā. Ideālā variantā, protams, tā ir reize nedēļā, jo nav pagājis pārāk ilgs laiks starp vizītēm, tātad var izrunāt gan to, kas bijis pagātnē, gan nesenos notikumus. 

Bet man ir pacienti, kolēģiem ir pacienti, kas nāk reizi divās nedēļās, reizi trijās, reizi mēnesī. Jā, efekts nav tik dinamisks un ātrs. Līdzīgi mēs varētu pateikt: ja tu trenējies reizi nedēļā, divreiz nedēļā, pretstatā tam, ka tu trenējies fiziski reizi mēnesī, efekti būs atšķirīgi.

Otrā grupa, ko es minēju - kad noticis kaut kas akūts. Tur arī terapeits sniedz skaidrojumu, kas notiek ar pacientu, bet daudz vairāk nepieciešams arī atbalsts no terapeita puses. Te es parasti stāstu, ka terapeits pilda divas funkcijas. Pirmkārt, no vienas puses sniedz skaidrojumu par to, kas ar pacientu šobrīd notiek. Otrkārt, terapeits sniedz telpu, kur pacients var būt pēc būtības jebkāds. Viņš var apraudāties, viņš var satrakoties, nu, protams, normas robežās, neizārdot kabinetu, bet pacients var palikt dusmīgs, var palikt bēdīgs. Pacienti var pēkšņi stāstīt, kur viņiem kāds ir darījis pāri, kā viņus kāds kaitina, nebaidoties, ka es viņus kritizēšu, kaut ko pārmetīšu, aizrādīšu, noliegšu kaut ko – tāds nav mans mērķis. 

Mans mērķis ir palīdzēt saprast, kas ar viņiem notiek. Man patika viena kolēģa teiktais man pirms pāris gadiem - psihoterapeita kabinets ir kā treniņa poligons jebkuram pacientam. Te var dot savām jūtām vaļu, ar domu, ka tu izliec tās ārā šeit. Uzliekam tās galdā un abi divi skatāmies, vai pacients saprot, ko viņš tikko ir izlicis, kaut ko atpazīst. Ja neatpazīst, tad es pasaku – lūk, tas ir tas vai tas ir kas cits. Pacients to paņem un integrē, un tad jau runā, iespējams, daudz plašāk pats, bez manas iesaistes. 

Man patīk reizēm salīdzināt psihoterapiju un zobārstniecību, kas sākotnēji šķiet pilnīgi nesaistītas jomas. Pacientam atnākot pie zobārsta - jā, zobārsts daudz aktīvāk nekā psihoterapeits tevī iejauksies un kaut ko darīs, bet zobārsts redzēs, kur kāds caurums, kur ir kariess, kur kāds zobakmens. Viņš redzēs kaut ko vizuāli, bet, cik ļoti tev sāp, tā ir subjektīva lieta, to zināsi tikai tu. Zobārsts nekādi nevar to pats izmērīt. Un tas pats, daudz ķēpīgākā veidā, ir arī psihoterapijā. Pacientam atnākot, viņam ir jāparāda, pārnestā nozīmē, vismaz tā mute un zobi. Tev jāparāda, kas ir tava problēma, tava dzīve. 

Un tad es saku – skaidrs; sāku spiest uz to punktu, sāp? Nē. Labi, spiežu šeit, sāp? Nē. Spiežu šeit – au! 

Lūk, par šo mums jārunā. Un šie punkti mums ir jāatrod. 

Nākamajā intervijas daļā par paša pacienta iesaisti terapijas procesā, ārstēšanās novilcināšanas posmu, bailēm un noliegumu.