“Viņi ir tieši tādi paši kā mēs”: ar kādiem izaicinājumiem patvēruma meklētāji saskaras Latvijā? (17)

Valodas kursos parasti piedalās 10-15 cilvēki vienā klasē. Integrācijas kursos 5-7 cilvēki grupā.

Vīksne atzīmēja, ka valodas apguvi patvēruma meklētāju vidū bremzē lielā nenoteiktība, kamēr tiek izskatīts šo cilvēku lūgums pēc patvēruma.

Darba un dzīvesvietas meklējumi

Kā atzina sarunas dalībnieki, aktuālākās sociālās problēmas patvēruma meklētājiem vēl aizvien sagādā dzīvesvietas un darba meklējumi. Lai palīdzētu pārvarēt grūtības, “Patvērums “Drošā māja”” īsteno projektu “Informācijas centrs iebraucējiem”. Šajā centrā viņi var saņemt gan juristu konsultācijas, gan tulka pakalpojumus. Cilvēkiem tiek sniegta palīdzība, ja viņi, piemēram, vēlas sākt uzņēmējdarbību. Šādos gadījumos centra darbinieki palīdz ar uzņēmuma reģistrāciju un dokumentu kārtošanu.

Vienlaikus Viksne atzina, ka ik pa brīdim rodas problēmas starpkultūru komunikācijā. Piemēram, atšķirīgās laika izpratnes dēļ attiecībā uz dažādu termiņu ievērošanu. 

Sabiedrības attieksme pret patvēruma meklētājiem saasināta

Kā uzskata Jānis Buholcs, fundamentālu izmaiņu sabiedrības uztverē par patvēruma meklētājiem nav. 

“Cilvēkiem varētu būt radies iespaids, ka šī problēma vairāk vai mazāk ir pagātnē. Kad šī tēma pazūd no politiskās vai mediju dienas kārtības, var rasties iespaids, ka tas ir kaut kas, ko mēs pārdzīvojām, un mēs par to domāt negribam, bet man šķiet, ka problēma vēl joprojām pastāv un cilvēkiem vēl joprojām ir nepieciešama palīdzība,” ir pārliecināts pētnieks.

Buholcs piebilda, ka lielas sabiedrības daļas attieksme pret iebraucējiem vēl aizvien ir noraidoša.

Viņam iebilda Gunta Vīksne. Nevalstiskās organizācijas vadītāja uzskata, ka sabiedrība tomēr ir kļuvusi iecietīgāka.

“Mums bija atvērto durvju dienas Nacionālajā bibliotēkā, un tur bija uzaicināti gan patvēruma meklētāji, gan bēgļi, gan ārvalstu studenti, gan Latvijas iedzīvotāji. Viena kundze gados, kas vienmēr balsojusi par labējo spārnu vēlēšanās, pēc četrām stundām, kad mēs kopā gājām ekskursijā, skatījāmies koncertu, ēdām plovu, man pateica: “Zini, tā sieviete ir tāda pati kā es.” Vajadzēja tikai 3 vai 4 stundas kopā būšanas, lai cilvēka viedoklis mainītos uz pozitīvo,” savā pieredzē dalījās Vīksne.

Medijos trūkst cilvēku seju

Pēc Jāņa Buholca domām, patlaban plašsaziņas līdzekļos trūkst patvēruma meklētāju attēlojuma tuvplānā.

“Tās ir vienkārši tādas anonīmas cilvēku masas, kuras šķietami vēlas pie mums ielauzties. Un mēs par to jūtamies bieži vien apdraudēti. Mums šķiet, ka tas viss process ir nekontrolēts, bet tur iztrūkst tieši šis cilvēciskais pietuvinājums.

Svarīgākais ir rādīt šos cilvēkus tuvplānā. Ja mēs ieraugām reālu cilvēku, paskatāmies, kādiem šķēršļiem viņam ir jāiet pāri, tad droši vien tā izpratne arī var veidoties,” situāciju vērtēja Buholcs.

Raidījuma beigās Gunta Vīksne pastāstīja, ka viņas vadītā biedrība īsteno informatīvo kampaņu par patvēruma meklētājiem “Dažādi cilvēki – viena Latvija”. Kampaņas mērķis esot parādīt, ka “viņi [patvēruma meklētāji ir] tieši tādi paši kā mēs. Ka viņiem tieši tāpat sāp kā mums. Viņi priecājas par to pašu, par ko [priecājamies] mēs, un viņi raud par to pašu, par ko [raudam] mēs,” rezumēja Vīksne.