No zoss kakla līdz akmenim: tualetes papīra alternatīvas vēsturē (3)

Covid-19 pandēmijas agrīnajā posmā tieši tualetes papīrs bija pirmā prece, kas strauji pazuda no veikalu plauktiem. Tas liecina, ka šī lieta cilvēkiem ir ārkārtīgi svarīga, un nav iedomājama dzīve bez kārtīga vairāku slāņu tualetes papīra rokas stiepiena attālumā. Kā gan cilvēki kādreiz spēja izdzīvot bez tā? Kā antīkie ļaudis sakopās pēc tualetes apmeklējuma? 

Viduslaiku literatūras profesore Sjūzena Morisone, kas ir grāmatas “Excrement in the Middle Ages; Sacred Filth and Chaucer’s Fecopoetics” (2008) autore, saka, ka, izmantojot arheoloģiskos materiālus, uz šo jautājumu ir grūti atbildēt. 

“Lielākā daļa no šiem materiāliem nav saglabājušies, jo tie ir organiski un vienkārši izzuduši,” izdevumam “Live Science” stāstīja Morisone. 

Par spīti tam, eksperti ir spējuši atrast dažus paraugus, to skaitā fekāliju pēdas, kā arī "tualetes papīra" atainojumu senajā mākslā un tekstos. 

Vēsturē tualetes papīra vietā cilvēki ir lietojuši visu ko, sākot ar paši savu plaukstu un beidzot ar kukurūzas vālītēm vai sniegu. Viens no vecākajiem zināmajiem materiāliem ir tā saucamais higiēnas kociņš, kas tika lietots Ķīnā pirms 2000 gadiem. Kā rakstīts pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Journal of Archaeological Science”, higiēnas kociņi, kurus sauca arī par bambusa sloksnēm, bija koka vai bambusa kociņi, kas aptīti ar auduma strēmeli. 

Grieķu-romiešu periodā no 332. gada pirms mūsu ēras līdz 642. gadam mūsu ērā grieķi un romieši pēc tualetes apmeklējuma arī sakopās ar nūjiņu, kurai galā bija pierīkots sūklis. Šādi kociņi tika izvietoti arī publiskajās tualetēs kopīgai lietošanai. 

Tiesa, daži pētnieki uzskata, ka šie kociņi netika lietoti, lai noslaucītu pakaļgalu, bet gan sakoptu pašu tualeti. 

Japānā 8. gadsimtā mūsu ērā cilvēki šim nolūkam izmantoja cita veida koka nūjiņu – čūgi. Ar to cilvēks varēja ērti iztīrīt rajonu gan šaipus, gan otrpus anālās atveres. 

Tomēr, lai arī šāda veida kociņi bija populāri, cilvēki dibenu slaucīt mēdza arī ar koku lapām, zāli, akmeņiem, dzīvnieku kažoku, gliemežvākiem vai vienkārši apmazgājās ar ūdeni. Viduslaikos cilvēki mēdza lietot arī sūnas, grīšļus, sienu un lupatas. 

Dibena slaucīšanai cilvēki izmantoja tik dažādas lietas, ka franču rakstnieks Fransuā Rablē 16. gadsimtā sacerēja satīrisku poēmu par to. Tajā pirmo reizi tika pieminēts tualetes papīrs, tomēr Rablē to nodēvējis par neefektīvu, rakstot, ka vislabākais materiāls ir zoss kakls. Protams, Rablē jokoja. 

Tomēr pat mūsdienās tualetes papīrs netiek lietots visur, proti, dažās kultūrās ļaudis par higiēniskāku uzskata apmazgāšanos, nevis slaucīšanos ar papīru.