Pilsoņu karš, spridzināšanas, iebrukumi: ko 45 gados pārdzīvojusi nelielā Libāna (4)

Līdz 1918.gadam Libāna bija Osmaņu impērijas sastāvā. Pēc Pirmā pasaules kara Libāna nonāk Francijas valdījumā. 1943.gadā, balstoties 30.gados veiktu tautas skaitīšanu, kristiešiem tika piešķirts lielāks parlamenta deputātu mandātu skaits. Līdzīgi noteikumi vēlāk tika attiecināti arī uz citiem valsts amatiem. Libānas prezidentam jābūt kristietim, bet nākamajām divām augstākajām amatpersonām jābūt musulmaņiem; par premjerministru ieceļams sunnīts, bet par parlamenta spīkeru - šiīts.

1944.gadā Libāna ieguva neatkarību. Turpmākajos gados Tuvo Austrumu valsts, kura ir apmēram sešas reizes mazāka par Latviju, bet kurā mīt gandrīz septiņi miljoni cilvēku, lielākoties bija politiski un ekonomiski stabila, lai gan arī šajā relatīvi mierīgajā periodā to skāra reģionā notiekošie konflikti un iekšpolitiskie cīniņi.

Tas mainījās 1975.gadā, kad Libānā izcēlās asiņains pilsoņu karš. 

1975.gada aprīlī kristiešu kaujinieki Beirūtā uzbruka autobusam, kurā galvenokārt atradās palestīnieši. Uzbrucēji nogalināja 27 pasažierus. Viņi apgalvojaa, ka palestīniešu kaujinieki pirms tam esot uzbrukuši netālajai baznīcai. Šīs sadursmes aizsāka 15 gadus ilgo pilsoņu karu.

1976.gada jūnijā Libānā iegāja Sīrijas bruņotie spēki - ne tikai lai atjaunotu mieru, bet arī lai apvaldītu palestīniešus. Sīrijas sabiedrotās kristiešu grupas Beirūtā uzbruka palestīniešu bēgļu nometnei, noslaktējot līdz 3000 palestīniešu.

1982.gadā pēc tam, kad neliela palestīniešu grupa mēģina noslepkavot Izraēlas vēstnieku Lielbritānijā, Izraēla iebrūk Libānā. Kad pirms stāšanās amatā tiek nogalināts ievēlētais, Izraēlai draudzīgais Bahirs Gemajels, Izraēla okupē Beirūtas rietumus, kur Sabras un Šatilas nometnē kristiešu kaujinieki nogalina tūkstošiem palestīniešu. Par prezidentu kļūst Gemajela vecākais brālis Amins. Beirūtā ierodas miera uzturētāji - galvenokārt no ASV, Francijas un Itālijas.

1983.gada aprīlī spridzinātāja-pašnāvnieka uzbrukumā ASV vēstniecībai tiek nogalināti 63 cilvēki. Oktobrī seko līdzīgs uzbrukums miera uzturētāju galvenajai mītnei, kurā tiek nogalināti 241 amerikāņu un 58 franču karavīri. ASV karavīri pamet Beirūtu 1984.gadā.

1985.gadā Libānu pamet lielākā daļa Izraēlas karavīru, izņemot "drošības zonu" valsts dienvidos.

Kad 1988.gadā Amina Gemajela pilnvaru termiņš tuvojas beigām un prezidenta vēlēšanās nav izdevies atrast viņa pēcteci, Gemajels ieceļ pagaidu kristiešu valdību Austrumbeirūtā. Savukārt premjerministrs Rietumbeirūtā izveido konkurējošu musulmaņu valdību.

1989.gadā parlaments tiekas Saūda Arābijā, lai apspriestu vienošanos, kura lielu daļu prezidenta pilnvaru nodotu ministru kabineta rokās un palielinātu musulmaņu deputātu skaitu parlamentā.

1990.gada oktobrī Sīrijas gaisa spēki uzbrūk prezidenta pilij, un Austrumbeirūtas kristiešu valdības līderis bēg. Libānas pilsoņu karš ir beidzies.

Nākamajā gadā Nacionālā asambleja liek izformēt visas kaujinieku grupas, izņemot spēcīgo šiītu organizāciju "Hezbollah", taču ne visi grupējumi paklausa rīkojumam.

1992.gadā pirmoreiz 20 gadu laikā notiek vēlēšanas, kurās par premjerministru kļūst turīgais uzņēmējs Rafiks Hariri. 

1996.gadā Izraēla operācijā "Dusmu augļi" bombardē "Hezbollah" bāzes Libānas dienvidos, Beirūtas dienvidu daļā un Bekaa ielejā. Trāpa ANO bāzei Kanā, nogalinot vairāk nekā simt bez mājām palikušos civiliedzīvotājus. Tiek nodibināta Izraēlas-Libānas novērošanas grupa, kurā ietilpst ASV, Francijas, Izraēlas, Libānas un Sīrijas pārstāvji.

2004.gadā ANO Drošības padome rezolūcijā pieprasa ārvalstu spēkiem pamest Libānu, ar to domājot Sīrijas karavīrus. Sīrija to ignorē.

Libānas parlaments par trim gadiem pagarina prezidenta Emīla Lahuda pilnvaras; nedēļām ilgs politiskais strupceļš noved pie negaidītas Hariri atkāpšanās. Viņš sākotnēji bija pret Lahuda pilnvaru  pagarināšanu.

2005.gada februārī Hariri tika noslepkavots ar automašīnā ievietotu spridzekli. Ielās iziet demonstranti, kuri ir noskaņoti pret Sīriju un pieprasa, lai tā atvelk karavīrus no Libānas. Sīriešu spēki Libānu pamet aprīlī.

Par Libānas politiskās dzīves sastāvdaļu kļūst tādu publisku personu, kuras kritizē Sīriju, slepkavības.

2006.gadā vasarā Izraēla uzbrūk pēc tam, kad "Hezbollah" nolaupa divus izraēliešu karavīrus. 34 dienas ilgajā karā mirst un cieš liels skaits civiliedzīvotāju; civilajai infrastruktūrai nodarīti lieli postījumi. Pie Libānas dienvidu robežas tiek izvietoti ANO miera uzturētāji, vēlāk arī Libānas armija.

2008.gada oktobrī Libāna nodibina diplomātiskās attiecības ar Sīriju. 2009.gada pavasarī saistībā ar Hariri noslepkavošanu tiek aizturēts bijušais sīriešu izlūks. "Hezbollah" iebilst pret ANO tribunālu Hariri lietā un 2011.gadā paziņo, ka neļaus apcietināt četrus savus biedrus, pret kuriem izdoti aresta orderi.

2012.gada vasarā Libānu sasniedz Sīrijas konflikta atbalsis, kas noved pie nāvējošām sunnītu un šiītu sadursmēm Tripolē un Beirūtā. Ziemā Tripolē vairākas dienas notiek nāvīgi cīniņi starp Sīrijas prezidenta atbalstītājiem un pretiniekiem.

ANO uzslavē libāņus par to, ka viņi uzņēmuši vairāk nekā trešdaļu no 160 000 sīriešu bēgļu, kuri aizbēguši no kara plosītās dzimtenes.

2013.gada martā Sīrija brīdina Libānu, lai tā nepieļauj kaujinieku došanos pāri robežai, lai cīnītos pret Sīrijas bruņotajiem spēkiem. Dažas dienas pēc tam Sīrija sāk bombardēt Libānas ziemeļus.

2013.gada vasarā notiek dažādu grupu - "Hezbollah" un sīriešu kaujinieku, Libānas karavīru un sunnītu kaujinieku - sadursmes. Eiropas Savienība (ES) pasludina "Hezbollah" militāro spārnu par teroristisku organizāciju, liedzot grupējuma atbalstītājiem veikt ziedojumus un iesaldējot "Hezbollah" aktīvus ES.

2013.gada augustā divās mošejās Tripolē notiek spridzināšana, kurā bojā iet vairāki desmiti cilvēku. Tas ir nāvējošākais šāda veida uzbrukums Libānā kopš pilsoņu kara beigām. Novembrī spridzinātāji-pašnāvnieki veic uzbrukumu pie Irānas vēstniecības Beirūtā, kurā tiek nogalināti 22 cilvēki. Tiek noslepkavots augsta ranga "Hezbollah" komandieris un bijušais Libānas ministrs.

Tikmēr Libānā turpina ieplūst sīriešu bēgļi. 2013.gada septembrī ANO ziņo, ka Libānā esot vismaz 700 000 bēgļu no Sīrijas. Pēc nepilna gada to skaits pārsniedz vienu miljonu - teju katrs ceturtais Libānas iedzīvotājs ir devies  bēgļu gaitās no Sīrijas kara.

2014.gadā sīriešu kaujinieki ieņem pierobežas ciemu Libānā, pirms atkāpšanās saņemot par ķīlniekiem 30 karavīrus un policistus. Septembrī Libānas premjers ANO vēršas pie pasaules līderiem ar lūgumu palīdzēt Libānai tikt galā ar "teroristu uzbrukumiem", kā arī apstādināt bēgļu straumi no Sīrijas.

2020.gadā masveida protesti pret ekonomisko stagnāciju un korupciju gāza Sāda Hariri valdību. Krīze padziļinājās, kad Libānas mārciņa strauji  zaudēja vērtību un Covid-19 uzliesmojuma dēļ ieviestie ierobežojošie pasākumi vēl vairāk noplicināja ekonomiku.

FOTO: Libānā protestos pret dzīves dārdzību demolē bankas

4.augustā Libāna piedzīvoja vēl vienu milzīgu satricinājumu, kad Beirūtas ostas  rajonā uzsprāga vairāki tūkstoši tonnu sprādzienbīstamu vielu. Miruši vismaz 135 cilvēki, bet vēl aptuveni 5000 ievainoti.

Spēcīgā eksplozija faktiski iznīcināja ostas teritoriju, kā arī – lielāko graudu glabātuvi Libānā, kas atradās ostā. Kā vēsta "Reuters", esošie graudu krājumi Libānā pietiks nepilnam mēnesim.

Kā norāda eksperti, sprādziens ir noticis ļoti sliktā laikā – šobrīd Libānā jau tā ļoti daudzi cilvēki nevar atļauties katru dienu pilnvērtīgi paēst, jo valsts cīnās pret finanšu krīzi, kas sākās jau pagājušajā gadā.

"Tā ir finanšu krīze, ekonomiskā krīze, politiskā krīze un veselības krīze... Tagad arī šī šausmīgā eksplozija.

Libānā nepatikšanas ir tik daudzos slāņos, ka faktiski tiek pārbaudīta cilvēku spēja šeit izdzīvot,"

norāda ANO pārstāve Tuvo Austrumu jautājumos Tamāra Alrifa.