Galvenā Baltkrievijas propagandiste, kura palīdzēja Lukašenko zaudēt saikni ar realitāti (40)

Jo aiz diktatūras mūsdienu izpratnē mēs redzam kārtību, disciplīnu un pilnīgi normālu, mierīgu dzīvi,” izteicās Eismonta.

Intervijā Eismonta arī uzsvēra, ka viņai, kā prezidenta administrācijas darbiniecei, esot pienākums domāt vienā tonalitātē ar prezidentu. 

Pašu Lukašenko diktatora tēls acīmredzot nebiedē. 

Par šo tēmu viņš ir pat jokojis, arī tiekoties ar citu valstu diplomātiem. Piemēram, šā gada februārī, tiekoties ar ASV valsts sekretāru Maiku Pompeo, Lukašenko izteicās: “Mūsu diktatūra atšķiras ar to, ka visi atpūšas sestdienās un svētdienās, bet prezidents strādā.”

Savukārt, komentējot ūdensvada avāriju Minskā šā gada jūnijā, Lukašenko norādīja: “Diktatūra - tas ir slikti. Tomēr, kad izdodas nakts laikā atrisināt smagu problēmu, diktatūra - tas ir labi.” 

Prezidenta gribas paudēja

Eismonta izteikusies, ka Lukašenko negatīvi uztverot sabiedriskās attiecības - kā kaut ko mākslīgi radītu. 

“Jo publiskāka persona, jo mierīgāks preses sekretāra darbs,” par saviem pienākumiem izteikusies Lukašenko preses sekretāre. 

Viņa norāda, ka Lukašenko pats vienmēr visos jautājumos saliekot pareizos uzsvarus un “iedzenot pareizās naglas”, tāpēc neko papildus skaidrot viņai nevajagot. 

Baltkrievijas politologs Artjoms Šraibmans piekrīt, ka Lukašenko tiešām nav nepieciešams preses sekretārs šā vārda klasiskajā izpratnē, jo ļoti bieži viņš pats veido savu publisko tēlu. 

Pirms Eismontas iecelšanas amatā Lukašenko ilgus gadus vispār iztika bez personiskā preses sekretāra. 

Eismontas priekšgājēja Natālija Petkeviča preses sekretāres amatu pameta 2003.gadā, bet nākamos 11 gadus amata “prezidenta preses sekretārs” vispār nebija – visus attiecīgos jautājumus risināja prezidenta administrācijas preses dienests. 

Nepieciešamība pēc personiskā preses sekretāra Lukašenko atkal radās 2014.gadā, kad bijusī preses sekretāre Petkeviča, kura pēc tam strādāja prezidenta administrācijā, kur nodarbojās arī ar sabiedrisko attiecību jautājumiem, aizgāja no darba. 

“Lukašenko bija nepieciešams cilvēks, kas nodos viņa vēlmes medijiem. Tāds kā prezidenta gribas paudējs,” norāda viens no “Meduza” avotiem, kas vēlējās palikt anonīms. 

Eismonta 2006.gadā sāka strādāt Baltkrievijas televīzijā. Bet viņas iecelšana prezidenta preses sekretāra amatā bija visai negaidīta. 

Kāpēc šim amatam tika izraudzīta tieši viņa, skaidras atbildes nav. 

Viens no “Meduza” sarunu biedriem pauž viedokli, ka viņas karjeras attīstībā palīdzējusi draudzība ar Lukašenko palīdzi un prezidenta protokola dienesta darbinieci Darju Šmanaju. 

Darbā televīzijā Natālija iepazinās arī ar savu nākamo vīru Ivanu. Pēc sievas kļūšanas par Lukašenko preses sekretāri arī Ivana karjera piedzīvoja strauju izaugsmi. 

Vispirms viņš kļuva par Baltkrievijas Televīzijas ziņu aģentūras vadītāju, bet vēlāk tika iecelts valsts televīzijas un radio uzņēmuma “Belteleradio” vadītāja amatā.

“Jūs mīl, viss ir labi” 

Pēc kļūšanas par prezidenta preses sekretāri Eismonta pastāvīgi atrodas blakus prezidentam, un tas ir ļāvis viņai kļūt par vienu no ietekmīgākajām Lukašenko pietuvinātajām personām. 

Viņas rīkojumus neapstrīd nedz mediji, nedz ministrijas, nedz citas amatpersonas,

jo neviens nevēlas ielaisties diskusijā par to, vai tas ir Eismontas vai paša Lukašenko rīkojums. 

Kā “Meduza” norāda situāciju pārzinošs informācijas avots, Eismonta par savu galveno pienākumu uzskatot rūpes par to, lai prezidents būtu labā noskaņojumā. 

“Viņam [Lukašenko] tiek pastāvīgi radīta ilūzija - cilvēki jūs mīl, viss ir kārtībā. Uzspļaut realitātei. Protams, viņam ziņo arī specdienestu vadītāji, bet viņu informācija nobālēja Eismontas ietekmes priekšā,” norāda informācijas avots. 

Eismonta ir viens no cilvēkiem, kas ir atrāvusi Lukašenko no realitātes, uzskata informācijas avots.  

Baltkrievijas opozīcijas Koordinācijas padomes preses pārstāvis Antons Rodņenkovs pauž viedokli, ka, lielā mērā pateicoties Eismontai, pēdējo gadu laikā ir notikusi būtiska paša Lukašenko tēla degradācija. 

“Pieredzējis un prasmīgs politiķis, cilvēks no tautas, ir pārvērties par neskaitāmu rezidenču saimnieku, no realitātes atrautu cilvēku, kurš lepojas ar to, ka ir diktators. Baltkrievijas sabiedrība pēdējo gadu laikā ir būtiski attīstījusies, bet Lukašenko “atpalicība” sāk arvien vairāk durties acīs,” norāda Rodņenkovs.