Planētas vecākais dzīvais mugurkaulnieks (3)

"Šī ir 393 gadus veca Grenlandes haizivs, kas sastapta Ziemeļu ledus okeānā. Tā peld pa okeānu kopš 1627. gada. Tas ir vecākais dzīvais mugurkaulnieks uz planētas," šāds ieraksts augusta vidū paradījās sociālajā saziņas vietnē Twitter.

This is a 393-years old Greenland Shark that was located in the Arctic Ocean. It's been wandering the ocean since 1627. It is the oldest living vertebrate known on the planet.
Photo by Julius Nielsen. pic.twitter.com/4MFpx5fqcM

— SevenNationArmy1 (@Army1Seven) August 19, 2020

Šis Twitter lietotājs, kurš specializējies sensacionālu faktu publicēšanā, gan nav norādījis nedz to, kā viņam tapis zināms precīzs haizivs vecums, nedz kur tā un kā tas konstatēts. Tomēr vienā ziņā viņam ir taisnība - Grenlandes haizivs tiek uzskatīta par vecāko mums zināmo dzīvo mugurkaulnieku uz planētas, kurš spēj nodzīvot pat 500 gadus.

Tas, ka Grenlades haizivs var sasniegt ļoti cienījamu vecumu, zinātniekiem bija skaidrs jau sen. Taču tikai 2008. gadā dāņu ārstam Janam Heinemaijeram izdevās izstrādāt metodi dzīvnieku vecuma noteikšanai.

Metode balstās uz radioaktīvā izotopa oglekļa-14 koncentrācijas noteikšanu haizivs acs lēcā esošajā olbaltumvielā. Šā izotopa koncentrācija un līdz ar to arī starojuma intensitāte uz planētas dažādos periodos ir bijusi atšķirīga, un, nosakot tā daudzumu, iespējams noteikt vismaz aptuvenu haizivs vecumu. No 28 pārbaudītajiem īpatņiem visvecākā bija kāda 5,5 m gara mātīte, kuras vecums tika lēsts robežās starp 272 un 512 gadiem. Zinātniekiem izdevās arī apstiprināt saistību ar haizivs izmēru - jo lielāks dzīvnieks, jo vecāks tas ir. Tā kā lielākie sastaptie īpatņi bija pat astoņus metrus gari, var pieņemt, ka kaut kur okeāna dzelmē mīt haizivis, kuras sasniegušas savu sesto gadu simteni.

Grenlandes haizivi nevar uzskatīt par pārāk pievilcīgu radījumu. Tās deguns ir strups un āda šķiet kraupaina. Turklāt tā izplata ap sevi nelabu smārdu - organismā ir augsta urīnvielas koncentrācija, kas palīdz dzīvniekam uzturēt sāls procentu ķermenī līdzīgu tam, kāds ir okeānā. Tas novērš ūdens zaudēšanu vai uzņemšanu ķermenī osmozes procesā.

Urīnviela ne vien nepatīkami smako, bet arī padara haizivs gaļu nederīgu pārtikā - vismaz svaigā veidā. To ēdot, iespējams "piedzerties ar haizivi" - saindēšanās pazīmes ir galvas reiboņi, apgrūtināta kustību koordinācija un vemšana. Islandes un Grenlandes iedzīvotāji, lai mielotos ar haizivi, jau simtiem gadu izmanto pārbaudītu metodi - zivs fileju uz pāris mēnešiem aprok zemē un ļauj tai iepūt. Pēc tam to vairākus mēnešus kaltē saulē. Šo maltīti, ko islandieši dēvē par hakarl, daži uzskata par delikatesi, citi - vienkārši par sapuvušu neēdamu zivi.

Grenlandes haizivs ir lēna - lielākais ātrums, ko tā sasniedz, ir 5 km/h. Taču šis lēnīgums ļauj tai ietaupīt uz barības rēķina - dzīvnieka palēninātais metabolisms nodrošina to, ka 200 kg smagai haizivij izdzīvošanai dienā nepieciešams vien nedaudz kaloriju - aptuveni pusotras šokolādes tāfelītes ekvivalents.

Haizivs lielākoties barojas ar maitu - no ledusgabaliem ūdenī iekritušām polārlāču maltītes atliekām un bojāgājušiem jūras dzīvniekiem. Retumis tā mēdz uzglūnēt pie ūdens virsmas aizmigušiem roņiem.

Kaut arī haizivs nereti sastopama pie ūdens virsmas, tā vislabprātāk uzturas dzelmē. Ir ziņas par eksemplāriem, kas sastapti pat 2200 metru dziļumā. Tas tāpēc, ka šiem dzīvniekiem patīk ļoti auksts ūdens. Tāpēc arī pie ūdens virsmas to visbiežāk var sastapt arktiskajos apgabalos pie Grenlandes, kā arī Islandes piekrastē. Taču lielā dziļumā tās redzētas pat pie Francijas un Portugāles krastiem.

Šī dziļūdens dzīve ir par iemeslu tam, ka mums par Grenlandes haizivi zināms gaužām maz - nav pat skaidrs, cik to ir okeānā un kāds ir sugas statuss. Nevienam nekad nav izdevies novērot, kā tā pārojas un laiž pasaulē pēcnācējus. Zināms tikai tas, ka mātīte sasniedz dzimumgatavību ne agrāk kā 150 gadu vecumā.

20. gadsimta sākumā Grenlandes haizivis tika zvejotas milzīgos daudzumos - līdz pat 30 000 gadā. No haizivs aknām iegūtā eļļa tika izmantota dažādos nolūkos, piemēram, norvēģi ar to pārklāja savu koka māju fasādes. Tiek apgalvots, ka savas impregnējošās īpašības eļļa esot saglabājusi pat 50 gadus.

Šobrīd tiek pieņemts, ka Grenlandes haizivs ir "tuvu apdraudētai sugai", taču tikpat labi tā varētu būt gan tuvu izmiršanai, gan arī absolūti neapdraudēta.