Mājdzemdības kā sievietes apzināts risks (13)

Kā, jūsuprāt, ir iespējams samērot sievietes tiesības dzemdēt tur, kur viņa vēlas, ar viņas pašas un viņas bērna drošību?

Pirmkārt, pieņēmums, ka dzemdības ir kaut kas ārpus riska, kāds mums ir ikdienā daudzās lietās, ir kļūdains. Dzīve vispār ir riska pilns pasākums.

Tomēr dzemdības ir paaugstināta stresa situācija organismam. Tas ir fakts. Un tad ir sievietes tiesības dzemdēt tur, kur viņa vēlas. Kaut vai atklātā rudzu laukā vai 200 km attālumā no tuvākās slimnīcas. Un skaidrs, ka dzemdības ir ļoti neparedzama situācija. Jebkas var noiet greizi.

Kas jums liek teikt, ka dzemdības ir neparedzama situācija? Tas ir kļūdains pieņēmums. Tāpēc, ka dzemdības ir bioloģisks process, kurš ir ļoti labi izpētīts. Ņemot vērā, ka man ir ārsta grāds, par dzemdību procesiem zinu ļoti daudz.

Tad kāpēc mājdzemdībās mirst cilvēki, ja tas ir tik ļoti labi izpētīts un paredzams process?

Es biju dzirdējusi par vienu gadījumu, kas bija “Panorāmā”. Tas gadījums, kad bija vienas plānotās mājdzemdības. Mēs nedrīkstam salīdzināt plānotās mājdzemdības ar neplānotām. Piemēram, tas Jelgavas gadījums, kur bija mājdzemdības reliģisku apsvērumu dēļ. Tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas.

Tad vispirms izrunāsim plānotās mājdzemdības. Kas, jūsuprāt, ir jādara, lai sievietes tiesības tiktu ievērotas un lai būtu minimāls risks viņas veselībai?

Mēs zinām, ka visās valstīs dzemdības mēdz beigties ar sievietes vai bērna nāvi. Vai ar būtiskiem bojājumiem bērnam vai sievietei. Tā ir bioloģiska, medicīniska un dzīves realitāte.

Nav nevienas valsts pasaulē, kurā dzemdībām nav šo negatīvo iznākumu. Ir divi lielie dzemdību iznākumu negatīvie rādītāji: mātes veselība un bērna veselība. Un, ja mēs paskatāmies uz Latviju, tad pēdējo 10 gadu laikā mums tie rādītāji, salīdzinot, piemēram, ar citām Eiropas valstīm, ir pietiekami uztraucoši.

Man advokātu praksē ir klientes, kuras dzemdībās ir ieguvušas smagus miesas bojājumus, un arī ir gadījumi, kur bērniem ir izteikti bojājumi. Tāpēc, protams, tas ir ļoti liels jautājums - kādā veidā nodrošināt dzemdību drošību; un es ar to, starp citu, ļoti daudz strādāju. Īsā atbilde ir tāda: mums ir jāņem vērā mūsdienu zināšanas, kas ir dzemdniecībā, un jāliek tās lietā, lai mazinātu un sniegtu to palīdzību, kāda ir iespējama gadījumos, ja dzemdībās iestājas dažādi apstākļi, kas vēlāk noved pie negatīva rezultāta. Mums ir jānodrošina, lai dzemdību palīdzības sniedzēji ir augsti kvalificēti un lai dzemdību palīdzības sniedzējiem ir pieejams labs aprīkojums.

Viņi šobrīd nav augsti kvalificēti?

Ja runājam par mājdzemdībām, tad, spriežot pēc tā, ar ko esmu sastapusies, īpaši strādājot ar klientiem, manā ieskatā ir. Tas, ko mēs šobrīd redzam stacionāros, – nē, nav.

Tad jūs sakāt, ka mājdzemdībās speciālisti ir labāki nekā stacionāros?

Tas, ko es redzu, strādājot šajā nozarē, liek man secināt, ka jā. Bet tie ir atsevišķi gadījumi. Kur ir tā lieta? Mums Latvijā nav pētījumu par to, kāda ir mūsu speciālistu kvalifikācija un kādi mums ir dzemdību iznākumi, kāpēc mums ir tie lielie, piemēram, bērnu mirstības rādītāji dzemdībās. Mums nav tādu pētījumu, lai mēs varētu, piemēram, redzēt, kāda ir reālā dzemdību iznākumu aina. Diemžēl. Mums ir tikai statistiskie dati par mirstību un bojājumiem.

Tātad pirmais, ko jūs nosaucāt, ir augsti kvalificēti speciālisti. Tad ir aprīkojums. Kā jūs vērtējat to? 

Konkrēti manā advokātu praksē pēdējā laikā ir bijis tikai viens mājdzemdību gadījums. Tur viss aprīkojums, kas ir paredzēts, tai konkrētai ārstniecības personai arī ir bijis. Bet, ja mēs skatāmies uz mājdzemdību aprīkojumu, tajā 2006. gadā tas bija diezgan liels diskusiju objekts (atsauce uz MK noteikumu nr. 611 izstrādi par palīdzības sniegšanu dzemdībās ārpus stacionāra - red.), tad, protams, mājdzemdībās aprīkojumam ir viens komplekts un stacionāriem prasības ir citas. Tas ir pilnīgi pamatoti.

Kas mums ir jāņem vērā? Ja palūkojamies no sievietes viedokļa, tad ir tā saucamās zema riska dzemdētājas. Ir zema riska dzemdību gadījumi un augsta riska dzemdību gadījumi. Un vienmēr ir jānošķir šie zemā prognozējamā riska gadījumi. Dzemdniecībā mēs lielā mērā varam pamatoties tikai riska prognozēs. Jo tad, kad speciālists skata sievieti, ļoti daudzu no tiem riskiem tajā brīdī nav. Vai viņi būs vai nebūs, to neviens speciālists nevar tajā konkrētajā gadījumā pateikt.

Tieši tā, to nevar pateikt. Bet ja cilvēks atrodas stacionārā, viņam ir iespējams ātrāk sniegt reanimāciju vai cita veida nepieciešamo ārkārtas palīdzību.

Tas ir jūsu pieņēmums.

Nē, tas nav pieņēmums. Ja es atrodos 200 kilometrus no slimnīcas, tad ir loģiski, ja es mirstu un nav neviena tuvumā, kas varētu mani reanimēt, es nomiršu.

Ja nav neviena tuvumā. Bet, ja tuvumā ir speciālists, kas māk sniegt pirmo un neatliekamo palīdzību, tad jūsu iespēja izdzīvot... Tie rādītāji mainās neatkarīgi no tiem 200 km.

Tomēr, ja sieviete atrodas 200 km no tuvākās slimnīcas. Viņai blakus ir vai nu ārsts ginekologs, vai vecmāte, kas viņai asistē mājdzemdībās. Šai sievietei iestājas noteikta veida komplikācijas, viņa mirst. Un, piemēram, šiem ārstiem vai vecmātei ir nepieciešams speciāls aprīkojums, lai šo sievieti izglābtu, kura nav pa rokai.

Ir tā. Ja ir tie riski, par kuriem ir zināms, kuri var beigties ar nāvi, liela daļa no [nepieciešamā] aprīkojuma un no zināšanām šiem speciālistiem ir.

Tā pieeja ir tikai dažiem riska gadījumiem. Un tas viens, ko tagad arī plaši apspriež, - kad sākas tā masīvā asiņošana. Daļa no asiņošanām ir novēršama, un ir aprīkojums, ar ko to risina. Piemēram, bērnam ir nabas saite ap kaklu. [Dzemdību speciālistiem] ir tā saucamie topogrāfi, kas to laikus spēj diagnosticēt, un līdz ar to viņi var mainīt taktiku. Tāpat ir medikamenti. Vispār, kāpēc medikamenti ir vajadzīgi dzemdībās? Tie ir vajadzīgi tikai tad, ja iestājās šīs riska situācijas. Jo normālās, bezkomplikāciju dzemdībās jau nav neviens medikaments un neviens aprīkojums vajadzīgs. Tas bērns piedzimst dabiskā ceļā bez iejaukšanās. Vecmāte sēž un gaida, un ļauj bērnam dzimt. Bet tāpēc jau ir viņai viss nepieciešamais aprīkojums, kuru viņa liek lietā tad, kad kāds no tiem riskiem, kas ir zināmi, parādās.

Un tad ir tie retie riski, kuriem ir vajadzīgi ātrie risinājumi, bet kuri tajās mājdzemdībās nav pieejami. Bet sieviete par to arī tiek informēta un tā ir viņas izvēle. Ko mēs zinātniski arī zinām, riski, kas ir saistīti ar dzemdībām, ir gan stacionāru dzemdībās, gan mājdzemdībās. Daļa no tiem sakrīt, daļa atšķiras.

Jebkura sieviete, izvēloties dzemdēt bērnu, uzņemas risku, kas ir saistīts ar dzemdēšanu.

Jo dzemdniecībā ir zināmi riski, kurus ar ļoti labu tehnoloģiju palīdzību var mazināt, bet tos nevar novērst. Tajā pašā laikā es zinu: ja dzemdēšu stacionārā, tad arī būs tādi riski, ko mans aprīkotais stacionārs nevarēs atrisināt. Tas ir pieņēmums, ka tur ir ātri un viss pieejams.

Man ir bijuši klienti, kas nav nomiruši, paldies dievam, bet kuriem, piemēram, stacionārs nevar veikt neatliekamu operāciju, jo anesteziologs ir aizņemts citā operācijā. Vai arī nav operācijas komandas viņiem. Jāgaida, piemēram, tās pašas 30 minūtes. Jebkurā gadījumā tie nāves riski ir iespējami. Tas ir zināms fakts, kas mums vienkārši ir jāpieņem.

Vai es pareizi saprotu, ka, jūsuprāt, šī problēma, kas pēdējā laikā parādījusies Latvijas publiskajā telpā par mājdzemdībām, ir mazliet uzpūsta?

Jā, šī problēma ir uzpūsta, un tā ir uzpūsta nezināšanas dēļ. Tā diskusija, kas šobrīd notiek, ir tāpēc, ka cilvēki nav iepazinušies ar lietas būtību un, starp citu, arī ar jaunāko pētījumu datiem par šo risku analīzēm.

Piemēram?

Lielbritānijā bija liels pētījums tieši par dzemdību iznākumiem stacionāros, mājdzemdībās un tā saucamajās vecmāšu mājās.

Ir arī 2018. gada raksts, metadatu pētījums, kurā apkopoti 24 zinātniskie raksti tieši par šo jautājumu. Tur analizēti zinātniskie pierādījumi par šiem diviem riskiem. Pasaules veselības organizācija arī norāda, ka dzemdību medikalizācija un sievietes padarīšana par dzemdību objektu arī nedod labus rezultātus. Tajās bailēs, ka tik kaut kas nenotiek, gan no sievietes, gan no mediķu puses.

Tas viss, kas notiek Latvijā šobrīd, ir radījis milzīgas bailes visiem. Bezjēdzīgi, manā ieskatā.

Publiskajā telpā izskanējis viedoklis, ka būtu jāvērtē vecmāšu civiltiesiskā un kriminālatbildība gadījumos, ja mājdzemdības beidzas ar sievietes nāvi. Kāds ir jūsu viedoklis par šo ideju?

Ideja atkal pilnībā parāda cilvēku nezināšanu.

Cilvēki un mediķi, tajā skaitā tie, kas nav mācījušies medicīnas tiesības, nekad neizprot atbildības sistēmu medicīnā, neizprot medicīnas kļūdu jautājumus.

Saprotiet, dzemdniecība, līdzīgi ar akūto ķirurģiju un neatliekamo medicīnu, ir augsta riska nozares. Faktiski jebkurš mediķis, kurš strādās šajā nozarē, viņš, jau sākot sniegt palīdzību pacientam, riskē ar to, ka kļūdīsies.

Bet jautājums bija par vecmāšu civilo un kriminālatbildību. Vajag, nevajag pārskatīt, kāpēc?

Šobrīd mums Latvijā pastāv atbildības sistēma. Jebkuriem mediķiem. Vecmāte nav izceļama citādā veidā. Jebkurai ārstniecības personai, jebkuram profesionālam darbiniekam ir atbildība par savām kļūdām.

Tātad atbildība vecmātēm ir jau šobrīd. Kāda?

Atbildība ir gan administratīvā, gan civiltiesiskā, gan kriminālatbildība.

Kur mums ir problēma ar kriminālatbildību? Pagājušajā gadā, ja nemaldos, ārstu biedrībai bija priekšlikums, ka šis pants būtu jāņem ārā no krimināllikuma. Un es principā tam piekrītu.

Ja mēs ārstus, vecmātes, medicīnas māsas, ārstu palīgus sodīsim ar kriminālatbildību par viņu kļūdainu darbību, tad parīt mums vairs nebūs, kas ārstē.

Mēs nevaram iet ar kriminālatbildību par profesionālajām kļūdām. Un tā arī citas valstis nedara. Piemēram, Nīderlandē, Somijā, Zviedrijā un citās valstīs, ja mediķis ir kļūdījies, tad pacientiem ir [kompensāciju] sistēma. Mums arī teorētiski ir Ārstniecības riska fonds, kurš ļoti slikti darbojas, un tāpēc mēs nevaram normālā kārtībā kompensēt zaudējumus cietušajiem pacientiem, jo mums pa vidu ir Veselības inspekcija, kurai zināšanas un izpratne par medicīnas kļūdu jautājumiem ir tādā līmenī, ka mati ceļas stāvus.

Ja cilvēks kļūdas gadījumā nomirst, tad ideālā pasaulē Ārstniecības riska fondam viņa tuviniekiem būtu jākompensē noteikta summa?

Jā. Ir divi risinājumi: viens ir kompensēt zaudējumus pacientam, un otrs - ir jābūt normālai [medicīnas] kļūdu vērtēšanas sistēmai un pēc tam kļūdu risināšanas sistēmai, kas Latvijā faktiski nav. Kā mēs zinām no pēdējiem, ja es nemaldos, Eirobarometra statistikas datiem, ir tāds rādītājs – cik nomirst no izārstējamiem cilvēkiem. Latvijai tas procents pēdējais bija 47. (Runa ir par Eirostat 2015. gada datiem - red.) Mums nomirst ļoti daudz. Mums mirst pacienti izārstējamos gadījumos blāķiem un strīpām. Par tiem gan neviens nerunā, par tiem neviens neuztraucas.

Runājot par neplānotajām mājdzemdībām, piemēram, Jelgavas sektas gadījums. Ko likums pasaka par neplānotajām mājdzemdībam?

Tas, ko es teicu par sievietes tiesībām izvēlēties dzemdēt jebkur, tā tas ir. Bet ar cieņpilnu un respektējošu attieksmi jāpanāk, jāaicina tās sievietes saņemt kvalitatīvu palīdzību.

Mums ir jācenšas nodrošināt, lai sievietei būtu kvalificēta medicīniska palīdzība jebkurā vietā.

Tiklīdz mums būs kvalificēta medicīniska palīdzība 200 km no stacionāra, ja kaut kas slikts sāks notikt, kāds risks iestāsies, tad lielu daļu no riskiem ar to aprīkojumu, kas būs pieejams mājās, ir iespējams novērst. Jā, tur paliek kaut kādi nelieli atsevišķi, kur nav. Mums ir tiešām jāmēģina katru sievieti atbalstīt veidos, kas viņai ir pieņemami, cieņpilni un droši. Mēs nedrīkstam ar policiju, ar varu dzemdētāju kaut kur vilkt. Bet mums ir jāmēģina viņai piedāvāt visi, kas mums ir, pieejamie cieņpilnie un labie risinājumi.