Redziet, ja nedaudz pasēž pie grāmatām un internetā, tad bieži vien sanāk uzzināt pagalam interesantas, vēstures miglā varbūt nedaudz satinušās lietas, vietas un notikumus. Lūk, piemēram, kas to būtu domājis, ka pie Siguldas ceļmalā reiz stāvēja milzīgs koka velns. Stāvēja, stāvēja, līdz tam 22 gadu vecumā izdauzīja aci un nodedzināja, saprotams. Krustneši kaut kādi droši vien.
Nekāds elles valdnieks Lucifers jau viņš nebija. Drīzāk draiskais, bet gaužām nekaitīgais velns no latviešu tautas pasakām. Esot kalpojis par piemiņas zīmi smagajam darbam, kas paveikts, lai nosusinātu aiz tā esošo lauku, tomēr vēlāk kļuvis vairāk par iecienītu vietu jaunlaulātajiem, kur tie devās dot solījumus velnam. Sak, salaulājās baznīcā un pa taisno pie velna.
“Ej pie velna!” līgavai kliedz līgavainis.
“Ko!?” sašutumā sastingst līgava.
“Ej pie velna! Nofočēšu!” paskaidro līgavainis, un visi smejas. Tādus, lūk, jociņus reiz varēja plēst Purva velna pakājē.
Brīnišķīgo, bet pēc sejas visai neglīto velnu no izdeguša un nolūzuša ozola stumbra 1974. gadā iztēsa tēlnieks Voldemārs Rapiķis, savukārt tā metāla elementus kala Jānis Krūmiņš. Beigu beigās ar trīs autoceltņu palīdzību tas tika novietots Mālpils ceļa malā, kur stāvēja līdz 1996. gada jūlijam, kad to iznīcināja uguns liesmas.