Kāpēc esam ar mieru noslīkt zem svešu jeb second hand drēbju kalna? (8)

Latvijas Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētāja Gunta Strazda viedoklis.

Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, nodomā ne viens vien Latvijas iedzīvotājs, paverot sava skapja durvis, rūpīgāk ieskatoties un atrodot drēbes, ko nav valkājis jau gadiem. Atšķirībā no iedzīvotājiem Latvijas apģērbu ražotāji zem lieko tekstilizstrādājumu kārtas nesalīkst.

Lielākā daļa uzņēmumu, kuri ražo audumus vai segas, ražošanas procesā radušos atkritumus paši arī pārstrādā par otrreiz lietojamām šķiedrām. Saskaņā ar Latvijas Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas (VRUA) datiem

visos Latvijas uzņēmumos kopā rodas 1500–2000 tonnu neapstrādājamo tekstila atkritumu gadā, kas tiek sadedzināti.

Salīdzinoši vairāk tekstila atkritumu rodas lielākajiem veļas ražotājiem, taču arī viņiem apģērbu projektēšana un piegriešana mūsdienās ir kļuvusi tik automatizēta, ka auduma atlikumi faktiski ir mazas strēmelītes, ko var tikai sadedzināt. Mazāku apjomu par 2000 tonnām pārstrādei neviena uzņēmuma iekārta neņem pretī, bet lielākas iekārtas nav vērts iegādāties, ja nav, ko pārstrādāt. Tātad puslīdz droši var apgalvot, ka Latvijas apģērbu ražotāji tekstila atkritumus nerada.

Īstajai Latvijas tekstila atkritumu problēmai kājas aug citur: tā ir importa problēma. Ko tad Latvija eksportē un importē?

Ik gadu Latvijā tiek ievests vairāk nekā 1000 tonnu zeķubikšu, ko pēc nolietošanās var tikai sadedzināt.

Tāpat arī krūšturi praktiski nav pārstrādājami, tie satur plastmasas un metāla elementus, mežģīnes, aizdares āķīšus. Pirms pārstrādes tie būtu jāsadala sastāvdaļās, bet to neviens neuzņemsies darīt.

Pat tik šķietami nekaitīgi apģērba gabali kā T-krekli tiek pārdoti ar uzšuvēm, apdruku vai pat ar uzlīmēm. Arī tos reāli pārstrādāt ir ļoti grūti, jo viss, kas nav tekstilšķiedra, traucē pārstrādei. No visiem gatavajiem apģērbiem, kas tiek importēti Latvijā, apmēram 30% vienkārši nav pārstrādājami.

Taču vēl lielāka problēma ir lietotie apģērbi: katru gadu lielākā daļa no Latvijā ievestā apģērba jeb 16 000 tonnu ir importētais second hand, apmēram puse – no Anglijas.

Ja agrāk second hand lielākoties bija domāts humāniem mērķiem, tad šobrīd tas ir kļuvis par biznesu: trešā daļa vai pat puse lietoto apģērbu tiek sūtīti tālāk uz attīstības valstīm.

Patiesībā mēs lieliski zinām, kā pārstrādāt tos tekstila atkritumus, kuri pārstrādei ļaujas: nolietotais apģērba gabals ir jāizjauc pa detaļām, jāsaplēš un no tā jāražo jauna šķiedra. Taču te rodas divi plaši lauki izaugsmei.

• Pirmkārt, šāda pārstrādāta šķiedra būs lētāka nekā no jauna ražotā, tāpēc ir vajadzīgi ieguldījumi un subsīdijas no valsts un pašvaldību puses, jo neviens uzņēmējs nedarīs to, kas viņam nenes peļņu. Otrreiz pārstrādātu šķiedru nav iespējams pārdot par tādu cenu, lai atmaksātos tās ražošanas izdevumi. Tekstila atkritumu apsaimniekošana ir vienlīdz pircēju un ražotāju atbildība, taču to var stiprināt ar aktivitātēm no valsts puses, kas ierobežo šo tekstila atkritumu nonākšanu sadzīves atkritumu poligonos.
• Otra – daudz lielāka – problēma ir tā, ka, lai pārstrādātu tekstilizstrādājumu, tam ir jābūt tīram, bet pašlaik lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju visus tekstila atkritumus izmet sadzīves atkritumu konteinerā. Tur tekstilizstrādājumi kļūst netīri un vairs nav izmantojami pārstrādei. Arī speciālajos tekstila konteineros nonāk daudz netīru izstrādājumu, kaut arī šie konteineri nav izgāztuve – šajā ziņā mūsu sabiedrībai ir daudz, ko mācīties. Un tagad pieskaitiet šos netīros tekstila atkritumus tiem 30%, kas nav pārstrādājami materiāla īpašību dēļ, un izrādīsies, ka reāli Latvijā paliek labi ja 20% pārstrādājamu tekstila atkritumu no visa milzīgā apjoma.

Kamēr mēs nemainīsim savus paradumus un neliksim speciālajos konteineros tīras, mazgātas drēbes, šis skaitlis arī nemainīsies. Taču tas nav vienīgais rezultāts, ko var ietekmēt sabiedriskā doma.