Piespiedu darbs un parādu verdzība – arī Latvijas realitāte (11)

Jūs nodarbojaties ar trešo valstu iedzīvotāju migrantu aizstāvēšanu, ja darbadevējs ar viņiem izrīkojies negodprātīgi vai arī ir atklāti cilvēktirdzniecības gadījumi?

Jā, bet tas attiecas ne tikai uz trešo valstu valstspiederīgajiem, jo mūsu biedrība “Patvērums "Drošā māja"” sniedz sociālās rehabilitācijas pakalpojumus cilvēktirdzniecībā cietušām personām. Valstiskā piederība šajā situācijā netiek šķirota. Vienīgi šo trešo valstu valstspiederīgos mēs ātrāk sastopam, jo mūsu biedrība realizē vienu Kultūras ministrijas projektu -  “Informācijas centrs iebraucējiem” (''Patvērums ''Drošā māja"" nodrošina un attīsta projektu Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda ietvaros - red.). Tas tiešām ir informācijas centrs, kurā es strādāju kā konsultants. Centrs sniedz konsultācijas trešo valstu valstspiederīgajiem, kas dzīvo Latvijā un ir saskārušies ar noteiktām, piemēram, integrācijas problēmām vai grib kaut ko uzzināt. Līdz ar to šie cilvēki, ko ir apkrāpuši darbadevēji un pat paverdzinājuši viņus, nonāk pie mums. Tas ir kā divi vienā: ir iespējams konstatēt, vai tā ir cilvēktirdzniecība, vai tikai darba tiesību pārkāpums. Un tad atkarībā no tā, kāda ir tā situācija, cilvēkiem tiek ieteikts vērsties vai nu Valsts darba inspekcijā (VDI) ar sūdzību, jo inspekcija to uzrauga, vai arī, ja tur ir nopietns nodarījums un ir saskatāmas cilvēktirdzniecības pazīmes, mēs sazināmies ar Valsts policijas organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes trešo nodaļu cīņai pret cilvēktirdzniecību, un viņi, protams, šīs lietas pārņem.

Tas, ko es primāri saprotu ar cilvēktirdzniecību, ir prostitūcija. Cik Latvijā ir izplatīti gadījumi, kas ir saistīti, piemēram, ar piespiedu darbu, verdzību?

Cilvēktirdzniecībai ir vairākas ekspluatācijas formas. Seksuālā ekspluatācija ir tā redzamākā. Sabiedrībā tiešām tas stereotips ir iesakņojies, ka, ja runājam par cilvēktirdzniecību, tad tas notiek ar sievietēm, kuras ar vai bez piekrišanas sniedz seksuālos pakalpojumus. Bet cilvēktirdzniecībai ir vēl arī daudzas citas formas, un šī parādība ir arī ļoti mainīga. Ja jūs man šo jautājumu uzdotu pirms pieciem gadiem, es teiktu, ka runa ir par fiktīvām laulībām. Ja jūs uzdotu [šo jautājumu] pirms desmit gadiem, es teiktu, ka tā ir seksuālā ekspluatācija. Un, ja jūs jautājat man šodien, tad es teiktu, ka tā ir darbaspēka ekspluatācija.

Gan Latvijas valstspiederīgie tiek ekspluatēti Latvijā un ārzemēs, gan trešo valstu valstpiederīgie, kas ir ieceļojuši Latvijā, lai strādātu, tiek ekspluatēti šeit Latvijā.

Vai jūs varat nosaukt tos darba veidus, kuros tiek ekspluatēti cilvēki?

Tā noteikti ir celtniecība, lauksaimniecība, pārtikas ražošana. Tie ir tie lielākie un šobrīd arī zināmie [darba veidi]. Celtniecībā [cilvēkus] ir iespējams pieņemt darbā palīgstrādnieka amatā, tātad īpaša kvalifikācija nav nepieciešama. Arī lauksaimniecībā ir darbi, kas neprasa augstu kvalifikāciju.

Man zināms, ka šobrīd ir ierosināti vairāki kriminālprocesi saistībā ar cilvēktirdzniecību Latvijā. Ja runājam par šā nozieguma upuriem, tad par ko konkrēti ir runa? Piespiedu darbs, verdzība?  

Jā.

Cik smagi ir šie gadījumi?     

Runājot par cilvēktirdzniecību, vienmēr ir jāatceras, ka ir jābūt piespiedu elementam. [Jāatceras tas], ka šim cilvēkam nebija citas iespējas, kā vien pakļauties un darīt to, ko viņam liek. Vienalga, vai tas ir veikt darbu, vai sniegt seksuālos pakalpojumus. Ir ļoti svarīgs šis piespiedu elements. Vai arī šis cilvēks, esot ievainojamības stāvoklī, nav spējis saskatīt iespējas izbēgt, izvairīties, nedarīt. Ja runājam par ārzemniekiem, tad [viņi ir] svešā valstī, svešā kultūrā, ar minimālām valodas zināšanām. Katrs no mums pats var iztēloties, [kā tas ir] esot kādā valstī, kur nevar tikt cauri ne ar latviešu, ne krievu, ne ar angļu valodu. Kā mēs paši reaģētu?

Turklāt ne visi pārzina darba tiesisko regulējumu. Tajā, ka šie cilvēki ir ievainojami, liela loma ir kultūras atšķirībām. Ja Āzijas valstīs vārdam ir nozīme, tad Latvijā nozīme ir tikai rakstiski noslēgtam darba līgumam, kas uzliek pienākumu maksāt tikai to algu, kas ir fiksēta darba līgumā. Bet, ja kāds kaut ko ir apsolījis un pēc tam maldina... Šie cilvēki nemaz nepieļauj šādu iespēju. Viņi paļaujas. 

Pēc kādas shēmas parasti notiek paverdzināšana vai piespiedu darbs? Mans priekšstats ir radies, noskatoties filmu “Oļegs”.  

Jā, tā shēma ir ļoti līdzīga kā šajā filmā. Oļegs arī bija mūsu klients. Es ar Oļega prototipu esmu strādājusi [reālajā] dzīvē. Filma, starp citu, ir ļoti laba un ļoti tuva patiesībai. Tur ir tikai daži mākslinieciskie elementi. Bet tā shēma ir ļoti vienkārša. Pirmkārt, kāpēc cilvēki izlemj doties strādāt uz Latviju? Kā man teica viens klients no Tadžikistānas, kuram Tadžikistānā bija gan sieva, gan bērni, gan slimi vecāki: “Ja es savā zemē varētu nopelnīt divus eiro dienā, es nekur nebrauktu. Es būtu kopā ar ģimeni savās mājās.” Tad jūs varat aptuveni iedomāties, kāds ir dzīves līmenis šajās valstīs. Bet ir apsolījums, ka [viņi] varēšot nopelnīt un saņemšot lielas algas. Lai vispār atbrauktu tik tālu, ir nepieciešami zināmi finanšu līdzekļi, kurus viņi visticamāk, kā man ir stāstījuši mūsu klienti, var dabūt, vai nu paņemot kredītu, ieķīlājot mājokli, vai vispār pārdodot mājokli. Vai arī pārdod visu, kas [viņiem] pirms tam ir bijis. Viens puisis bija iegādājies smago kravas mašīnu un bija iedomājies, ka viņš attīstīs kravu biznesu savā valstī, taču nekas neizdevās. Viņš pārdeva šo kravas auto, lai varētu atbraukt uz šejieni. Bet runa nav tikai par ceļa izdevumiem. Tie ir arī dažādi starpniecības maksājumi starpniekiem, kas piedāvā to labo vietu Latvijā.

Tātad, pirms viņi (strādnieki - migranti, red.) vispār ir spēruši soli ārpus savas valsts, viņi jau ir iztērējuši no 1000 līdz 3000 eiro atkarībā no tā, kāda kuram ir tā maksa. Tā ka viņš jau ir mīnusos.

Viņš atceļo uz šejieni, nostrādā un nesaņem algu, bet ģimene gaida, ka viņš kaut ko mēnesī tomēr pārskaitīs. Ja viņam nav ko aizsūtīt, viņš no tā paša darba devēja, kurš viņam nemaksā algu, aizņemsies, lai varētu pārskaitīt naudu ģimenei, lai tai neatņemtu dzīvokli, jo dzīvoklis ir ieķīlāts. Līdz ar to darba devējs nesamaksā algu tādēļ, ka par šo darbinieku tiek atskaitīta [nauda] par dzīvošanu, ēšanu un transportu.

Lai gan dzīvošana ir kaut kādā pagrabā uz matračiem kopā ar žurkām, transports ir kravas mikroautobuss bez logiem, kur visus šos strādniekus saliek kopā un kaut kur izlaiž ārā, ēšana ir burkāni un sīpoli, ko dažreiz atved, bet par to visu tiek ieturēta nauda.

Par darba apģērbu vēl ir ieturējumi, ieturējumi ir visu laiku. Finālā, kad cilvēkam ir jāsaņem alga, viņam pasaka, ka šomēnes tev ir mīnus 97 eiro. Tātad šis mākslīgi radītais parāds. Turklāt zinot to, ka ģimene gaida, viņš ir spiests tam pašam darba devējam lūgt, piemēram, 300 eiro, ko pārskaitīt ģimenei. Tad viņš ir beidzis mēnesi jau ar mīnus 397 eiro. Tālāk šie darba devēji rada mākslīgos parādus, no kuriem nav iespējams izkļūt. Un tu visu laiku strādā, lai atdotu. Nu tā shēma darbojas apmēram tā.

Turklāt viņiem visu laiku tiek draudēts: “Ja tu mani neklausīsi, tad es paziņošu migrācijas dienestam un tevi izraidīs no valsts.” Mājās viņus gaida izsalkušas mutes un parāds. Līdz ar to ar šiem cilvēkiem ir ļoti viegli manipulēt, un viņi piekrīt strādāt. Vēl viņi tic šādiem darba devēju draudiem: “Man policijā strādā brālēns, man policijā strādā draugs, un man viss ir sarunāts. Uz policiju vari neiet, jo viņi tāpat tev neticēs vai vispār atvedīs atpakaļ pie manis.” Nu tā šī shēma strādā.

Cik Latvijā ir izplatīta ārzemnieku piespiedu nodarbināšana?

Protams, es varu runāt tikai par tiem gadījumiem, kas ir atklāti un ar kuriem mēs esam saskārušies. Pagājušajā gadā tie bija divi gadījumi, kur vienā bija cietuši 17, otrā bija cietuši 6 cilvēki. Šogad tie ir 3 gadījumi, jo ir ierosināti jau 3 kriminālprocesi, kur vienā ir 3 cietušie, otrajā 7 cietušie un vēl vienā - 3 cietušie.

Visi šie cilvēki nāk no Vidusāzijas valstīm?

Jā, viņi ir no Vidusāzijas un arī no Indijas. Bet ir arī situācijas, kur tiek paverdzināti Latvijas valstspiederīgie Latvijā. Ar to mēs  saskaramies arvien biežāk.

Lāča pakalpojumu, manuprāt, izdara deinstitucionalizācija, kur mums ir jāpilda plāns pret Eiropu un jālikvidē sociālās aprūpes centri vai vismaz [jāsamazina to skaits] līdz minimumam.

Un es pieļauju, ka šiem sociālās aprūpes centriem noteikti ir kāds skaits [klientu], kas ir jāizraksta no šīs iestādes. Diemžēl šie cilvēki ir pirmās, otrās grupas invalīdi ar garīgu atpalicību. Ja tā ir pirmā grupa, tad tā ir smaga garīgā atpalicība. Protams, juridiski viņi ir rīcībspējīgi, bet vienalga... Sociālās aprūpes centrā tiek saņemts iesniegums ļoti glītā rokrakstā, ka [klients] vairs negrib tur atrasties un dodas prom. Iesniegumu paraksta [klients] savā rokrakstā, un šie cilvēki tiek kaut kur atdoti. Es zinu, ka likums liek sociālās aprūpes centru darbiniekiem pārbaudīt, uz kurieni šie cilvēki dodas, bet praksē tas nenotiek.

Rezultātā šie cilvēki nonāk vienistabas dzīvoklītī ar vēl diviem vīriešiem (Miruškina atsaucas uz skandālu, kurā iesaistīts katoļu priesteris Zeiļa – red.). Vai nonāk kādā lauku saimniecībā, kur viņi tiek izmitināti dzīvošanai nederīgās telpās un tiek nodarbināti lauksaimniecībā. Protams, bez jebkādas atlīdzības. Tikai par mājokli un vēdertiesu. Tātad par ēdināšanu. Un vēl visiem šiem cilvēkiem ir valsts pensijas. Bet, ja viņš īsti neprot rīkoties ar bankomātu un bankas karti, tad šiem “labdariem” vēl ir iespēja iztīrīt viņa bankas kontu un piesavināties viņa pensiju.

Ja mēs runājam par piespiedu nodarbināšanas prevenciju valsts līmenī, kas, jūsuprāt, nav darīts pietiekami?   

Pavasarī Covid laikā es uzrakstīju vienu pētījumu, kas ir veikts saistībā ar darbaspēka ekspluatāciju. Un tad ir secinājumi. Mums Latvijā ir tie privātie darbā iekārtošanas pakalpojumu sniedzēji. Tātad uzņēmumi, kas nodarbojas tīri ar darbaspēka meklēšanu un saved kopā potenciālos darbiniekus ar darba devējiem. Taču šobrīd licences par tiesībām to darīt ir saņēmuši darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzēji. Runa ir par tā sauktajiem darbaspēka iznomātājiem. Citur Eiropā šis biznesa modelis ir jau labu laiku, tas ir attīstījies un ir tīrs, bet Latvijā tas ir tikko sācies. Un šobrīd Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) mājaslapā, ja paskatās, ir pāri par diviem simtiem uzņēmumu - darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzēju.

Cilvēks tiek uzaicināts un pieņemts darbā šajā darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumu firmā “A”, ar ko ir darbinieka un darba devēja attiecībās. Šis uzņēmums ir tas, kas kārto uzturēšanās atļauju. Tieši šim uzņēmumam ir pienākums maksāt algu par padarīto [darbu], algu par dīkstāvi. Un tad šie cilvēki, esot darba attiecībās ar šo darba spēka nodrošināšanas pakalpojumu sniedzēju tiek norīkoti darbā pie citiem darba devējiem, kuri savukārt nemaksā algu, viņiem ir [tikai] pienākums nodrošināt [darbiniekus] ar drošiem darba apstākļiem, jo par visu atbild firma “A”. Piemēram, šis uzņēmums ir tikko nodibināts. Viņu pamatkapitāls ir 2008 eiro, ir kaut kāda maza telpiņa un viens krēsls. Viņi ir pieņēmuši darbā trīsdesmit - piecdesmit viesstrādniekus no Āzijas, un pēkšņi kaut kas noiet greizi. Piemēram, ģenerāluzņēmējs nesamaksā apakšuzņēmējam, pie kā šie strādnieki tika atsūtīti.

Tādēļ es arī tajā pētījumā kā priekšlikumu virzīju šādu lietu: ja tev nav, piemēram, piecdesmit tūkstoši [bankas] kontā, tu nemaz nevari sākt savu darbību. Nu uzliekam tādu pienākumu. Nākamais. Šie paši darbā iekārtošanas pakalpojumu sniedzēji. Lai noformētu uzturēšanās atļauju, viņiem Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei ir jānorāda tā darba vieta, kur šie cilvēki strādās. Bet tā jau ir tikai tā pirmā [darba vieta]. Uz kurieni viņus sūta tālāk? To jau neviens nezina. Līdz ar to te būtu ko darīt, lai sakārtotu [sistēmu].