Tā nu šoreiz mani piesaistīja šāds te deputāta ieraksts sociālajos tīklos, ko vēlos iztirzāt nedaudz pamatīgāk:
“Saņēmu vēstuli no kāda ļoti inteliģenta, turīga, man zināma cilvēka. Vēstule izmisuma, jo uzdodiet arī sev jautājumu, cik cilvēki ir nolemti nomiršanai vai papildus ciešanām un nesaņem reālu medicīnisko palīdzību, ja politiski ir jācīnās ar fake pandēmiju.
Vēstules saturs šāds:
“Manu radinieci (radniecības pakāpi speciāli neuzrādu) ar (seko slimības izklāsts) izmeta no slimnīcas (slimnīcas nosaukumu neuzrādu, lai nevar sazīmēt). Divus bomārus mums paveda garām, savākti kā gurķi no lauka uz ielas, tiem sarkanais tepiķis. Radiniece, kura visu dzīvi rukājusi, kā korķis no pudeles naktī izlidoja uz ielas no stacionāra. WTF čaļi, kas notiek? Kādreiz vismaz aiznes dāvaniņu un var sarunāt, baigi godīgi tas nav, bet vismaz varianti. Protams, tālāk mana uzvedība vairs nebija savietojama ar inteliģenta, austāko izglītību ieguvuša cilvēka statusu laikā, kad cilvēkam paliek arvien sliktāk.
Covidam gatavojas. Reģionālās slimnīcas pilnas, jo centrālās gaida otro vilni. Vienu vārdu sakot - cilvēks pie mums mājas lēnām mirst. Tas ir numero uno.
Numero duo ir, ka dakterim izrakstīt reālos sintētiskos opiodus par 100€ par paciņu no big pharma kā divus pirkstus pret vēju apmīzt, rokas aiz prieka trīc par komisiju. Savukārt, mans onka štatos ar +/- tādu pašu diagnozi velk zāli, kura parakstīta ārstnieciskiem nolūkiem, un mega priecīgs. Labi, es piekrītu, ka onkam droši vien iespers pa spaini pēc 10 gadiem, bet viņam ir 75 un viņš, cik noprotu, neraujas uz mūžīgu eksistenci, jo teica, ka principā arī, velkot zāli, normāli atveras vārti uz garīgo pilnību. Maksa 15 $ uz nedēļu. Es laikam esmu par legalizāciju ar recepti, redzot šo visu.
Citiem vārdiem, man negribas nevienu kapeiku nodokļos vairs pārskaitīt. Gribas ieslēgt turbo shēmošanas režīmu, un mājās tam ir pilns atbalsts”.”