Depresija? Lūdzu, pie ģimenes ārsta! (15)

Nopietna saslimšana

Vai varam turpināt domāt, ka depresija nav nopietna slimība un gluži vienkārši tā jāignorē? Vajag domāt labas domas, un tad arī viss nokārtosies. Tam nepiekrīt veselības aprūpes speciālisti. Arī Pasaules Veselības organizācija (PVO) ir pievērsusi lielu uzmanību šai problēmai. 2017. gada 7. aprīli jeb Pasaules veselības dienu PVO veltīja tieši depresijai un cīņai ar to.

Rīgā praktizējoša ģimenes ārste ar aptuveni 20 gadu ilgu pieredzi Svetlana Trumpele norāda, ka ir

ļoti svarīgi depresiju pacientam noteikt laikus, jo citādi tā var pāraugt kādā nopietnā psihosomatiskā saslimšanā.

Viņas praksē bijuši gadījumi, ka uz pieņemšanu ierodas pacienti ar citām kaitēm, tomēr viņa spējusi noteikt depresijas pazīmes. Tas palīdz sākt cilvēka ārstēšanu. Trumpele teic, ka cilvēki ļoti nelabprāt piekrīt tam, ka viņiem varētu būt depresija, tāpēc viņi arī negribīgi to ārstē. Tādēļ Svetlana Trumpele ļoti izceļ depresijas testa nozīmi.

“Aizpildot testu, cilvēks var uzzināt to, ka, iespējams, nopietna ārstēšana bija jāsāk jau pirms pusgada.”

Kā vēl vienu nopietnu problēmu Trumpele norāda cilvēku bailes un nevēlēšanos iet pie psihoterapeita.

Kas jādara ģimenes ārstam?

Depresijas statuss vispirms jāizskaidro sabiedrībai, jo ārstiem tas ir ļoti labi zināms. Tomēr izskaidrošana vien nevar atrisināt problēmu. Diemžēl ģimenes ārsta kabinetā dažkārt šī slimība tiek atstāta bez ievērības.

Ministru kabineta noteikumu Nr. 1529 “Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība” sadaļā “Profilaktiskās apskates un izmeklējumi” paredzēts, ka pieaugušo profilaktiskajās apskatēs tiek ietvertas šādas darbības (aut. izcēlumi): “ģimenes ārsta veiktā vispārējā veselības pārbaude (pacienta sūdzības, ķermeņa svars un garums, ādas un gļotādu stāvoklis, mutes dobuma apskate, kakla, padušu, cirkšņu limfmezglu apskate un palpācija (iztaustīšana – aut. piezīme), vairogdziedzera projekcijas novērtēšana (atrašanās vietas precīza noteikšana – aut. piezīme), krūšu dziedzeru izskats un palpācija, arteriālā asinsspiediena, pulsa, ķermeņa temperatūras noteikšana, sirdsdarbības un plaušu auskultācija (izklausīšana – aut. piezīme), vēdera palpācija, rektālā digitālā palpācija; pacientiem pēc 50 gadu vecuma – redzes, dzirdes, psihes, jušanas, kustību, neiroloģisko traucējumu, traumu seku novērtēšana, izņemot gadījumu, ja ģimenes ārsts pacientu ir izmeklējis slimības laikā, – reizi gadā.”

No šīm ģimenes ārstu profilaktiskās izmeklēšanas vadlīnijām secināms, ka psihe jāpārbauda tikai pacientiem pēc 50 gadu vecuma. Visiem, kas ir jaunāki, ģimenes ārsts potenciālu saslimšanu ar depresiju var noteikt tikai pēc pacienta sūdzībām, tomēr, ja pats pacients problēmu neapzinās, viņa veselības stāvoklis ir atkarīgs tikai no ģimenes ārsta profesionalitātes.

Cilvēki, kuriem ir šī slimība, padomu var meklēt interneta vidē, apmeklējot mājaslapu depresija.lv. Tā ir uzticama, profesionāļu veidota interneta vietne, kurā iespējams meklēt palīdzību un uzzināt vairāk par depresiju. Mājaslapas veidotāji ir Latvijas Psihiatru asociācijas un Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras speciālisti. Ļoti svarīgi, ka interneta vietnē pieejams arī jomas profesionāļu veidots depresijas noteikšanas tests. Tas var kalpot kā pamats, lai, dodoties pie ģimenes ārsta, pacients pats pastāstītu par problēmu, palielinot iespēju, ka depresija tiks ārstēta jau tās sākumā.

Pacientu pieredzes stāsti

“Ģimenes ārste uzreiz palīdzēja!”

Ilona (45 gadi), vārds mainīts

“Viss sākās ar to, ka darbā radās saspringta situācija. Jau kādu laiku jutu, ka nebūs labi. Kad darbā pēc vairākiem mēģinājumiem nekas neatrisinājās un mani, neko nepaskaidrojot, atlaida, es vairs nevarēju sevi kontrolēt. Visu laiku raudāju. Manas emocionalitātes dēļ sāka pasliktināties attiecības ģimenē. Sapratu, ka man ir tā saucamais nervu sabrukums, un es šoreiz pati ar sevi netikšu galā, vēlējos pēc iespējas ātrāk tikt pie kāda speciālista, lai man palīdz. Man pat tuvākie vairs nespēja palīdzēt, vienkārši viņi nesaprata mani. Kad sapratu, ka netikšu viena pati galā, vērsos pie ģimenes ārsta, jo man nebija ne jausmas, kur citur vērsties.

Pat tad, kad es aizgāju pie ārsta, es nevarēju turēt asaras, reāli visu laiku raudāju, galva nestrādāja – nevarēju adekvāti reaģēt uz jautājumiem, ko man uzdeva. Līdz ko kāds man jautāja, kas ir noticis, es salūzu.

Kad aizgāju uz poliklīniku, lai tiktu pie savas ģimenes ārstes, man jau medmāsiņa laipni un iejūtīgi jautāja: “Kas tāds ir noticis? Vai kaut kas briesmīgs?” Protams, es nespēju normāli atbildēt. Viņa uzreiz mani aicināja iekšā pie ārstes, un tur, mani ieraugot, uzdeva to pašu jautājumu. Es sāku stāstīt, izstāstīju, ka mans stāvoklis ir saistīts ar darbu. Jāpiemin gan, ka ārste uzreiz pēc mana stāstītā un palīdzības lūguma sāka meklēt zāles, varētu pat teikt, izskatījās, ka viņai nav ne jausmas, ko ar mani iesākt, bet viņa centās kaut ko sameklēt un palīdzēt man. Izmeklēja visas grāmatas, kas viņai tur bija. Atrada zāles, uzreiz sameklēja ārstu, pateica, ka man vajag aiziet pie psihiatra. Uzrakstīja nosūtījumu pie psihiatra, izrakstīja receptes zālēm, pat ar 50 % atlaidi! Un, kad gāju ārā no kabineta, viņa visu laiku mani uzmundrināja, teica, ka viss būs kārtībā, lai nepārdzīvoju, lai atpūšos.

Tad es aizgāju pie psihiatra. Tur man iedeva slimības lapu uz mēnesi, arī atbalstīja un teica, ka es nedrīkstu atrasties tajā darbavietā, kur es nejūtos labi. Tad regulāri gāju pie ģimenes ārstes, un man katru reizi pagarināja slimības lapu.

Jāpiemin, ka man ģimenes ārstes izrakstītās zāles bija par stipru, un es zāļu dēļ jutos fiziski slikti. Kad parādīju psihiatram zāles, viņš uzreiz man izrakstīja citas, šoreiz gan bez 50 % atlaides, un ģimenes ārste nākamajā vizītē uzreiz jautāja, vai man izrakstīja zāles ar atlaidi.

Es teicu, ka ne, un viņa tā kā bija ļoti neapmierināta, kas bija patīkami, jo es tiešām izjutu lielu atbalstu no ģimenes ārstes šajā situācijā.

Kad gāju pie ģimenes ārstes, es biju simtprocentīgi pārliecināta, ka man palīdzēs. Protams, es nezinu kā ārste reaģētu un kāda būtu attieksme, ja es atnāktu mierīga, bez asarām un teiktu, ka man vajag palīdzību. Es tiešām par to nevaru spriest. Bet tā kā es biju tādā emocionālā stāvoklī, kādā es biju, tad es nezinu, kam jānotiek, lai ģimenes ārste man nepalīdzētu un pateiktu, lai es dodos mājās vienkārši atpūsties. Protams, ka mans ārstēšanās process vēl nav beidzies, es vēl atrodos uz slimības lapas, vēl eju pie psihiatra, lietoju zāles. Es tiešām esmu pateicīga šiem diviem ārstiem. Es nezinu, kur es būtu, ja es nebūtu saņēmusies un aizgājusi.”

“Par garīgo veselību ārsts neinteresējās”

Anna (45 gadi), vārds mainīts

“Nu jau gandrīz divdesmit gadus apzinos, ka slimoju ar depresiju. Tik sen psihoterapeits man diagnosticēja hronisku depresiju un bipolāros traucējumus. Esmu bijusi ģimenes ārstu paciente gan Liepājā, gan Rīgā, taču nedz pirms desmit gadiem, nedz pēdējā laikā neviens no ģimenes ārstiem nav interesējies par manu garīgo veselību, lai gan ar depresiju tik nopietnā stadijā to nebūtu grūti konstatēt arī ģimenes ārstam.

Esmu bijusi pie ļoti daudziem speciālistiem – psihoterapeitiem, psihiatriem, narkologiem, taču katras vizītes cena ir vismaz 40 eiro. Iespēja ārstēties man ir, pateicoties ģimenes finansiālajam stāvoklim. Arī man izrakstītie dažādie medikamenti, kas jālieto gadu garumā, ir ļoti dārgi.

Vienīgās reizes, kad ģimenes ārsts ir apvaicājies par manu garīgo un emocionālo veselību, bija pēc bērnu dzimšanas. Pēc trešā bērna dzimšanas, kas bija ļoti smaga, slimnīcā saņēmu psihologa palīdzību. Kopš pēdējā bērna dzimšanas pagājuši jau vienpadsmit gadi, mans ģimenes ārsts man ir diagnosticējis fiziskas saslimšanas, bet nekad nav veicis garīgās veselības problēmu diagnosticējošas pārbaudes, kaut vai vienkārši uzdodot jautājumus, piemēram, vai izjūtu konstantu nogurumu, vai man ir grūtības aizmigt, kā pati vērtēju savu emocionālo stāvokli vai līdzīgi. Es māku maskēt depresiju, respektīvi, es aiziešu pie ģimenes ārsta un smaidīšu, bet ar dažiem trāpīgiem jautājumiem ir iespējams saprast, kas patiesībā notiek. Diemžēl šo gadu laikā – gan senāk, gan tagad – šādus jautājumus no ģimenes ārstiem neesmu saņēmusi. Varbūt nevajag smaidīt? Bet nevar arī gaidīt, ka cilvēki pie ģimenes ārsta nāks bez emocionālām maskām.”

"Inquisitio" ir Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes studentu pētnieciskās žurnālistikas izdevums, kas iznāk kopš 2015. gada. Žurnāla galvenā redaktore – profesore Anda Rožukalne.

Viss raksts pieejams RSU studentu medijā "Skaļāk"