:format(webp)/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) pētnieki realizē vērienīgu projektu “Memento mori: dzīves noslēgums, nāve un iztēlotā pēcnāve mūsdienu Latvijas iedzīvotāju dzīvespasaulē”, kurā tiek pētīti Latvijas iedzīvotāju priekšstati par mirstīgumu un nāvi. Tikmēr portālā “ManaBalss” savāktos 10 000 parakstus par eitanāzijas legalizēšanu Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija neuzskatīja par vērā ņemamiem, lai turpinātu apspriest nāves jautājumu. Par nāves praksēm pasaulē un kas vajadzīgs, lai Latvijā aktīvāk pievērstos “vieglās nāves” tēmai, ar filozofu, Rīgas Stradiņa universitātes docentu Ivaru Neideru sarunājos 2020. gada septembrī.
Pārsteidz, ka Skandināvijas valstīs, ko raksturo liberāla domāšana, eitanāzija nav likumīga. Tiesa, ir iespējami izņēmumi, piemēram, Somijā un Zviedrijā pēc pacienta pieprasījuma iespējams pārtraukt tālāku ārstēšanu, Dānijā ir ētikas komisija, kas ļauj atvieglot pacienta ciešanas pirms nāves ar recepšu medikamentiem.
Pētījumi rāda, ka Ziemeļeiropā noskaņojums sabiedrībā ir asistētās nāves prakses atbalstošs, līdzīgi kā visā Rietumeiropā. Atbalsta ziņā līderi ir Dānija, Beļģija, Francija, Nīderlande un Zviedrija. Nedaudz zemāks atbalsts ir Austrumeiropā, bijušajās padomju valstīs. Runa, protams, šajā gadījumā ir par iedzīvotājiem. Mediķi parasti ir krietni skeptiskāki. Daudzās valstīs dažādi pētījumi rāda, ka eitanāziju vai asistēto pašnāvību atbalsta vairāk nekā puse iedzīvotāju, bet mediķu gadījumā rezultāti parasti ir krietni zem 50%. Piemēram, ir pētījumi, kas rāda, ka tikai 30% Francijas ārstu, 36% Spānijas ārstu un 42% Itālijas ārstu ir gatavi atbalstīt asistēto pašnāvību.