Iedvesmojošas un sievišķīgas atziņas no Lienes Stepenas, Zanes Daudziņas un Lauras Dennler

Otrdienu vakaros televīzijā sievietēm “STV Pirmā!” skatītājus priecē autorraidījums “Kristīnes Virsnītes sarunas” – tajā TV un Instagram personība Kristīne Virsnīte uz atklātu sarunu aicina gan Latvijā populāras, gan mazāk zināmas, taču spēcīgas un pārliecinātas personības. Viņa satiekas ar sievietēm, kuras mācās ieklausīties sevī, piedzīvojušas kā bailes, tā zaudējumus un ar savu dzīves pieredzi spēj aizraut un iedvesmot, - Zani Daudziņu, Lauru Dennler, Lieni Stepenu, Baibu Sipenieci-Gavari un citas.

Ieklausies vērtīgās atziņās, kuras izskanējušas raidījumā.

Liene Stepena – horeogrāfe un “STV Pirmā!” sociālā raidījuma “Caur ērkšķiem uz...” vadītāja

“Bērnībā 30 gadi likās, ka tā jau ir tante un 40 jau uz galu iet. Man drīz būs 40. Tas ir cipars, kuram šobrīd nepievēršu uzmanību. Es gribētu vēl bērniņu, jūtu, ka viss notiek, es ar katru gadu mainos, un man šķiet vienalga, cik man būs gadu, es būšu savādāka, taču būšu forša! Skatos spogulī un redzu izmaiņas, bet varu atrast tās labās lietas sevī. Es negribētu nevienu brīdi laiku pagriezt atpakaļ, goda vārds negribētu, un tā ir laba sajūta.”

“Man vīrs nomira, un tā nebija šķiršanās, kad cilvēki izlemj šķirties un iet katrs uz savu pusi. Tas notika pret manu gribu, mēs tikām vienkārši izšķirti. Man šķita, ka nekad mūžā es neiemīlēšos, es turpināšu mīlēt cilvēku, kaut viņa nav blakus." 

Taču tā mīlestība ar laiku vienkārši pārvēršas, tā kļūst citādāka, tā nepazūd, taču ir citādāka. Tādēļ ir tik svarīgs sērošanas process.”

Laura Dennler – “Uguns skolas” dibinātāja un projekta “Cilvēkjauda” vadītāja

“Kad paziņoja manu diagnozi, man teica - ja netaisīšu operāciju, es nomiršu. Labi atceros, kā naktī modos ar sajūtu - ja nu es tiešām esmu traka, jo operāciju netaisu, bet mēģinu citādāk atveseļoties.

Varbūt savu vīru, ar kuru pirms pusgada apprecējos, es pataisīšu par atraitni? Tās bija trakas nāves bailes. Tā kā man nepatīk dzīvot bailēs, meklēju veidu, kā varu sadzīvot ar to, ka visi esam mirstīgi.

Un pirmā atziņa bija - ir tikai viena garantija šajā pasaulē: ka mēs visi vienu dienu nomirsim. Es varu baidīties, taču nomiršu tik un tā - vai baidos, vai nebaidos, tad labāk izbaudu dzīvi!”

“Kādreiz man šķita, ka ir egoistiski dot sev, tagad man egoistiski šķiet neuzpildīt sevi. Ja neesmu uzpildījusies, es nevaru dot. Es uzpildos, kad dodu laiku sev, atļaujos būt viena pati.

Pirms neilga laika man palika 40, un es savu dzimšanas dienu svinēju viena kalnos. Es teicu vīram un bērniem - piedodiet, man vajag būt vienai.

Es piecas dienas staigāju viena pa kalniem un darīju, ko pati vēlos. Zināju, ka ģimene arī iegūs vēl vairāk, jo biju pārāk tukša tajā brīdī.”

Zane Daudziņa – aktrise un runas pedagoģe

“Kad iestājos aktieros un sāku mācīties, mēs pilnīgi visi tikām izlaisti caur gaļmašīnu - kur ej katru vakaru mājās satriekts, esi dzirdējis, cik esi netalantīgs un neko nespēj, un tad katru rītu kā tāds Fēnikss no pelniem modini sevi un mēģini iet, darīt. Īpaši jau agrāko laiku mācību procesi bija Maskavas skolas ietekmēti, tai skolai ir savs rokraksts - viņi grūž zem ūdens savus audzēkņus un vēro - kā tu izpeldēsi, kā tiksi galā ar saviem kompleksiem.

Tas bija laiks, kad pateicu, ka neesmu nekāda Zanīte, kā mani sauca un sauc arī tagad. Esmu Zane, es audzināju tādu skarbo veceni, kas es absolūti neesmu.

Tas bija veselīgs laiks, kuram iziet cauri, iepazīt sevī skarbāku šķautni, cietāku mugurkaulu. Saprast citas krāsas savā raksturā un būtībā.”

“Veselīga ironija ļoti palīdz pret iekšēju vilšanos un sabrukšanu. Jau kādu brīdi sāku koķetēt ar savu vecumu - ka esmu tāda “kundzīte”. Es jūtu, ka man pašai ir drošāk, ka nevis cits mani nosauks par kundzīti, bet es labāk pasteigšos pirmā. Es toreiz sevi psiholoģiski gatavoju atvadām no seriāla “Ugunsgrēks”, lai neattaptos peļķē - bēdīga, dziļās sērās par zaudēto. Tāpat es gatavojos cienīgajam vecumam, un man tīri labi sanāk.