Noslēpumainā Latvija: spēkavīra un burvja Ķintes aka (1)

“Galvenais neiekrist iekšā,” es pie sevis domāju, brienot pāri milzīgam, ar kaut kādām zālēm gurnu augstumā apaugušam laukam un meklējot spēkavīra un burvja Ķintes, iespējams, ap 17. gadsimtu no teju divmetrīgiem akmens bluķiem būvēto aku. Es, zināms, nebiju pamanījis, ka pie akas varēja daudz ērtāk ar nelielu līkumu tikt, ejot gar lauka malu, kur pat bija kaut kādas norādes, tāpēc “dūru” vien taisni, cerot, ka aka mani neaprīs kā melnais caurums aprij gaismu.

Brienot pāri laukam, bažījos arī par suņiem un nikniem saimniekiem, kuru lauku es izbradāju, kaut arī nešķiet, ka tur auga kaut kas vairāk par nezālēm. Lai nu kā, pie arheoloģiskā pieminekļa šā vai tā bija jānokļūst.

Lūk, tur jau tā bija. Caurums zemē – ieaudzis zālēs un krūmos, apjozts ar baļķu sētiņu, lai tiešām kāds uz galvas neieplanē tajā iekšā. Akā zaļgans ūdens (ne vairs dzidrs un gards kā vīns, kā vēsta leģendas), nodzerties nesanāks. Akas dziļums arī nav saprotams, mērīt negribas. Runā, ka rūpīgi apstrādātie akmens gabali, kas veido akas grodus jeb sienas, ir gandrīz divus metrus gari. Nevienam tā īsti nav skaidrs, kā pārvietoti smagie akmeņi. Šķiet, ar spēcīgu zirgu, kas it kā esot bijis Ķintu saimniecībā, vai arī ar paša Ķintes burvju spējām.