Zviedrijas Covid-19 veiksmes stāsts – mīts vai patiesība? (32)

Vai Zviedrijā nebija ierobežojumu?

Sociālajos medijos un citur tīmeklī lasāmi apgalvojumi, ka Zviedrija atšķirībā no citām valstīm neieviesa ierobežojumus un izvēlējās “antilokdauna” stratēģiju. 

Tas tikai daļēji atbilst patiesībai. Valdība aizliedza pulcēties vairāk nekā 50 cilvēkiem un apmeklēt veco ļaužu namus, taču, piemēram, neslēdza visas skolas – attālinātas mācības tā ieteica tikai vidusskolas posmā un augstskolās. Atšķirībā no daudzām citām Eiropas valstīm Zviedrijas valdība arī neierobežoja cilvēku iespējas uzturēties ārpus mājām un nelika slēgt veikalus un restorānus, tomēr noteica tajos obligāti ievērojamus drošības pasākumus. Vienlaikus valdība aicināja nedoties ārpus Zviedrijas, pēc iespējas strādāt no mājām, nerīkot plašas svinības mājās, ierobežot izlaidumu un tradicionālo svētku – Valpurģa nakts – svinēšanu.

Zviedrijas galvenais epidemiologs Anderss Tegnells skaidrojis, ka Zviedrijas likums par lipīgu slimību ierobežošanu galvenokārt balstās uz individuālo atbildību un brīvprātīgām darbībām. Tas bijis valsts stratēģijas pamatā arī šoreiz. Viņš apgalvo, ka likumi Zviedrijā neparedz, piemēram, iespēju slēgt kādas teritorijas.

Vai Zviedrijas pieeja attaisnojās?

Upsalas Universitātes pētnieki ziņojumā par Zviedrijas reakciju uz krīzi norāda, ka šie ieteikumi jeb rekomendācijas ir saistošāki nekā varētu šķist, jo tiek gaidīts, ka iedzīvotāji un uzņēmumi tos ievēros. “Ir acīmredzami, ka tiem bija milzīga ietekme uz cilvēku uzvedību,” teikts ziņojumā. Piemēram, sākot ar marta otro nedēļu, restorānu apgrozījums samazinājies par 70%, apģērbu tirdzniecība – par 50%. 

Ir neiespējami precīzi noskaidrot, cik daudzus cilvēkus no nāves vai saslimšanas būtu pasargājuši ar likumu noteikti ierobežojumi – šādu pētījumu nav daudz. To, lai pamatotu  Zviedrijas stratēģiju, sacījis arī Tegnells. Maijā publicētā pētījumā par Zviedriju tika minēts, ka stingrāki ierobežojumi slimības izplatību nebūtu ievērojami ietekmējuši. Taču vēlāk pētījuma autors medijiem norādījis pretējo. Viņam pieejamie dati rādot, ka zviedri valdības rekomendācijas pildījuši vien dažas pirmās nedēļas, pēc kurām nāvju skaits sācis augt. Tādēļ, viņaprāt, stingri noteiktiem ierobežojumiem būtu bijis jūtams efekts – proti, bojā ietu par 40-50% mazāk cilvēku.

Savukārt akadēmiskajā žurnālā Nature publicētā pētījumā lēsts, ka Ķīnas, Francijas, Irānas, Dienvidkorejas, Itālijas un ASV valdību ieviestie pasākumi Covid-19 izplatības mazināšanai pasargājuši vai aizkavējuši no saslimšanas 61 miljonu cilvēku, kuru inficēšanās būtu apstiprināta. Patiesais inficēto skaits būtu vēl lielāks.

Vai Zviedrija cieta mazāk?

Zviedrija bieži tiek pretstatīta Beļģijai, Spānijai un citām Eiropas valstīm, kur bojā gāja proporcionāli visvairāk cilvēku, neraugoties uz tajās ieviestajiem stingrajiem ierobežojumiem. Vienlaikus tiek noklusēts, ka tā no jaunā koronavīrusa cieta vairāk nekā pārējās Ziemeļvalstis, kurās tāpat bija slēgtas skolas un noteikti citi ierobežojumi. 

Šā raksta tapšanas laikā Zviedrijā apstiprināti vairāk nekā 88 tūkstoši inficēšanās gadījumu ar Covid-19. Bojā gājuši teju 6 tūkstoši cilvēku. Tas ir divpadsmitais augstākais mirstības rādītājs no Covid-19 uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju pasaulē un piektais Eiropā, ja mazās populācijas dēļ neņem vērā datus par Sanmarīno un Andoru.

Arī Tegnells atzinis, ka nomira negaidīti daudz cilvēku, un, ja viņi būtu varējuši iepriekš paredzēt, kas notiks, Zviedrija būtu izvēlējusies darīt kaut ko “starp to, ko darīja Zviedrija un pārējā pasaule”. Šoruden ne Zviedrijā, ne arī tās kaimiņvalstīs vismaz līdz šim nav bijis Covid-19 mirstības pieauguma kā daudzās citās valstīs.

Nomira tikai vecie un jau slimie?

Vienā no ierakstiem Facebook minēts, ka Zviedrijā “nenotika nekas, nomira tie, kam nevajadzēja nekādu papildus stimulu kovida veidā – gados vecākie un jau slimie cilvēki”.

Pieņēmumu, ka nomira tikai tie, “kam nevajadzēja nekādu papildu stimulu”, apgāž valsts kopējie mirstības rādītāji. 2020.gada pirmajā pusgadā Zviedrijā bijis augstākais nāves gadījumu skaits pēdējos 150 gados. Augusta nogalē ar šādu paziņojumu klajā nāca Zviedrijas Statistikas birojs. Sešos mēnešos nomiruši par 4633 cilvēkiem jeb par 10% vairāk nekā vidēji 2015.-2019.gadā. Asākais nāves gadījumu skaita pieaugums bija martā un aprīlī. 

Kā visur pasaulē, arī Zviedrijā viena no lielākajām riska grupām ir cilvēki, kas vecāki par 60 gadiem. Apmēram puse no mirušajiem mita veco ļaužu namos. Maijā Zviedrijā Veselības aprūpes inspekcija sākusi izmeklēšanu par tajos dzīvojošo senioru aprūpi. Aprūpes namu darbinieki medijiem sūdzējušies par masku un cita aprīkojuma trūkumu un garām darba stundām pat tad, kad darbiniekam bijuši saslimšanas simptomi. 

Taču jāpiebilst, ka Zviedrijā miris arī viens cilvēks, kas nesasniedza 9 gadu vecumu, 10 cilvēki vecumā no 20 līdz 29 gadiem, bet 18 – vecumā līdz 39 gadiem. Saslimšana kopumā biežāk skārusi tieši gados jaunākus cilvēkus.

Datus par Zviedrijā Covid-19 izraisītām nāvēm, kas saistītas ar citām veselības problēmām jeb tā sauktajām blakusslimībām, Re:Check atrast neizdevās. Dezinformācijas izplatītāji šajā sakarā nereti atsaucas uz ASV Slimību kontroles un prevencijas centra (CDC) datiem, ka tikai 6% miršanas apliecību ASV nebija pieminēts vēl kāds nāves cēlonis. To nozīme bieži ir pārprasta. Par to iepriekš rakstīja arī Re:Check. Proti, dati tiešām uzrāda, ka saslimšana ir bīstamāka cilvēkiem ar citām veselības problēmām, tajā skaitā sirds slimībām, diabētu un lieko svaru. Taču nav nekāda pamata teikt, ka cilvēks būtu miris arī tad, ja nebūtu inficējies ar Covid-19. Šī slimība 92% gadījumu atzīta par galveno nāves iemeslu.

Vai izdevās sasniegt pūļa imunitāti?

Pavasarī Zviedrijas amatpersonas izteicās, ka, pateicoties valsts stratēģijai, jau maijā galvaspilsētā varētu sasniegt tā saukto pūļa imunitāti, kad plašās inficēšanās dēļ imūni ir tik daudzi cilvēki, ka slimība vairs nevarēs izplatīties. Tiek lēsts, ka pūļa imunitātes sasniegšanai imūniem jābūt vismaz 60% iedzīvotāju. Jūnijā Zviedrijas Veselības aģentūra ziņoja, ka vien 6% Zviedrijas iedzīvotāju asinīs atrodamas Covid-19 antivielas, bet jūlija pirmajās trīs nedēļās no 80 tūkstošiem testu pozitīvi bija vien 14%. Pašreiz pieejamie dati liecina, ka šīs stratēģijas izvēle negarantē augstākus pozitīvos rādītājus. Ņujorkā antivielas varētu būt ap 20% iedzīvotāju, Londonā – 17,5%, bet Madridē – 11,3%.

Pētījumos arī noskaidrojies, ka ar Covid-19 var saslimt atkārtoti. Tādēļ vēl nav skaidrs, cik daudziem šāda imunitāte no slimības tiešām izveidojas un cik ilgi tā saglabājas.

Vai izdevās paglābt ekonomiku?

Neskatoties uz to, ka zviedri varēja turpināt savu dzīvi teju kā ierasts, tas neglāba valsti no iekšzemes kopprodukta (IKP) krituma. Otrajā ceturksnī tas sasniedza 8,6%, kas valstī ir lielākais kritums šādā laika posmā pēdējo 40 gadu laikā, ziņo Zviedrijas Statistikas birojs (dati nedaudz atšķiras citos avotos). 

ES kopumā IKP šajā periodā kritās par 11,2%. Taču Zviedrijas kaimiņvalstīm arī šajā ziņā gājis labāk. Pēc vietējo statistikas biroju datiem Dānijā IKP samazinājies par 7,4%, bet Somijā – par 3,2% (dati nedaudz atšķiras citos avotos).