Kas nāks pēc demokrātijas? Trīs nākotnes scenāriji (62)

Pēdējo divu gadu laikā atzinību izpelnījušās grāmatas ar pesimistiskiem nosaukumiem - "Kā beidzas demokrātija", "Kā mirst demokrātijas" un "Ceļš uz nebrīvi". Bulgāru politologa Ivana Krasteva un viņa britu kolēģa Stīvena Holmsa grāmata The Light that Failed ("Gaisma, kura izdzisa") runā par to, ka ne vien lielākajai daļai Austrumeiropas un Centrāleiropas apnicis izlikties par demokrātiskām valstīm, bet arī Rietumu nekritiskā attieksme pret savu demokrātiju ir novedusi pie tās norieta.

Pastāv neskaitāmas versijas par to, kāpēc mūsdienās demokrātija atrodas uz plāna ledus, sākot ar valsts institūciju vājināšanos un beidzot ar sociālajiem tīkliem, kas izrādījušies nevis demokrātija darbībā, bet gan nerezultatīva ilūzija par to. Kamēr viena pārliecinoša atbilde vēl nav atrasta, ir interesanti aizdomāties par to, kas varētu nākt demokrātijas vietā, ja tai tiešām pienāktu gals. Tieši šādus scenārijus savā grāmatā How Democracy Ends ("Kā beidzas demokrātija") apskata britu politologs Deivids Ransimens.

Viņš Rietumu demokrātiju raksturo kā nonākušu pusmūža krīzes priekšā - tā piedzīvo identitātes krīzi, brīžiem uzvedas apkaunojoši un aizdomājas par savu nāvi.

Mūsdienu Rietumu demokrātija vēl nav uz nāves gultas, norāda Ransimens. 

Taču vēsturiski vairākām demokrātijām ir pienācis gals, un nav šaubu, ka tas var notikt arī nākotnē. Ransimens, balstoties uz selektīvi izvēlētiem vēstures piemēriem un popkultūras idejām, apraksta iespējamos demokrātijas nāves scenārijus - apvērsumu, katastrofu un tehnoloģiju uzkundzēšanos. Taču interesantākā nodaļa viņa grāmatā ir tā, kurā apskatīti iespējamie sabiedriskās iekārtas modeļi, kuri varētu pārtrumpot demokrātiju - Vinstona Čērčila vārdiem, sliktāko pārvaldes formu, ja neskaita visas pārējās, kas izmēģinātas. 

Ņemot vērā pēdējo gadu populisma vilni (kurš gan tagad, šķiet, sāk noplakt), ne viens vien politikas komentētājs velk paralēles ar 20.gadsimta 30.gadiem, kad demokrātijas krita fašisma un komunisma priekšā. Populisms pats par sevi nav nekas jauns - tas parādās demokrātiskās sabiedrībās pie noteiktiem apstākļiem: ekonomiskajiem saspīlējumiem, tehnoloģiskajām pārmaiņām, augošas nevienlīdzības un kara neesamības. Tomēr mūsdienu sabiedrībā pēdējo simt gadu laikā tik daudz kas ir mainījies, ka vēsture vairs nevar atgriezties tajā pašā punktā, kur tā bija iepriekš.

Ja radīsies reāla alternatīva demokrātijai, tad tajā liela loma būs tieši tehnoloģijām.

Kā pirmo iespējamo scenāriju Ransimens ieskicē "pragmatisko autoritārismu", kam mūsdienās ir spilgts piemērs - Ķīna. Daļai cilvēku varētu šķist vilinoša doma par, iespējams, viņiem nepraktisko demokrātisko brīvību iemainīšanu pret ilgtermiņa ekonomisko izaugsmi.

Dena Sjaopina reformu rezultātā Ķīna vairākus desmitus gadu piedzīvoja strauju ekonomisko izaugsmi un dzīves līmeņa celšanos. Taču pašlaik šķiet, ka uz lētu preču ražošanu un eksportu balstītā ekonomika ir tikpat kā sasniegusi savus griestus, tā arī netiekot līdz Rietumvalstīm līdzvērtīgam dzīves līmenim. Demogrāfiskās tendences, ko atstājusi viena bērna politika, liek prognozēt, ka nākotnē Ķīnai priekšā vēl daudz ekonomisko izaicinājumu.

Turklāt, kā norāda Ransimens, "pagurušajās" demokrātijās vēlētāji nebalso par politiķiem, kuri sola ierobežot viņu pašu tiesības. Tādās valstīs kā Ungārija un Krievija dominē ārējā vaininieka meklēšana un sazvērestības teorijas, nevis pragmatiska pieeja, tāpēc tajās valdošo sistēmu drīzāk varētu raksturot kā populisma izkropļotu demokrātiju.

Otrs Ransimena piedāvātais scenārijs ir epistokrātija - gudro valdīšana, kurā tiesības pieņemt politiskos lēmumus būtu tikai tiem, kuri ir pietiekami kompetenti. Britu politikas filozofs Džons Stjuarts Mills 19.gadsimtā formulēja ideju, ka intelektuālāku profesiju pārstāvjiem vēlēšanās vajadzētu piešķirt vairākas balsis. Taču šī iespēja, visticamāk, tā arī paliks filozofisku apcerējumu līmenī.

Trešais scenārijs, kuru Ransimens uzskata par vienīgo iespējamo, ir jauna, uz tehnoloģijām balstīta pasaules kārtība.

Viens no viņa iedomātajiem variantiem ir divu līmeņu politiskā sistēma - pirmajā līmenī būtu definēti "spēles noteikumi", savukārt otrajā līmenī pa pusei anarhiski cilvēku tīkli varētu nodarboties ar politiskajiem eksperimentiem. Iespējams, nākotnes cilvēkiem vairs nebūs jāstrādā, jo vairumu darbu paveiks tehnoloģijas. Ransimens pieļauj arī negatīvākus variantus, piemēram, nelielas tehnoloģiski uzlabotu cilvēku grupas diktatūru pār pārējiem.

Tāpat kā Johana Gūtenberga iespiedmašīnas izgudrošana 15.gadsimtā, arī mūsdienu tehnoloģiju bums neapšaubāmi izmainīs visu turpmāko pasaules trajektoriju, un ir lērums neatbildētu jautājumu par to, kādā virzienā tas notiks.

Piemēram, kā mainīsies politika, ja medicīniska vai tehnoloģiska izrāviena rezultātā kaut vai saujiņa pasaules bagātāko cilvēku varēs nodzīvot, teiksim, 200 gadus? Vai mūžīgi?

Citi svarīgi jautājumi jau ir pasaules dienaskārtībā. Kā ētiski programmēt mākslīgo intelektu, lai tas nenodara ļaunumu cilvēcei? Ko darīt ar dezinformāciju, kas milzīgos apjomos izplatās sociālajos tīklos un ietekmē notikumus reālajā pasaulē, bet ar kuru platformu īpašnieki neizrāda lielu gatavību cīnīties? Un kā politiku ietekmēs lielie tehnoloģiju uzņēmumi, kuri nākotnē varētu kļūt bagātāki par ne vienu vien valsti?

Tehnoloģiju eksperti, kurus esmu intervējusi, kā vienu no vissteidzamāk risināmajiem jautājumiem min mākslīgā intelekta un sociālo tīklu platformu regulējuma izstrādāšanu tā, lai tie darbotos cilvēku interesēs, nevis pret tām.

Domāju, ka tieši šis varētu kļūt par 21.gadsimta demokrātijas lielāko pārbaudījumu. Faktiski neregulētā joma līdz šim vairākos gadījumos ir darbojusies pret demokrātiju. "Cambridge Analytica" skandāls atklāja veidus, kā sociālajos tīklos nevērīgi atstātos datus izmanto, lai manipulētu ar vēlētāju viedokļiem. Mjanmā "Facebook" platforma tika izmantota, lai veiktu etnisko tīrīšanu, un Indijā baumas, kas tiek izplatītas "WhatsApp", mēdz novest pie linčošanas gadījumiem ar traģiskām sekām. Politiķi var sasniegt miljoniem cilvēku, publicējot nepatiesu informāciju vai izteikumus, ko var traktēt kā vardarbības slavināšanu, bet atspēkojumi lielāko daļu auditorijas nesasniedz. Sociālajos tīklos arī bieži sastopama autoritāru režīmu dezinformācija; tās mērķis ir ne tik daudz pārliecināt ar propagandas paņēmieniem, kā vienkārši radīt iespaidu, ka patiesība un fakti neeksistē vispār.

Nemanot tehnoloģiju uzņēmumu rokās ir ielikta ļoti liela vara, bet vēl nav izdevies vienoties par noteikumiem, kā ar to apieties.

Šie noteikumi - kad tie tiks izdomāti - arī veidos pasaules nākotni.

Runas par demokrātijas nāvi pagaidām vēl ir stipri pārspīlētas, taču par to ir vērts sākt domāt jau tagad. "Laika novilcināšana ir tas, ko demokrātijas pieprot vislabāk," raksta Ransimens. "Tāpēc ceļš var izrādīties garāks, nekā mēs domājam."