Kam vajag Stūra māju? (15)

"Latvijas Okupācijas muzeja biedrība (LOMB) visu šo laiku ir bijuši vienīgie visā valstī, kas Stūra māju ir darījuši pieejamu sabiedrībai, gan stāstot par vēsturi, gan uzturot izstādi, gan rīkojot speciālas ekskursijas šajās telpās. Taču šis stāvoklis mums visu laiku ir vairāk vai mazāk pagaidu. Mēs esam īrnieki, kas visu laiku iespēju robežās ir centušies darīt savu darbu un darījuši pieejamu sabiedrībai šo ļoti nozīmīgo objektu."

"Esam rakstījuši Kultūras ministrijai par to, ka vajadzētu saglabāt pagrabstāvu visā platībā, arī citas telpas - izeju uz stiepļu kāpnēm un kāpņu lietošanas tiesības, ieslodzīto liftu un, protams, arī piemiņas zīmi "Melnais slieksnis". Mēs cerējām, ka valsts institūcijas vēl var paspēt iesaistīties, lai būtu iespējams saglabāt pēc iespējas vairāk telpu. Šobrīd nav nekādu risinājumu, lai paplašinātu valsts aizsardzībā esošās telpas."

"Mazākais plāns no mūsu puses būs ļoti rūpīgi sekot visam šim procesam, lai iespējamie pircēji būtu informēti par juridiskajām niansēm. Protams, mēs būtu ļoti priecīgi, ja jaunie īpašnieki būtu ieinteresēti šā objekta patiesā saglabāšanā. Taču es saprotu, ka šādā procesā to nevar izvirzīt kā obligātu nosacījumu.

Ja papildu platības un objekti netiek iekļauti līgumā kā valsts aizsardzībā esoši, atliek tikai cerēt, ka tie tiks saglabāti kaut vai no laba prāta.

Mēs esam gājuši cauri ļoti daudziem diskusiju lokiem par šo namu, un ir bijuši daudzi mēģinājumi to pārveidot, kaut vai nokrāsojot fasādi un nosaucot par Tetera namu, bet Stūra māja ir Stūra māja, un tās vēsturiskā izziņas vērtība ir ļoti liela. Mēs arī redzam ļoti lielu apmeklētāju interesi. Šobrīd, kad mums  pandēmijas dēļ jāievēro apmeklētāju skaita ierobežojumi, mēs nevaram uzņemt visus gribētājus. Pagājušā gada vasarā mums nepietika darba stundu, lai varētu uzņemt visus interesentus. Un, protams, situācija, kad visu laiku jāgaida, kāds būs risinājums, ar ko mums būs jāsadarbojas un jārēķinās, maigi izsakoties, nav visai ērta. Manuprāt, tas ir ļoti stratēģiski nepareizi, ja gribam šo vērtību saglabāt."

"Protams, tas ir nacionālais mantojums un daļa nama atrodas valsts aizsardzībā kā vēsturiska notikuma vieta. Saglabātā vērtība ir definēta, īpašnieku maiņa to nevar ignorēt ne materiāli, ne morāli. Šis ir sarežģīts objekts, iespējami vēl jauni atklājumi, kas var apgrūtināt situāciju. Šeit esošā nemateriālā mantojuma slodze ir ļoti spēcīga, un tā nezudīs," atklāj NKMP pārstāve Elvita Ruka.

"NKMP ir iesniegusi norādījumus VNĪ, tie ir darīti zināmi izsoles dalībniekiem. Autentiskā substance mājas daļā ir saglabājama, un jaunajam īpašniekam ar to būs jārēķinās. Tiklīdz tāds būs, tā NKMP sāks dialogu. Iestādei ir bažas par nama turpmāko funkciju, jo nama vēsturiskā slodze ir emocionāli smaga. Jautājums par dzīvokļiem vai viesnīcu ir ētiska izšķiršanās, kur komercija nedrīkstētu būt noteicošais faktors."

"Problēma, kas saistās ar Stūra mājas pārdošanu, manuprāt, ļoti labi parāda, ka mums pietrūkst skaidras, varētu teikt, valstiski definētas atmiņas politikas. Kultūras ministrija pēdējos gados ir mēģinājusi kaut kādu politiku iedibināt, ir bijušas aktivitātes arī no Valsts prezidenta puses.

Taču pietrūkst skaidras stratēģijas, ko mēs darām ar savu pagātni, it īpaši, domājot par reāliem pagātnes lieciniekiem un objektiem. Un šeit ir problēma, ka Latvijā arī kultūras institūciju ēkas pārvalda Valsts nekustamie īpašumi, kuri gluži loģiski neveido nekādu atmiņas stratēģiju. Un nav arī neviena, kurš viņiem pateiktu, kādā virzienā darboties.

Tad arī top šāda ideja - pārzīmolot Stūra māju par Tetera namu, nokrāsot gaišā krāsā un tādējādi savā veidā mēģināt izdzēst tās sāpīgās atmiņas, ko šī ēka simbolizē.

Tagad ir diezgan skaidri redzams, ka, pat ja šo ēku pārdos - par ko es šaubos -, tur noteikti būs konflikts starp sabiedrības interesēm un vēsturisko atmiņu un īpašnieku un uzņēmēju interesēm. Protams,  īpašnieks vai pārvaldītājs negribēs uzsvērt nama sāpīgo pagātni, jo tas viņam vienkārši neļaus pelnīt. Savukārt sabiedrības interesēs ir tas, lai šī ēka paliktu kā simbols, gan domājot par represijām, kas tajā tika veiktas 1940.-41. gadā, gan arī atceroties, ka šī ēka un VDK kā institūcija simbolizē mūsu sabiedrības traumas, kas radušās padomju okupācijas laikā. Es domāju, ka šo ēku neizdosies pārdot un tāpat būs jāmēģina saprast, ko ar to darīt. Protams, pārvērst visu ēku par muzeju nav nepieciešams. Es to redzu kā vietu, kas ir atvērta sabiedrības interesēm. Patiešām šaubos, vai tai var atrast uz uzņēmējdarbību vērstu lietojumu - tas nonāks konfliktā ar tās pagātni, un notiks cīņa. Katrā ziņā sabiedrības interesēs nav tas, lai sāpīgā pagātne tiktu noklusēta.

Gan Stūra mājas gadījumā, gan arī bijušās kompartijas centrālkomitejas ēkas Elizabetes ielā gadījumā mēs redzam, ka Rīgā un Latvijā ir problēma ar vēsturiski nozīmīgu ēku saglabāšanu - to, kuras atrodas valsts vai pašvaldības īpašumā. Tas ir jautājums par visām vēsturiski nozīmīgajām ēkām, kas atrodas valsts īpašumā. Uzturēt tās ir dārgi, bet tas, ko ar tām darīt, ir valstisks un politisks lēmums. Šis nav tikai viens konkrēts izolēts gadījums."

"Atmiņu vietas spēlē būtisku lomu vienojošas atceres telpas radīšanā un pārveidošanā. Latvijā kopš 90. gadiem ir izveidotas simtiem atmiņu vietu (pieminekļi, piemiņas plāksnes, muzeji, partizānu bunkuri u. tml.), kuras izceļ padomju režīma pastrādāto noziegumu upurus. Šajās vietās, kas tapušas ar valsts/pašvaldību un pilsoniskās sabiedrības līdzdalību, cilvēki uztur saikni ar politiski represētajiem, nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem vai Atmodas laika personāžiem. Stūra mājas lomu nedrīkst skatīt atrauti no šīs kopējās atceres infrastruktūras, jo tādējādi ir viegli radīt maldīgu iespaidu, ka pēdējos 30 gados saistībā ar totalitāro režīmu upuru piemiņu Latvijā nekas nav darīts.

Tiesa, lai atceres telpa neizirtu, un saglabātos tās ilgtspēja, katrai paaudzei no jauna ir jādefinē savas attiecības ar varonības un pāridarījumu pagātni.

Domājot konkrētāk par Stūra mājas nākotni, var jautāt, kā šī atmiņu vieta ietekmē un varētu ietekmēt Latvijas nacionālo atmiņu? Pašai ēkai zināmas sabiedrības daļas priekšstatos, protams, ir izveidojies noturīgs tēls. Taču taustāmāka atbilde uz šo jautājumu slēpjas Latvijas Okupācijas muzeja (LOM) nākotnes plānos, jo tieši šī privātā, bet Latvijas vēstures politikas kontekstā īpašu statusu iemantojusī institūcija līdz šim ir paudusi apņemšanos attīstīt ekspozīciju arī Stūra mājā. Savukārt pašreizējie VNĪ nolūki izsolīt Stūra māju, šķiet, paredz iespēju saglabāt ēkas komemoratīvo funkciju ēkas pirmajā stāvā un pagrabstāvā. Tomēr centrālā vieta LOM koncepcijā ir ierādīta topošajam Nākotnes namam, kam, manuprāt, tad arī ir jākļūst par galveno vietu, kur tagadējām un nākamajām paaudzēm veidot dialogu ar padomju un nacistiskās okupācijas vēsturi. Arī valstij ir jāfokusējas uz Nākotnes nama lomas nostiprināšanu, neizslēdzot iespēju, ka Stūra māja var pildīt specifiskas vēstures komunikācijas funkcijas.

Respektīvi, ideālā situācijā Stūra māja varētu darboties arī kā Nākotnes nama palīgēka, bet ne vairāk.

Tiesa, vēl jau atklāts ir jautājums, vai potenciālie investori būs gatavi pieņemt šādu materiālu un morālu apgrūtinājumu.

Plašāk raugoties, nebūtu pareizi Stūra māju, kas pamatā tiek asociēta tikai ar vienu totalitāro režīmu, padarīt par centrālo atmiņu vietu. Manuprāt, Latvijas vēstures politikas veidotājiem daudz lielāka uzmanība ir jāvelta atceres infrastruktūras attīstīšanai ārpus Rīgas, kur taču padomju un nacistiskās okupācijas režīmi pastrādāja ne mazāk šausmīgus noziegumus un kur taču pretestība abiem režīmiem ir ne mazāk vērta, lai tiktu pamanīta un izcelta."

"Uzskatu, ka Stūra mājas pārdošana ir kārtējais "Valsts nekustamo īpašumu" nesaimnieciskuma pierādījums – valsts netiek galā ar tai piederošajiem īpašumiem un nespēj rast tiem pielietojumu. Tas manāms gan Stūra mājas, gan Elizabetes ielas koncertzāles projektu virzībā. Visu laiku mistiski tiek “bīdīti” jauni projekti, piemēram, Valsts drošības dienesta ēka Marsa parka teritorijā, bet valstij jau piederošā Stūra māja neder, jo tur, lūk, ir sliktas atmiņas.

Stūra mājas pārdošana ir vēlme tikt vaļā no problēmas, to nerisinot.

Mēs atkal atgriežamies pie diskusijas, kas bijusi pirms pieciem gadiem. Tolaik tapa skices Nākotnes namam, Okupācijas muzeja pārbūvei. Arī tobrīd izskanēja loģiski argumenti, ka Stūra māju ir izmantojušas visas varas un iekārtas, tādēļ tā būtu bijusi ideāla vieta Okupācijas muzejam, taču muzejs visādi atrunājās un negribēja sevi saistīt ar šo ēku. Manuprāt, šī ēka varētu tikt veidota kā atbilstošs memoriāls. Ja ne, tad ēkā vajadzētu atrasties atbilstošas funkcijas valsts iestādei.

Jau no Pirmā pasaules kara Stūra mājā darbojušās dažādas iestādes. Te bijusi ne tikai Valsts drošības komiteja, bet arī vāciešu okupētās Latviešu zemes pašpārvalde, te bijusi Latvijas Revolucionārā kara komiteja, kā arī neatkarīgās Latvijas Iekšlietu ministrija.

Līdz ar to mūsdienās Stūra māja varētu būt simbolisks varas instrumentu turpinājums.

Drošības dienests varētu saņemties un rādīt labu piemēru – apvienot bēdīgo vēsturi un Valsts drošības statusu nākotnei, proti, uz skumjas pagātnes būvēt gaišu nākotni. 

Turklāt, par spīti padomju gadiem, ēkā saglabājušies unikāli interjeri un, cik zinu, tur esot vecākais Eiropā darba kārtībā esošais "Otis" lifts. Ja šī ēka pārtaps par dzīvokļu ēku, tas būs kārtējais privātīpašums - pieejams tikai konkrētiem cilvēkiem. Un tas ir ļoti nepareizs virziens."