"Smags darbs un bailes." Bijušais Bruknas kopienas loceklis stāsta par pieredzēto (29)

Ģirts (vārds mainīts) uzskata, ka pavadītais laiks Bruknā viņam palīdzējis atbrīvoties no atkarības.

"Es nemāku atbildēt, es par to brīnos. Jo man ir bijis neskaitāmas reizes, ka es vienkārši esmu gribējis aizbēgt un aiziet," vaicāts, kas viņam tieši palīdzējis, saka Ģirts.

Viņš gan piebilst, ka, ja Brukā nonāk vājš cilvēks, turienes režīmu ir grūti izturēt gan psiholoģiski, gan fiziski.

"Es domāju, ka tur cilvēku sačakarē vēl vairāk, nevis kādam kaut ko palīdz. Esmu redzējis, kā aizbēg naktī. Vienkārši no rīta tu nezini, kur tas cilvēks ir palicis," tā Ģirts.

Ģirts stāsta, ka laikā, kad dzīvojis Bruknā, tur uzturējušies vidēji 10 bērni, piebilstot, ka viņi nebija ne atkarīgie, ne noziedznieki. 

No rītiem, īpaši ziemā, zēni raudājuši, jo negribējuši lēkt upē, kas bijis jādara visiem bez izņēmuma. 

Viens no soda veidiem bijis arī gavēnis.  Ja viens kopienas loceklim pārkāpa noteikumus, tad sodīti tika visi, arī bērni - tikai maize un ūdens visu dienu. 

Sods bijis arī regulāra kaunināšana un lamāšana. "Paņem tevi baznīcā priekšā. Sākumā jau nostrostē, cik tu esi slikts - tas bērns konkrēti.

Un - tu jau tāds pats kā tavi vecāki un tāds pats draņķis izaugsi.

Vēl plus tie vecāki, cik viņi ir debīli, kā viņi tevi nemāk audzināt," par pieredzēto stāsta Ģirts.

To apliecina kāda sieviete, kuras tuviniece Bruknas muižā pavadīja divus gadus.

"Baznīcā visus tos sprediķus vienkārši drausmīgi bija klausīties; ja reiz cilvēks ir apņēmies viņus kaut cik, kā saka, vest uz ceļa vai līdzēt viņiem,

nevar visu laiku apsaukāt viņus," uzsver sieviete.

Viņas tuviniecei dzīve kopienā nav līdzējusi. Un arī Ģirts norāda, ka lielākā daļa no atkarīgajiem, kas dzīvojuši vienlaikus ar viņu, nonākuši atpakaļ atkarībās.