Par pēdējo Eiropas diktatoru nereti dēvētais Aleksandrs Lukašenko savu politisko zīmolu jau teju ceturtdaļgadsimta garumā balstījis uz vārdu “stabilitāte”, tomēr tagad gandrīz vairs nav šaubu, ka šobrīd Baltkrievijā notiekošais mainīs gan politisko situāciju Baltkrievijā, gan paša Lukašenko pozīcijas, vēsta Lielbritānijas medijs “The Guardian”.
Pagaidām gan nav skaidrs, vai jaunā politiskā ērā, kas sekos protestiem, būs radikālas pārmaiņas un jauna valdība vai ilgstošas un vardarbīgas represijas.
“Tā ir valsts, ko no robežas līdz robežai vieno dusmas,” pašreizējo situāciju Baltkrievijā raksturo bijušais Lielbritānijas vēstnieks Baltkrievijā Naidžels Gulds-Deivīss, kurš šobrīd strādā Starptautiskajā Stratēģisko pētījumu institūtā.
Viņaprāt, Baltkrievijā šobrīd notiekošais lielā mērā atgādina 1989.gada revolūcijas, kas iezīmēja komunistisko režīmu sabrukumu daudzās Eiropas valstīs.
Gadu desmitiem Lukašenko Baltkrievijas tautai piedāvājis zināma veida atvieglinātu padomju sistēmu, kas saražoto traktoru un graudu ražas apjomu vērtē augstāk par inovācijām un politiskajām brīvībām, un viņa politiskā piedāvājuma stūrakmens vienmēr ir bijusi politiskā un ekonomiskā stabilitāte.
Stabilitātes kārti Lukašenko kārtējo reizi izspēlēja arī pirms svētdien notikušajām vēlēšanām, raksturojot Baltkrieviju kā stabilitātes saliņu nemierīgā pasaulē, ko nomoka ekonomiskās krīzes, politiskie nemieri un Covid-19 pandēmija.
Pēdējās dienās pieredzētā Baltkrievijas iedzīvotāju masveidīgā neapmierinātība nozīmē, ka stabilitātes piesaukšana vairs nedarbojas.
Lai nodrošinātu savu, saskaņā ar oficiālajiem datiem, žilbinošo uzvaru prezidenta vēlēšanās, iegūstot aptuveni 80% balsu, Lukašenko, visticamāk, nācies īstenot vienu no apjomīgākajām un bezkaunīgākajām vēlēšanu falsifikācijām Eiropas nesenāko laiku vēsturē.