"Tur notiek kaut kāda elle!" Trīs stāsti par Minskas izolatorā piedzīvoto (72)

Sergejs norāda, ka policijas autobusā pret viņu izturējušies vēl salīdzinoši mēreni. 

Sergejs ar vairākiem citiem cilvēkiem aizvests uz “Okrestina”. 

“Tur notika kaut kāda elle. Tā ar savas valsts pilsoņiem rīkoties nedrīkst. Mēs trīs stundas stāvējām uz ceļiem pie sētas. Visu laiku veda arvien jaunus aizturētos. Uz lūgumiem iedot ūdeni vai ļaut aiziet uz tualeti atbildēja ar steka sitieniem.” 

“Viņi visu laiku kliedza, ka mēs esam lopi un ka mūs visus vajag nošaut,” stāsta Sergejs. 

Pēc tam Sergejs ar vairākiem citiem cilvēkiem aizvests uz kameru. Kamerā, kas paredzēta četriem cilvēkiem, kopā bija 21 cilvēks. 

Kamerā esot bijis ļoti karsts, bet gaiss telpā ieplūdis pa mazu atveri sienā. Ūdeni viņiem esot devuši, bet ēdienu ne. 

Kamerā Sergejs pavadījis 14 vai 15 stundas. Pēc tam lika parakstīt protokolu par piedalīšanos protestos, kas paredz naudassodu. Tiem, kas negribēja protokolu parakstīt, draudēja ar 15 diennakšu ieslodzījumu. 

Tajā laikā izplatījās baumas, ka pēc protokolu parakstīšanas atbrīvotas visas blakus kamerā turētās sievietes. 

“Mēs nopriecājāmies un piekritām,” stāsta Sergejs. 

Tomēr pēc protokola parakstīšanas Sergejs un viņa biedri nevis atbrīvoti, bet pārvietoti uz citu kameru. Tādējādi vēl 11 vai 12 stundas Sergejs pavadīja četrvietīgā kamerā, kurā bija 38 cilvēki. 

“Stāvējām kā metro sastrēgumstundā. Rindas kārtībā varēja nedaudz pasēdēt gultā. Šajā kamerā vismaz bija krāna ūdens,” stāsta Sergejs. 

Vienam no Sergeja kameras biedriem bija lauzta kāja. Viņš lūdza ārstu, bet ārsts tā arī neatnāca. 

Nākamajā dienā cilvēkus no kameras pa vienam izsauca uz tiesu. Lielākajai daļai piesprieda arestu uz vairākām dienām. Savukārt Sergejam tika piemērots naudassods, un 11.augustā viņš tika atbrīvots. 

“Visvairāk šokēja attieksme. Tā izturas pret cilvēkiem, kuru vaina pat nav pierādīta. Pazemojumi, apvainojumi. Es tagad skatos kadrus no citu protestētāju aizturēšanas, un man acīs sariešas asaras, jo es nojaušu, kas viņus sagaida pēc tam,” stāsta Sergejs.

“Sievietēm, kurām bija mēnešreizes, ieteica noslaucīties savās drēbēs” 

Studenti Kristīni, kuras vārds pēc viņas lūguma ticis mainīts, aizturēja 9.augustā Minskas centrā, bet atbrīvoja 11.augustā. 

Kristīne stāsta, ka viņa protestos nemaz nav piedalījusies. Viņa ar draugiem vienkārši gājusi uz metro, lai brauktu mājās. 

Kādā brīdī piebraukušas īpašo uzdevumu vienības automašīnas, no tām izlēkuši kaujinieki, kuri sākuši vienkārši sist un aizturēt cilvēkus. 

Vienu sievieti drošībnieki vilkuši pa zemi aiz matiem, bet citi stāvējuši un smējušies. 

“Kāpēc jums ir smieklīgi? Ko jūs darāt!” omoniešiem jautājusi Kristīne. 

Atbildes vietā viņa nogāzta zemē, bet vēlāk iegrūsta policijas autobusā un aizvesta uz “Okrestinu”. 

Tur pret aizturētajām sievietēm izturējušies briesmīgi - pie ieejas stāvējis cilvēks, kurš sievietes grāba aiz kakla un grūda pret sienu. 

Vēlāk Kristīne ievietota kamerā, kurā bijušas kopumā 13 sievietes. Šī kamera bija paredzēta četriem cilvēkiem. 

“Kamerā smirdēja, tur bija tarakāni. Mums divas diennaktis nedeva ēst. Kad prasījām, mums atbildēja: “Nē, tagad jūs zināsiet, par ko balsot!”” - kamerā piedzīvoto atceras studente. 

Sieviete stāsta, ka tualetes papīra kamerā arī nav bijis. 

“Vairākām sievietēm sākās mēnešreizes. Viņām rupji tika norādīts, lai noslaukās savās drēbēs,” norāda Kristīne. 

Nākamajā dienā sievietēm likts parakstīt pārkāpuma protokolu. 

Kristīne gribējusi protokolu vispirms izlasīt, uz ko viņai atbildēts, lai paraksta, citādi tikšot iesēdināta uz ilgāku laiku. 

“Es raudāju, jo vispār nezināju, ko parakstu” stāsta sieviete. 

Vēlāk Kristīne pārvietota uz sešvietīgu kameru, kurā kopumā bija 33 sievietes. 

11.augustā notika tiesa, kurā Kristīnei tika piespriests naudassods. Pēc tiesas viņa arī saņēma prokuratūras rakstisku brīdinājumu - ja vēlreiz tikšot aizturēta kādā demonstrācijā, tiks ierosināta krimināllieta. 

Kristīne arī norāda, ka vecāki visu viņas aizturēšanas laiku nav zinājuši, kur viņa atrodas.

“Pagalmā mēs stāvējām 28 stundas, ēst mums nedeva” 

39 gadus vecais Vitālijs Savko strādā poligrāfijas nozarē. Viņu aizturēja 10.augusta vakarā, bet atbrīvoja 12.augustā. 

“Izlēca trīs omonieši un ievilka autobusā. Pirms tam kārtīgi sadeva. Autobusā visa grīda asinīs, nolika uz ceļiem,” stāsta Vitālijs. 

Arī viņš tika aizvests uz “Okrestinu”. Visiem tika likts skriet uz pārbaudi, ja kāds pakrita, tika piekauts. 

Pārbaudes laikā visiem aizturētajiem atņēma visas mantas, kas bija viņiem kabatās, bet pēc tam viņus sadzina pagalmā. 

“Pagalms, tā ir akmens telpa - četras betona sienas un betona grīda. Aptuveni 30 kvadrātmetrus liels, bet mēs tur bijām 80 cilvēki,” stāsta Vitālijs. 

Šajā pagalmā Vitālijs un pārējie nostāvēja 28 stundas. Iespēju apsēsties īpaši neesot bijis. Uz tualeti šajā laikā cilvēki vesti kopumā divas reizes. 

“Ēst nedeva, bet ūdeni uz 80 cilvēkiem deva divus litrus aptuveni reizi četrās stundās,” stāsta Vitālijs. 

“Tā ir spīdzināšana ar izsalkumu un slāpēm,” viņš piebilst. 

Vīrietis stāsta, ka blakus pagalmā bijuši cilvēki, kas tika aizturēti ātrāk. Arī viņi turēti bez ēdiena un ūdens. 

Ja kāds skaļi prasījis padzerties vai ēdienu, tas ticis piekauts. 

“Dzirdējām, kā sit cilvēkus. Kliedza tā, ka to varēja dzirdēt visā rajonā,” piebilst vīrietis. 

Pēc tam noskaidroja, kurš sūdzējies. Šos cilvēkus esot situši kādas trīs vai četras reizes. 

“Pēc tam viņi vairs neko neteica, tikai vaidēja,” uzsver Vitālijs. 

Nākamajā dienā pagalmā esošajiem cilvēkiem iedots ēdiens - viens kukulis maizes uz 80 cilvēkiem. 

11.augusta vakarā kļuvis auksts, bet cilvēki pagalmā bijuši galvenokārt tērpušies šortos un t-kreklos. 

“Beigās mūs sagrūda divās kamerās - pa 40 cilvēkiem katrā. Viena  bija paredzēta pieciem cilvēkiem. Tomēr salīdzinājumā ar pagalmu tas bija kūrorts. Bija ūdens - dzer, cik vēlies,” norāda Vitālijs. 

Vēlāk naktī visi izvesti no kameras - daļa tika atbrīvoti, bet daļai noteikts arests uz vairākām diennaktīm. Vitālijam paveicās - viņu atbrīvoja.