/nginx/o/2020/09/10/13335228t1h9267.jpg)
Kamēr pasaules uzmanība pievērsta pret Aleksandra Lukašenko režīmu vērstajiem protestiem Baltkrievijā, daudzi varbūt pat nebūs pamanījuši, ka arī citviet reģionā šovasar norisinās lielas protesta akcijas. Pret ko protestē mūsu paši tuvākie un nedaudz tālākie kaimiņi?
Jau pirms 9.augusta Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām bija skaidrs, ka šoreiz nebūs kā iepriekš. Baltkrievijas autokrātiskais līderis Aleksandrs Lukašenko pie varas ir jau 26 gadus jeb piecus termiņus, taču pēc 1995.gada nevienas Baltkrievijas vēlēšanas nav starptautiski atzītas par brīvām un godīgām. Lukašenko režīms pirms vēlēšanām ieslodzīja vai atteicās reģistrēt spēcīgākos sāncenšus, piemēram, Viktoru Babariko un Valēriju Cepkalo. Taču tas pārrēķinājās, pielaižot pie vēlēšanām Svetlanu Tihanovsku, jo opozīcija drīz vien apvienojās un mudināja baltkrievus uz aktīvu rīcību - atnākt uz Tihanovskas mītiņiem, pieteikties par novērotājiem vēlēšanu iecirkņos, uz vēlēšanām nākt ar baltu aproci, lai novērotāji var saskaitīt par opozīciju nodotās balsis.
Vēlēšanu dienā tika saņemtas daudzas liecības par pārkāpumiem, kas saistīti ar balsu skaitīšanu. Kad tika izziņoti oficiālie vēlēšanu rezultāti, saskaņā ar kuriem Lukašenko ieguvis 80% balsu, bet Tihanovska tikai ap 10%, daudziem nebija ticības to patiesumam. Vēlēšanu dienas vakarā sākās protesti, kuros tika prasīta Lukašenko atkāpšanās un jaunas vēlēšanas.
Lukašenko režīms sākumā uz protestiem atbildēja ar spēka lietošanu. Protestētāji tika vardarbīgi aizturēti, un vēlāk atklātībā nonāca šausminoši attēli ar aizturēšanas laikā iegūtiem zilumiem un traumām, cietušie stāstīja par pazemošanu, draudiem un brutālu fizisku izrēķināšanos. Varas iestāžu nežēlība noveda pie vēl plašākiem protestiem. Lukašenko režīma darbības spilgti kontrastē ar to, cik miermīlīgi ir Baltkrievijas protesti - tiek nesti baltsarkanbaltie karogi un asprātīgi plakāti, dziedātas dziesmas, skandēti saukļi. Sievietes nereti metas pa vidu starp omoniešiem un protestētājiem-vīriešiem, lai aizsargātu viņus no vardarbības.
Lukašenko režīms tagad atkal atsācis nežēlīgāku izrēķināšanos ar protestētājiem un opozicionāriem - pirmajiem dzenas pakaļ nezināmi, civilā apģērbā tērpti vīrieši ar stekiem, savukārt otrie ar piespiedu līdzekļiem tiek padzīti no valsts. Neizskatās, ka kāda no pusēm tuvākajā laikā piekāpsies.
"Kamēr protestētāji protestē miermīlīgi, viņiem ļauj to darīt. Bet viņi tādā veidā Lukašenko nenogāzīs," pagājušonedēļ festivālā "Lampa" norādīja politologs Toms Rostoks.
Bulgārijā, vienā no trim jaunākajām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, jau divus mēnešus norisinās protesti pret valdību. Protestētāji pieprasa konservatīvā premjerministra Boiko Borisova, viņa valdības un ģenerālprokurora atkāpšanos.
2020.gadā Bulgārijas sabiedrību satricinājuši vairāki korupcijas skandāli, daži no tiem - visai ekstravaganti.
Tika nopludinātas fotogrāfijas, kurās Borisovs guļ, bet viņam līdzās uz naktsskapīša nolikts ierocis. Citos attēlos tas pats naktsskapītis piebāzts ar 500 eiro banknotēm.
Bulgarian PM Borissov suggests that his former N. 2 Tzvetan Tzvetanov is behind "kompromat" photos of his bedroom with drawers stuffed with bundles of 500-euro notes published today. pic.twitter.com/mNxx1dKfQk
— Georgi Gotev & EURACTIV.bg (@GeorgiGotev) June 17, 2020
Vēlāk atklātībā nāca ziņas, ka Spānijā pret Borisovu uzsākta izmeklēšana par naudas atmazgāšanu, bet kāds vietējais uzņēmējs publiski paziņoja, ka Borisova valdība no viņa izspiedusi vairāku miljonu "drošības nodevu", draudot, ka citādi viņa uzņēmums tikšot nogremdēts. Mediju uzmanību piesaistīja arī Borisova preses sekretāres greznā villa, ko par oficiālo algu viņa pavisam noteikti nevarētu atļauties.
Borisova naktsskapīša kopējā vērtība lēsta ap vienu miljonu eiro, kas rada ne vienu vien jautājumu, ņemot vērā, ka premjera oficiālā alga ir 3160 eiro mēnesī,
bet vidējā alga Bulgārijā - vien 457 eiro mēnesī, rakstā izdevumam "New Eastern Europe" norāda tiesību zinātņu speciāliste Radosveta Vasiļjeva.
Foto: Protesti pret valdību Bulgārijā
Viņa norāda, ka uz protestēšanu kūtrajiem bulgāriem pēdējais piliens bija Bulgārijas Ģenerālprokuratūras 9.jūlija reids prezidenta Rumena Radeva birojā. Radevs ir vienīgais Borisova oponents augstā valdības amatā, un reids tika uztverts kā politiska izrēķināšanās. Protesti galvenokārt ir miermīlīgi, taču pagājušonedēļ protestētāji apmētāja policiju ar akmeņiem un dārzeņiem, savukārt policija atbildēja ar asaru gāzi un aizturēšanām. Vairāki desmiti cilvēku ievainoti. Fiksētas arī epizodes, kad notikusi vardarbība pret žurnālistiem. Protestētāji uzskata, ka Borisova līdzšinējie soļi - atsevišķu ministru nomainīšana, paziņojums par iespējamu demisiju - ir dekoratīvi un neko būtiski nemaina.
Krievijas Tālajos Austrumos Habarovskas iedzīvotāji izgāja ielās, kad 9.jūlijā novada gubernators Sergejs Furgals tika apcietināts un aizvests uz Maskavu. Viņš apsūdzēts divu uzņēmēju slepkavību organizēšanā laikā no 2004. līdz 2005. gadam. Furgals apsūdzības noliedz, un arī liela daļa Habarovskas iedzīvotāju tām nav noticējuši - lielākās protesta akcijas līdz šim pulcējušas līdz apmēram 50 000 cilvēku. Mazāki protesti notikuši arī citās Tālo Austrumu pilsētās.
Notikumiem Habarovskā ir plašāks politiskais konteksts. Gubernatora vēlēšanās Furgals ieguva apmēram 70% balsu, sakaujot Vladimira Putina partijas "Vienotā Krievija" kandidātu.
Politikas komentētāji rezultātu skaidroja kā protesta balsojumu pret Putina un valdošās partijas politiku Krievijā.
Savukārt Baškīrijā, Krievijas dienvidrietumos, protestiem ir ekoloģiski cēloņi. Šovasar iedzīvotāji protestēja pret plāniem pārvērst skaisto Kuštau kalnu - vienu no četriem atlikušajiem "šihaniem", kuri kādreiz bija daļa no koraļļu rifiem okeānā, - par kaļķakmens raktuvēm. Protestētāji ierīkoja nometni, lai aizsargātu kalnu, kurā mīt vairākas apdraudētas dzīvnieku un augu sugas. 15.augustā nometnē ieradās policija un centās izgaiņāt protestētājus, lietojot spēku. Tas noveda pie sadursmēm, ievainojumiem un arestiem, raidorganizācijai DW stāsta aktīvists Fjodors Kusmenko.
Foto: Protesti Baškīrijā
Aktīvisti vērsās pie Baškīrijas valdības, kura solīja, ka Kuštau kalnam tikšot piešķirts aizsargājamas teritorijas statuss. Augusta beigās policija devās prom. Taču pilsoniskie aktīvisti turpina sargāt kalnu, jo, kamēr nav pieņemts kāds oficiāls lēmums, tā turpmākais liktenis joprojām ir apdraudēts.
Jūlijā Serbijā notika plaši protesti, kurus policija apspieda ar vardarbīgām metodēm.
ŠTAAAAA??????? pic.twitter.com/pP4aaOXKAl
— lama lama lama duck (@_Tijanizza_) July 8, 2020
#policebrutality in #Belgrade #Serbia pic.twitter.com/NfBasjCMcq
— Jozef K. (@srecniprinc) July 9, 2020
Daļēji protesti bija saistīti ar Covid-19 dēļ noteiktajiem ierobežojumiem, taču galvenokārt - ar Serbijas prezidenta Aleksandra Vučiča valdības pieaugošo autoritārismu un politisko vardarbību. Politiskie protesti Serbijā faktiski sākās 2018.gada novembrī pēc uzbrukuma opozīcijas politiķim Borko Stefanovičam un turpinājās līdz pat pandēmijas sākumam. Pavasarī Serbijā tika ieviesti stingri Covid-19 ierobežojumi, bet jūnijā tos atcēla, lai sarīkotu vēlēšanas, kurās uzvarēja Vučiča partija. Pēc tam epidemioloģiskie rādītāji krasi pasliktinājās. Ielās izgāja protestētāji, kuri apsūdzēja Vučiča valdību pandēmijas izmantošanā, lai ieviestu nepamatotus, taču sev politiski izdevīgus lēmumus.
Foto: Vardarbīgi protesti Serbijā pret Covid-19 ierobežojumu
Šovasar Ungārijā protestus ierosināja divi notikumi - vadošā ziņu portāla "Index.hu" galvenā redaktora atlaišana un mākslas augstskolas "sagrābšana", ieceļot tajā Ungārijas premjera Viktora Orbāna sabiedroto. Protestētāji iestājās par mediju un akadēmisko brīvību valstī, ko organizācija "Freedom House" šogad atzina par nedemokrātisku. Orbāna daudzkārtējo uzbrukumu demokrātiskajām institūcijām un normām dēļ Ungārijas statuss tika mainīts no daļēji konsolidētas demokrātijas uz hibrīdrežīmu.
Foto: Ungārijā 8000 cilvēku ķēde protestē pret augstskolas "sagrābšanu"
Polijā šovasar krustugunīs nonāca LGBT tiesību jautājums. Kopš pērnā gada sākuma apmēram 80 pašvaldības Polijas dienvidaustrumos paziņojušas, ka to teritorijas ir "brīvas no LGBT ideoloģijas", proti, tur neesot atļauti praida gājieni un seksuālo minoritāšu akcijas (vismaz divos gadījumos vietējās tiesas atzinušas, ka šie pašvaldību lēmumi ir nekonstitucionāli un nav spēkā). Polijas konservatīvais prezidents Andžejs Duda, kurš jūlijā tika pārvēlēts amatā, priekšvēlēšanu kampaņā izmantoja pret LGBT vērstu retoriku, piemēram, salīdzinot seksuālās minoritātes ar komunistiem.
Organizācijas "ILGA-Europe" indeksā Polija atzīta par LGBT kopienai visnelabvēlīgāko ES valsti; starp citu, Latvija ir otrajā zemākajā vietā.
Tas gan nenozīmē, ka šādi uzskati ir visai sabiedrībai. Polijā turpinās LGBT atbalsta akcijas, kuras aktivizējās vasarā. Augustā aktīvisti uz vairākiem pieminekļiem izkāra varavīksnes karogus, kas viņiem beidzās ar apsūdzībām pieminekļu apgānīšanā. Protesta gars sasniedza arī Polijas parlamentu, kur daļa deputātu uz Dudas inaugurācijas ceremoniju ieradās visās varavīksnes krāsās. Dudas prezidentūras laikā Polijā notikuši protesti arī pret tiesu varas neatkarības ierobežošanu.
Foto: Protesti pret LGBT diskrimināciju Polijā
Atskatoties uz aizvadītās vasaras protestiem, redzams, ka to vienojošā tēma ir vēršanās pret autoritārām valdībām un autoritārā stilā pieņemtiem lēmumiem. Turklāt vairumā gadījumu neapmierinātība briedusi gadiem un tikai tagad sasniegusi kulmināciju.
:format(webp)/nginx/o/2021/09/22/14085528t1h446f.jpg)
"Arvien lielāks skaits līderu Centrālajā un Austrumeiropā atteikušies pat no izlikšanās, ka spēlē pēc demokrātijas noteikumiem,"
organizācija "Freedom House" norāda jaunākajā "Nations in Transit" ziņojumā par situāciju reģionā. Šobrīd no Centrāleiropas līdz Centrālāzijai demokrātisku valstu (pēc "Freedom House" kritērijiem) ir mazāk nekā 1995.gadā, kad sākās ikgadējā ziņojuma apkopošana.
Reģionā jau vairākus gadus vērojamas tādas tendences kā uzbrukumi tiesu neatkarībai, pilsoniskajai sabiedrībai un medijiem, valsts institūciju vājināšana. "Reģiona antidemokrātiskie līderi turpina apgalvot, ka darbojas saskaņā ar tautas gribu, bet tas tiek darīts tikai tāpēc, lai attaisnotu varas koncentrēšanu pašu rokās, kā arī politisko tiesību un pilsonisko brīvību pārkāpumu eskalāciju," uzsver ziņojuma autori.
Baltkrievijas piemērs spilgti parāda, ka ar nepārprotami paustu tautas gribu nepietiek, lai atbrīvotos no nevēlamas valdības.
Taču Lukašenko ir viens no pēdējiem diktatoriem Eiropā, tāpēc demokrātiskajām tradīcijām atbilstošu rīcību no viņa būtu naivi gaidīt. Korupcija Bulgārijā, valdības patvaļa Serbijā un pilsoniskās sabiedrības graušana Ungārijā ir gadiem senas problēmas, kuru dēļ protesti notiek ne pirmo reizi, taču valdības piekāpšanās ir labākajā gadījumā dekoratīva.