Kāpēc režīma maiņa Baltkrievijā ir maz ticama? (24)

3) Jāaptur spēka asimetrija starp režīmu un protestētājiem, panākot militāro struktūru pāriešanu revolūcijas pusē vai to atteikšanos lietot vardarbību. Šādu pieredzi sniedz Rožu revolūcija Gruzijā 2003. gadā. Sabiedrībai un politiskajai opozīcijai nepieņemot pretrunīgus parlamenta vēlēšanu rezultātus, aizsākās masu protesti daudzās valsts pilsētās un postpadomju režīms tika gāzts parlamenta sēžu zālē. Protesti guva panākumus lielā mērā tādēļ, ka prezidenta E. Ševardnadzes dekrētam par militāro spēku mobilizāciju protestu apspiešanai sekoja spēka struktūru atteikums. Šāda militāristu reakcija notika gan tādēļ, ka valdošā elite bija salīdzinoši sašķelta, gan tādēļ, ka opozīcija spēja nodibināt veiksmīgu kontaktu ar militāro vadību.

Arguments Nr. 2.

Nākamais baltkrievu tautas sakāves arguments balstās A. Illarionova (prominents Krievijas prezidenta V. Putina bijušais padomnieks ekonomikas jautājumos un īpašais sūtnis G8) piedāvātajā teorijā par viena procenta piecām simtdaļām.

Nesenā intervijā ukraiņu žurnālistam D. Gordonam viņš izvirzīja vēstures novērojumos balstītu pieņēmumu, ka stingrs autoritārs režīms apspiedīs tautas miermīlīgu sacelšanos tādā gadījumā, ja režīmam sniedz atbalstu spēka struktūras, kuras veido vismaz viena procenta piecas simtdaļas no kopējā valsts iedzīvotāju skaita.

Baltkrievijas gadījumā uz gandrīz desmit miljoniem iedzīvotāju būtu nepieciešami vien pieci tūkstoši bruņotu vīru, lai nodrošinātu režīma kontroli.

Būtiski, ka Baltkrievija ierindojas starp visvairāk militarizētajām valstīm Eiropā. Prezidenta A. Lukašenko rīcībā protestu apspiešanai ir pieejami 1442  kārtībsargi uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju (salīdzinājumam Krievijā ir 508  un ASV ir 256 policisti). Ielās atrodas OMON vienības, kuras kopskaitā var pulcēt aptuveni 11 – 14 tūkstošus vīru, kuru galvenais uzdevums saskaņā ar likumu “Par Baltkrievijas Republikas Iekšlietu ministrijas iekšlietu struktūrām” (закон РБ  «О Внутренних войсках Министерства внутренних дел Республики Беларусь») ir sabiedriskās kārtības nodrošināšana. Iekšlietu darbinieku (ieskaitot miliciju, iekšējās drošības vienības un OMON) kopējais skaits Baltkrievijā ir vairāk nekā 80 tūkstoši.

Tāpat nepieciešamības gadījumā ir pieejama arī 45 tūkstošu liela armija, kas publiski pauda atbalstu režīmam vēl priekšvēlēšanu laikā.

Turklāt Baltkrievijas virzība uz Rietumiem ir nepieļaujams scenārijs arī Krievijas režīma noturībai un ietekmes saglabāšanai reģionā. Tādēļ militārs atbalsts vajadzības gadījumā tiks sniegts arī no Maskavas puses.

Daudzi gan šajā laikā uzdod jautājumu, kādēļ izteikti miermīlīgās baltkrievu tautas pārstāvji tik brutāli vēršas pret saviem līdzpilsoņiem un nav manījuši atbalsta pozīcijas. Šeit ir jāpatur prātā potenciālo zaudējumu un ieguvumu attiecība revolūcijas laikā.

Tikai tad, ja režīmu pilnībā izdodies gāzt, dezertējušās militārpersonas tiks attaisnotas, varēs turpināt dzīvot un strādāt Baltkrievijā.

Ja revolūcija nebūs veiksmīga, likuma un režīma priekšā šie cilvēki būs nodevēji, kas atteicās pildīt pavēles, ar izrietošām sekām sev un savām ģimenēm.

Arguments Nr. 3.

Noslēdzošais, bet ne mazāk svarīgais arguments par labu esošā režīma dzīvotspējai (vēl vismaz kādu brīdi) ir pats par Eiropas pēdējo diktatoru dēvētais prezidents A. Lukašenko.

Pēc izglītības vēsturnieks, apmācīts padomju ideologs, vēlāk lauksaimniecības speciālists un cilvēks, kurš visu profesionālo dzīvi ir pavadījis padomju un pēcāk atvasinātās Baltkrievijas valsts vadībā jau no tās dibināšanas sākuma. 26 gadu ilgais valdīšanas laiks ir būtiski ietekmējis A. Lukašenko uztveri par valsti un savu lomu tajā.

Savā Minskas uzrunā mākslīgi veidotai 50 tūkstošu cilvēku auditorijai prezidents teica: «.. jūs man lūdzāt maizes riecienu, 20 dolāru algu, jūs lūdzāt iedarbināt rūpnīcas… Jūs lūdzāt mani, pavisam jaunu un nepieredzējušu cilvēku, izvest tautu no bezdibeņa malas… Jūs lūdzāt ieviest kārtību, es to ieviesu… Mēs caur visām grūtībām uzcēlām ar jums valsti – skaistuli. Kam jūs esat nolēmuši to atdot? Ja kāds grib valsti atdot – pat tad, kad es būšu miris, es jums to neļaušu.»

Apelējot pie Rietumu un pat Baltijas valstu tankiem Baltkrievijas pievārtē, samaitāto ārvalstu vērtību ienākšanas draudiem, A. Lukašenko definē sevi kā vienīgo Baltkrievijas turpmākās eksistences garantu. Prezidents emocionāli signalizē, ka baltkrievu tauta savā veidā viņam ir parādā par attīstību un neatkarību jau kopš 90. gadiem. Tāpēc pārmaiņu vēsmas tiek uztvertas kā personiska nodevība. 

A. Lukašenko nereti tiek salīdzināts arī ar Aristoteļa politisko dzīvnieku, kurš ar dzīvniecisku instinktu un tvērienu turas pie varas kā kontroles un ietekmes garanta. Tas ir kļuvis par vienīgo zināmo dzīvesveidu. «Labi, piemēram, es vairs neesmu prezidents, kas tad es esmu?»  noraidoši un ar pretjautājumu atbildēja A. Lukašenko vaļsirdīgā intervijā D. Gordonam dažas dienas pirms vēlēšanām. Viņš atbildēja uz jautājumu, vai  nav iestājies nogurums no prezidentūras un nav vēlmes baudīt darba augļus.

Turklāt šobrīd Lukašenko varas saglabāšanas centienus vada ne vien emocijas, bet arī pragmatisms – režīma maiņa bez tiesāšanas ir nokavēta, pašlaik tās saglabāšana ir, viņaprāt, vienīgais iespējamais variants.