/nginx/o/2019/06/20/12283791t1hbab5.png)
:format(webp)/nginx/o/2020/06/09/13143203t1h84d6.jpg)
:format(webp)/nginx/o/2020/08/11/13267429t1ha166.jpg)
Ja baidies pazaudēt to, kas tev jau ir, būs ļoti grūti iegūt kaut ko jaunu. Ar šo spēcīgo dzīves atziņu Nr. 71 no jaunās atziņu grāmatas “99 tīras domas, kuras izmainīja manu dzīvi” dalās tās autore Diāna Černe.
Ja baidies pazaudēt to, kas tev jau ir, būs ļoti grūti iegūt kaut ko jaunu
Viņas atziņa
Ja Tava glāze ir līdz malām pilna, tad tajā Tu vairs neko neieliesi. Tas ir vairāk kā skaidrs. Bet, lai mēs savas glāzes varētu uzpildīt ar mums vēlamo, ir jārod drosme brīvprātīgi atlaist to, kas mums jau ir. Nepieķerties un neturēties pie iegūtā un esošā, jo tādejādi mēs bremzējam savu attīstību.
Dzīvojam bailēs pazaudēt to, kas mums ir dārgs un, bieži vien, palaižam garām jaunas iespējas, jo abas rokas un mūsu uzmanība taču jau ir aizņemtas, izmisīgi turoties pie jau iegūtā.
Ja baidāmies pazaudēt savu statusu, esošo darbu vai mums tuvo cilvēku mīlestību, tad savu statusu paaugstināt, celties pa karjeras kāpnēm un iegūt vēl citu cilvēku mīlestību mums būs ļoti grūti.
Bailes bloķē vienmērīgu enerģijas plūsmu un liedz cilvēkam pamanīt un izmantot jaunas iespējas.
Cilvēka dabā ir tieksme uz stabilitāti un attīstību. Un abas šīs it kā pretrunīgās tieksmes dod cilvēka apziņai iespēju gan plesties plašumā, gan stiepties augstumā, kā arī iet dziļumā. Aizvien stabilāk mēs jūtamies, ja mūsu apziņa plešas plašumā kā ozols. Savukārt, tiecoties uz sauli debesīs, mēs kļūstam viedāki, gudrāki un attīstāmies. Taču tas nav iespējams, ja mēs neatlaidīgi turamies pie jau sasniegtā.
Iztēlosimies, ka mēs esam kā koki! Mūsu zari ir rokas, un stumbrs ir mūsu augums. Ja koks, kurš aug augstumā un platumā, ar savām zaru rokām iekrampētos kādā blakus esošā jumta korē, tā zari vai nu izlūstu vai arī bremzētu šī koka spēju augt. Tas pats notiek ar cilvēku, kad tas atsakās atlaist to, ko tas jau ir sasniedzis un izmisīgi vēlas noturēties tajā līmenī, kurā tas šobrīd jūtas stabili. Kustība un attīstība apstājas. Iestājas stagnācija. Bet stagnācijas, kā tādas, nemaz nav, jo ņemot vērā to, ka viss cits turpina attīstīties, tas, kurš stagnē, patiesībā degradējas jeb krīt atpakaļ. Te jāpatur prātā, ka degradācija ir ceļš uz iznīcību, turpretī, attīstība ir ceļš uz dzīvību.
Manā skatījumā, cilvēka veiksmes formula slēpjas nepārtrauktā kustībā uz priekšu, nepieķeroties jau sasniegtajam, jo tikai tā cilvēks pats sev netraucē brīvi attīstīties un izplēsties visos virzienos, kā skaists koks.
Viss, kas mums ir vajadzīgs, lai jaunais varētu ienākt mūsu dzīvēs, ir nebaidoties un ar prieku spēt atlaist jau sasniegto, uzticēties sev un zināt, ka viss jaunais būs vēl labāks, attīstību dodošs un aizraujošāks par veco.
Tas nebūt nenozīmē atteikties no jau paveiktā, bet gan, apzinoties to, ka šī pieredze jau ir mūsu, apzināti atlaist to, lai atbrīvotu vietu jaunajam.
Diāna Černe
Grāmatas “99 tīras domas, kuras izmainīja manu dzīvi” autore
Drīzumā EGOISTE Facebook lapā izspēlēs šo burvīgo grāmatiņu. Seko līdzi!