Kā naftas industrija cenšas noliegt klimata pārmaiņas (13)

Drīz pēc tam Hoferts aizgāja no Exxon, lai pievērstos akadēmiskiem pētījumiem klimata pārmaiņu jomā.

Pēc tam vairākus gadus globālā sasilšana bija pazudusi no sabiedrības uzmanības loka. Taču tad pienāca 1988. gada vasara ASV, kas pārspēja daudzus 20. gadsimta siltuma rekordus. Klimata pārmaiņas atkal nonāca ziņu virsrakstos, un tām uzmanību sāka pievērst arī politiķi, tai skaitā pasaules ietekmīgākie līderi. Lielbritānijas toreizējā premjerministre Mārgareta Tečere to publiski atzina par globālu apdraudējumu:

"Visai pasaulei ir atbilstoši jāreaģē uz vides izaicinājumiem, ar kuriem šobrīd sastopas visa pasaule.

Šajā brīdī naftas kompānijas sajuta nopietnu apdraudējumu savam biznesam un sāka meklēt risinājumus. 1989. gadā Exxon toreizējais stratēģijas direktors Dveins Liveins uzrakstīja konfidenciālu ziņojumu kompānijas valdei, kurā norādīja, ka "mēs sākam saklausīt uzstājīgus aicinājumus rīkoties", kā rezultātā kompānija riskē tikt piespiesta veikt "neatgriezeniskus, dārgus un drakoniskus pasākumus".

Vēl viens dokuments, kuru, tāpat kā iepriekšminēto, Teksasas universitātes arhīvā atrada bijušais Greenpeace pētījumu nodaļas direktors Kerts Deiviss, iezīmē stratēģiju, kādu šajā situācijā izvēlējās Exxon un kuru vēl šodien piekopj vairākums fosilās degvielas biznesā iesaistīto spēlētāju.

Saskaņā ar šo dokumentu Exxon rīcības plāns jautājumā par klimata pārmaiņām sastāv no diviem punktiem:

Hārvardas universitātes zinātnes vēstures profesore Naomi Oreskesa, kuras pētījumi, tāpat kā Deivisa atrastie konfidenciālie dokumenti, kalpoja par pamatu šogad celtajai apsūdzībai pret Exxon un pārējiem, savā grāmatā "Šaubu tirgoņi" secina, ka tā vietā, lai akceptētu zinātnes atklājumus, kompānijas izvēlējās cīnīties ar faktiem.

1989. gadā daudzas enerģētikas kompānijas un citi uzņēmumi, kuru bizness bija atkarīgs no fosilās degvielas, izveidoja Globālo klimata koalīciju - organizāciju, kas agresīvi lobēja politiķus un medijus ar klimata pārmaiņām saistītos jautājumos. 1991. gadā ASV elektroenerģijas ražotājkompāniju organizācija Edison Electric Institute uzsāka aktīvu publicitātes kampaņu Information Council for the Environment (ICE), kuras mērķis bija sēt šaubas par klimata pārmaiņu esamību. Tā sastāvēja no vienkāršiem retoriskiem jautājumiem un atsevišķiem, no konteksta izrautiem faktiem.

"Ja Zeme sakarst, tad kāpēc Kentuki laiks kļūst aukstāks?"

"Katastrofālās globālās sasilšanas visnopietnākā problēma ir tas, ka tā var nebūt patiesība."

Šīs un citas ICE kampaņas reklāmas 90. gados tika regulāri publicētas ASV presē. "The New York Times" rīcībā toreiz nonāca konfidenciāla informācija par dažām šīs kampaņas vadlīnijām.

ICE veidotāji par savu galveno mērķauditoriju bija izvēlējušies divas sabiedrības grupas - pirmā bija "vecāka gadagājuma, ne pārāk labi izglītoti vīrieši no lielām mājsaimniecībām, kuri parasti nav informācijas meklētāji", savukārt otra - "jaunāka gadagājuma sievietes ar zemiem ienākumiem", kuras bija paredzēts uzrunāt, pielīdzinot klimata pārmaiņu piekritējus histēriskām multfilmu vistām.

Šī nebija vienīgā kampaņa, kas 90. gados centās pasniegt klimata pārmaiņas kā maznozīmīgu un zinātniski nepierādītu faktu.

Lai piedotu savām kampaņām svarīgumu, industrija plānoja "atrast, rekrutēt un apmācīt piecu neatkarīgu zinātnieku komandu, kura regulāri parādītos medijos",

liecina dokumenti par vēl vienu naftas kompāniju kampaņu, kas nonāca "New York Times" rīcībā 1997. gadā. Šī taktika prognozēja, ka publika varētu ar aizdomām izturēties pret klimata pārmaiņu noliegumu no naftas industrijas puses, taču tā uzticētos šķietami neatkarīgiem zinātniekiem.

Neatkarīgie "klimata skeptiķi" tika dāsni finansēti. Dreksela universitātes emeritētā profesora Boba Bralla pētījums par finansējumu klimata pārmaiņu zinātniskajiem apstrīdētājiem min 91 ASV zinātnisko organizāciju, kas vai nu noliegusi klimata pārmaiņu riskus, vai raksturojusi tos kā maznozīmīgus.

Bralls konstatēja, ka laika posmā no 2003. līdz 2007. gadam ExxonMobil vairākām šādām organizācijām ziedojis 7.2 miljonus dolāru, savukārt API no 2008. līdz 2010. gadam - gandrīz 4 miljonus.

Varētu iebilst, ka ziedojums pats par sevi vēl neliecina par zinātnieku angažētību, taču vairākums no šo organizāciju pētniekiem, kuri tika bieži citēti presē, savā argumentācijā balstījās nevis uz pētījumu datiem, bet gan uz savu personisko pārliecību. Kā savā grāmatā raksta Oreskesa, šiem cilvēkiem ir zinātniski grādi un tituli, taču vairākumā gadījumu tie nav klimata zinātnieki. Viņa arī velk paralēles ar kampaņu, kuru no 20. gadsimta 50. gadiem vairākas desmitgades īstenoja lielās tabakas kompānijas, cenšoties atspēkot smēķēšanas saistību ar, piemēram, plaušu vēzi. Oreskesa uzskata, ka tabakas industrijas kampaņas var uzskatīt par sava veida mācību grāmatu visām pārējām lielo industriju kampaņām, kas sekojušas vēlāk.

Viņš pauž bažas, ka pagātnē piekoptā taktika zinātnes faktu nozīmīguma mazināšanai un apjukuma radīšanai sabiedrībā šobrīd visā pasaulē ir novedusi pie neticības faktiem un ekspertiem. Kā nesenākus piemērus Maikls piesauc daļas sabiedrības rezervēto attieksmi pret 5G tehnoloģiju, vakcīnām un, protams, koronavīrusa pandēmiju.

"Ciniski manipulējot un sagrozot zinātnes pierādījumus, šaubu ražotāji ir iesējuši sabiedrībā cinisku neticību zinātnei, padarot daudz sarežģītāku uzdevumu pierādīt cilvēkiem, ka zinātne sniedz noderīgu un dažkārt arī vitāli svarīgu informāciju."

Līdzīga atziņa ir lasāma arī apsūdzībā, ko Kīts Elisons šogad uzrādīja trim naftas kompānijām:

"[..] atbildētāji labi apzinājās savas produkcijas postošo iedarbību uz klimatu, taču iesaistījās sabiedrisko attiecību kampaņā [..], kura bija ne vien nepatiesa, bet arī ļoti efektīva, [..] un kuras mērķis bija zinātnes sniegto pierādījumu apzināta noliegšana."

ExxonMobil sev izvirzītās apsūdzības noliedz.