“Vai tiešām nepārdomāsi,” kolēģi bažīgi jautāja jaunajai dakterei, kura par savu specialitāti bija izvelējusies traumatoloģiju. Bet viņa neatkāpās. Inese Breide - Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas (TOS) traumatoloģe, ortopēde un augšējās ekstremitātes (rokas) grupas atbildīgā ārste, operē jau desmit gadus. Vēl viņa Rīgas Stradiņa universitātē lasa lekcijas topošajiem ortopēdiem.
Inese Breide ir viena no trim sievietēm, ārstēm - traumatoloģēm, kas strādā TOS, un viena no retajām, kas laužot stereotipu, ka traumatoloģijā sievietēm nav vietas, pirms desmit gadiem sāka strādāt par vīrišķīgu uzskatītajā profesijā.
Jūs esat pirmā traumatoloģe - sieviete, ko satopu. Kā Jūs uztver pacienti?
Vēl pirms pāris gadiem pacienti jautāja: “Kad, beidzot nāks traumatologs?” Kad teicu: “Es esmu jūsu ārstējošais ārsts”, viņi saminstinājās: “Vai, jūs tik jauna izskatāties…”
Ir bijis visādi, reiz, kāds pacients izmeta: “ Jums vispār ir 16 gadi?”
Slimnīcā esam trīs sertificētas ārstes un vairākas rezidentes. Sieviešu proporcija šajā profesijā visā pasaulē ir maza.
Kāpēc - vai traumatoloģija ir fiziski smaga?
Daļēji tas ir fiziski smags darbs, bet es to tā nekad neesmu izjutusi, drīzāk es teiktu - emocionāli smags. Fiziski smagās lietas var atvieglot ar prātu, izdomājot dažādus veidus, kā izdarīt pareizāk. Gūžu vari ielikt vietā ar pareizām kustībām, zinot, kā tas jādara, tev nevajag trulu spēku. Mūsdienās ir daudz spēka instrumentu, kas atvieglo darbu.