Krievijas un Ķīnas ļodzīgā draudzība (10)

Ķīna starptautiskajās attiecībās bieži izmanto "draudzības" naratīvu, taču attiecībā uz Krieviju oficiālajos dokumentos tas tiek paspilgtināts, uzsverot "Krievijas un Ķīnas tautu draudzības tradīciju, kas nodota no paaudzes paaudzē". Tomēr vēstures notikumi liecina par ko citu - lielu Aukstā kara daļu to attiecības bija naidīgas, normalizējoties tikai pēc PSRS līdera Mihaila Gorbačova un Dena Sjaopina tikšanās 1989.gadā, norādīts NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra ("StratCom") publicētā pētījumā, kura autore ir pētniece Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova.

Mūsdienās Ķīna un Krievija ir stratēģiskie partneri, kuru attiecības balstītas uz pragmatisku interešu sakritībām.

Analizējot 2018. un 2019.gadā notikušos samitus, kuros tikās Krievijas prezidents Vladimirs Putins un Ķīnas līderis Sji Dzjiņpins, atklājās, ka pērn abas valstis aktīvāk uzsvēra savas draudzīgās attiecības. To varētu skaidrot kā reakciju uz ģeopolitisko situāciju - saspīlējumu ASV un Ķīnas attiecībās un to, ka Krievija uz starptautiskās skatuves arvien vairāk tiek uzlūkota kā spēlētājs, kurš neievēro noteikumus. Daļēji tas varētu arī būs saistīts ar to, ka 2019.gadā apritēja 70 gadi kopš Ķīnas un PSRS diplomātisko attiecību nodibināšanas. 

Vai Krievija un Ķīna satuvināsies?

Krievijas eksperti uzskata, ka augstākais punkts abu valstu attiecībās ir jau aiz muguras, jo Ķīna rada zināmu apdraudējumu Krievijai.

Pirmkārt, šajās attiecībās nav līdzsvara - svaru kausi nosvērušies par labu Ķīnai.

Otrkārt, Ķīna ar lielāku stingrību izturas ne tikai pret saviem pretiniekiem, bet arī partneriem, tai skaitā Krieviju.

"Pamatota lepnuma pārtapšana iedomībā, citu valstu pieredzes ignorēšana un mēģinājumi citiem noteikt, kā dzīvot, - uz to var raudzīties kā uz Ķīnas impērijas ksenofobisko tradīciju atgriešanos, kaut arī tās noveda pie [impērijas] sabrukuma," ārpolitikas žurnālā "Russia in Foreign Affairs" raksta Aleksandrs Lukins.

Abas valstis kā galvenos šķēršļus ekonomisko un cita veida attiecību padziļināšanai min uzticības trūkumu un emocionālo distancētību. Krievijas sabiedrība mēdz uz Ķīnu skatīties kā uz pašlabuma meklētāju un mazvērtīgu ekonomisko partneri, kuram interesē tikai Krievijas dabas resursi un zeme. Savukārt ķīnieši Krieviju mēdz uzlūkot kā nesvarīgu valsti, kuras ietekme mazinās un kura turklāt neciena citu valstu suverenitāti, šo iemeslu dēļ nesaredzot Krieviju kā nozīmīgu globālo partneri.

Lai šos uzskatus mainītu, abas valstis ar oficiālo kanālu un valdības kontrolēto mediju starpniecību apzināti kultivē naratīvus par emocionālo vienotību un vēsturiskajām saitēm.

Krievijas sabiedrībai tiek prezentēti šādi naratīvi: Ķīna ir partneris ar augstu pievienoto vērtību, kā arī Ķīnas tehnoloģiskā attīstība un Krievijas cilvēkkapitāls dod pamatu abpusējam izdevīgumam. Tiek uzsvērta sadarbība kosmosa izpētes jautājumos; Krievijas sabiedrība uzskata, ka Krievijai šajā jomā būtu jāuzņemas vadība, bet Ķīnai atvēlama mazāk svarīga, nedraudīga loma.

Savukārt Ķīnas sabiedrībai Krievija tiek prezentēta kā tuvs kaimiņš, kas uz Ķīnu raugās ar pieaugošu cieņu un apbrīnu. Tiek izmantota ķīniešu vēlme pēc apbrīnas izpausmēm, kurai saknes meklējamas "simt pazemojuma gados". Ķīnas medijos parādās materiāli, kuros uzsvars likts uz to, ka Krievija ciena "ķīniešu pieeju" un ka Krievija vairs nav ideoloģiskais virzītājspēks.

Gan Ķīna, gan Krievija runā par to, ka "ASV valdība uzgriezusi muguru multilaterālismam", ļaujot identificēt vienu no abu valstu kopīgajām interesēm - pretestību ASV.

Krievijas mediju telpā atrodams naratīvs par "lāča un pūķa apvienošanos, lai iegrožotu NATO", taču Ķīnas kanālos tāds neparādās.

Krievijas dienaskārtībā NATO ir augstāka prioritāte, kamēr Ķīna vairāk kritizē pašreizējo ASV valdību. Taču ņemot vērā to, ka Ķīna arvien biežāk tiek piesaukta kā viens no NATO izaicinājumiem, nākotnē tas varētu mainīties.

Pētījuma rezultāti neliek domāt, ka Krievijas un Ķīnas samiti tika izmantoti, lai izdarītu spiedienu uz NATO vai Eiropas Savienību (ES). Tas varētu būt skaidrojams ar Ķīnas un Krievijas atšķirīgajām pieejām. Ķīna savos izteikumos ir ievērojami piesardzīgāka - tā uzsver Ķīnas-Krievijas attiecību nozīmīgumu, taču pilnībā nepakļaujas Krievijas dienaskārtībai. Savukārt Krievija nāk klajā ar stingrākiem paziņojumiem par to, ka pašreizējā pasaules kārtība un NATO ietekme ir tai nevēlama.