Kāpēc Baltkrievijas OMON rīcība ir tik nežēlīga? Intervija ar bijušo kaujinieku (21)

Pirmajās protestu dienās tika aizturēti gandrīz 7000 cilvēku. Savukārt šonedēļ kļuva zināms, ka jau vairāk nekā 600 cilvēku iesnieguši sūdzības par miesas bojājumiem, kas gūti, kad viņus pēcvēlēšanu masu protesta akciju gaitā aizturēja tiesībsargājošo struktūru darbinieki. Vēl aptuveni 100 cilvēki sūdzējušies par vardarbību īslaicīgās aizturēšanas izolatoros.

Lielbritānijas raidsabiedrības BBC krievu valodas versija aprunājās ar Baltkrievijas policijas īpašo uzdevumu vienības OMON bijušo kaujinieku, meklējot atbildes uz jautājumu, kāpēc tieši šī vienība protestu izgaiņāšanas laikā izcēlusies arī īpašu nežēlību. 

Baltkrievijas protestētu izgaiņāšanā piedalījušies gan Iekšlietu ministrijas spēki, gan struktūras, kas nav pakļautas ministrijai, - šādu struktūru Baltkrievijā ir vismaz piecas. 

Reizēm noteikt drošībnieku piederību tai vai citai struktūrai nebija iespējams - daļa cilvēku bija ģērbušies civilā apģērbā, bet citiem uz formas tērpiem nebija nekādu identifikācijas zīmju. 

Tomēr saskaņā ar vairāku aculiecinieku sniegtajām ziņām tieši OMON kaujinieki protestētāju aizturēšanas laikā lietojuši vislielāko spēku, vardarbību turpinot arī pret cilvēkiem, kas jau nogādāti aizturēšanas izolatoros.

Oļegs (vārds mainīts) Minskas OMON vienībā nodienēja 17 gadus - viņš sāka kā ierindas kaujinieks, bet beidza kā vienības komandieris. Oļegs pauž viedokli, ka “bijušo omoniešu” neesot. 

“Es atnācu uz OMON pirms pirmajām prezidenta vēlēšanām. Dienēju armijā, tur izgāju īpašo sagatavošanu. Deviņdesmitajos gados cilvēki pēc dienesta parasti gāja vai nu bandītos, vai policijā, lielas iespējas nebija. Es aizgāju policijā. Es tur gāju strādāt idejas vārdā, jo alga nebija motivējoša,” stāsta Oļegs. 

Tajā laikā OMON bija daudz tā dēvēto afgāņu - cilvēku, kas bijuši dažādos karstajos punktos. “Mūsu “goda kodeksu” veidoja tieši viņi. Tādas lietas, kas notiek tagad, mēs nekad nedarījām. Mēs bijām stingri, nevis nežēlīgi,” piebilst Oļegs.

Vai jums nācās piedalīties opozīcijas aktīvistu apspiešanā? 

Es atvaļinājos 2010.gadā, vēl pirms protestētāju izklīdināšanas [Minskas Neatkarības] laukumā [2010.gada 19.decembrī, prezidenta vēlēšanu dienā]. Es piedalījos kārtības uzturēšanās “Minskas pavasarī” 1996.gadā. Piedalījos arī telšu pilsētiņas likvidēšanā Oktobra laukumā [pēc 2006.gada prezidenta vēlēšanām], tomēr toreiz nebija tādu piekaušanu un protestētāju traumu, par kādām tiek ziņots tagad. 

Kā kaujiniekus gatavo demonstrantu izklīdināšanai? Tas ir ideoloģisks darbs? Māca dzimteni mīlēt un sist tās “ienaidniekus”? 

Es nezinu, ko šobrīd saka kaujiniekiem. Kāpēc cilvēkiem tagad ir tāds naids pret tautu? Mūsu laikā tā nebija. Konfrontācija ar pūli vienmēr bija adekvāta. OMON stāvēja - gan ar vairogiem, gan bez vairogiem. Kad fiziskas vēršanās pret policistiem nebija, policisti šādā veidā savu spēku neizrādīja. 

Kas notiek, ja demonstranti izrāda agresiju? 

Kā lai jums paskaidro... Karavīri karā cīnās ne jau par valdību vai valsts vadītāju. Vīri cīnās par tiem puišiem, ar ko kopā sēdējuši ierakumos. Šeit notiek kas līdzīgs. Kad tavam biedram un kolēģim pa galvu trāpa akmens, protams, tevī rodas dusmu vilnis. Vīri ar vairogiem tad cīnās gan par sevi, gan par cietušajiem kolēģiem. 

Tomēr to, kas notiek tagad, es nesaprotu. Nevaru saprast, kā var sist 15 gadus vecu zēnu uz tukšas ietves. Vēl jo vairāk, ja šis zēns kliedz, ka viņam ir tikai 15. 

Manuprāt, ir notikusi kaut kāda kaujinieku brālības principu maiņa.

Tas, kas notiek tagad, - tās ir virsnieku komandas vai pakļauto pašdarbība? 

Šajās vienībās, saprotams, bez pavēles nekas nenotiek. Pašdarbības tur nav.

Spriežot pēc visa, pašā augstākajā līmenī tika dota pavēle brutālā veidā to visu apspiest. 

Kas nostrādā? Psiholoģiskais efekts? Kāpēc tāda cietsirdība? Jo pavēli taču var pildīt dažādi. 

Es nezinu, kā tagad to skaidrot. Varbūt viņiem kaut ko deva [kaut kādas vielas]. Varbūt deva kaut kādas psihotropas vielas un teica, ka tas ir fiziskās pašsajūtas uzlabošanai, bet nepateica, ka blaknes ir dusmu un vardarbības lēkmes. Es neizslēdzu tādu iespēju. 

Daudzās protesta akcijās mēs redzējām cilvēkus civilā apģērbā, kas reizēm provocēja demonstrantus un norādīja kaujiniekiem, kurus tieši cilvēkus aizturēt. Tie cilvēki ir OMON darbinieki vai no citām struktūrām? 

Var būt gan no OMON, gan no citām struktūrām. Tomēr, ja [notikuma vietā] strādā OMON, tad cilvēki civildrēbēs arī ir OMON darbinieki. Jo viņi viens otru pazīst. Šādi sastrādāties var tikai vienas struktūras darbinieki.

Cilvēki, kas bijuši aizturēšanas izolatoros, stāsta, ka īpašo vienību kaujinieki ļoti vardarbīgi izturējās arī pret izolatoros nogādātajiem. Ir kaut kāds reglaments vai instrukcijas attiecībā uz spēka lietošanu? 

Ir likums par policiju, kurā noteikta kārtība, kā lietot fizisko spēku un dažādus palīglīdzekļus. Manā laikā bija jāraksta daudz papīru. Ja manā pakļautībā esošs kaujinieks pret aizturēto lietoja spēku vai palīglīdzekļus, viņš pēc tam rakstīja ziņojumu-paskaidrojumu: ja uzlika roku dzelžus, rakstīja, ja izmantoja steku vai spēku, arī rakstīja. Komandieris pēc tam pārbaudīja attiecīgo darbību nepieciešamību. 

Jums grūti bija pielāgoties citai dzīvei, kad beidzāt dienestu OMON? 

Profesionālā deformācija vienmēr pastāv. Aiziet bija grūti. Pietrūka kolektīva un cilvēku, kas bija kļuvuši par draugiem. Manā vienībā attiecības balstījās uz cieņu, un man, kā komandierim, vienmēr vajadzēja rīkoties tā, lai man pakļautie cilvēki mani cienītu gan darbā, gan ārpus tā, un lai es cienītu viņus. 

Aptuveni mēnesi pēc aiziešanas bija smaga depresija. Pēc tam - vajadzēja pelnīt, uzturēt ģimeni. Sākumā kādu laiku strādāju par taksistu.