Lūsis komentē ⟩ Zīdainis birojā: no apjukuma līdz revolūcijai (5)

Šeit gan uzreiz jāpiebilst, ka domes jaunais sasaukums savu darbu vēl nav sācis, tāpēc šajā gadījumā nav gluži tā, ka bērns bija paņemts līdzi uz darbu. Neraugoties uz to, jaunā deputāte momentā saņēma veselu lērumu interneta gaišāko prātu uzbraucienu. 

Kāda Skaidrīte P., piemēram, pauda sašutumu: “Ko tur dara mazuļi??

Kāpēc sieviete no dzemdību nama pa taisno jāievēl RD? Par ko tie vēlētāji domā?!

Kāpēc deputātes sevi atkal uzskata par speciālākām salīdzinājumā ar citu darbu darītājām, kuras uz darbu bērnus ņemt nedrīkst?”

Aigars Z. bija lakonisks: “Nabaga bērns...”, kamēr Juris K. sašuta līdz pat sirds dziļumiem: “Viss ir pareizi. Viss notiek pēc skandināvu feministu parauga - sabiedrībai ir jāpielāgojas sieviešu iegribām. Pārtinamos galdus darba vietā? - lūdzu! Sodīt skandināvu večus par intīmpakalpojumu pirkšanu? - lūdzu, nav problēmu! Ievest Skandināvijā tūkstošiem afrikāņu, arābu un citus nezināmas izcelsmes "bēgļus"? - aber lūdzu, nav problēma!

Drīz arī Latvijā. Progresisti rullē!”

Saprotams, ka

liela daļa nācijas sievietes lomu sabiedrībā joprojām redz vien caur klasisko “Kinder, Küche, Kirche” prizmu,

tāpēc jaunas sievietes, kura piedevām vēl pozicionē sevi kā feministi, ierašanos darbavietā ar mazu bērnu uztver kā pļauku latviskās dzīvesziņas sejā. Kā viņa vispār kaut ko tādu atļāvās? Kur skatās valsts?!?

Otrā ierakumu pusē savukārt ir kaislīgi atbalstītāji, kuri šo deputātes soli redz kā grandiozu vēstījumu un protestu pret iesūnojušajiem uzskatiem. Komentāros jaunā sieviete tiek zīmēta burtiski kā karognesēja Delakruā leģendārajā gleznā “Brīvība uz barikādēm”, Rīgas domes telpās aicina izveidot atsevišķas telpas darbinieku un apmeklētāju bērnu pieskatīšanai, bet visi, kas šim skatījumam nepiekrīt, tiek apsaukāti vārdos, kurus neatkārtošu.

Kā jau dažkārt, arī šoreiz vēlos šajā karstajā diskusijā ieviest nedaudz veselā saprāta, tāpēc teikšu kā ir – abas iesaistītās puses ir idioti.

Tas bija tikai viens bērns vienā darbavietā. Tā nav revolūcija, tas nav protests pret iekārtu – tas ir vienkārši uz pāris stundām uz biroju līdzi paņemts bēbis. Cilvēki tā dara, tas ir pilnīgi normāli un nav nekas neikdienišķs. Līdz šim neesmu strādājis nevienā pašā darbavietā, uz kuru kāds no kolēģiem kaut reizi nebūtu paņēmis līdzi bērnu.

Vai ir kaut kas neiedomājami slikts uz pāris stundām paņemt bērnu līdzi uz darbu? Protams, nav. Vismaz kamēr tās ir kādas ārkārtas situācijas, kad nav neviena cita, kas pieskatītu bērnu. Savukārt padarīt to par ikdienu, zīdaini ņemot līdzi uz darbu katru dienu gluži kā pusdienu kārbu, jo citur to mazo šmuli nav kur nogrūst, jau būtu nekorekti ne vien pret kolēģiem un darba vidi kopumā, bet arī pret pašu bērnu.

Tikpat labi uz biroju varētu katru dienu ņemt līdzi arī pustrako vectēvu, kuru nevar mājās atstāt vienu.

Viņš stāstītu kolēģiem visādas amizantas lietas, ik pa laikam izģērbtos un ar rokām ēstu plovu. 

Manuprāt, tēmā “ko ņemt vai neņemt līdzi uz darbu” būtiskākais ir jautājums – vai citiem tas netraucē? Ja tas nevienam netraucē un nekādi neietekmē darba gaitu, neredzu iemeslu satraukumam – glabājiet kādā biroja stūrī kaut vai ziemas riepas, kurām dzīvoklī nav vietas. Ja tas kādam traucē – runājiet, vienojieties, rodiet kompromisus.

Vienmēr būs darbavietas, kurās bērns netraucēs, un būs tādas, uz kurām ņemt bērnu nav iespējams. Būs uzņēmumi, kuros pilnīgi visi priekā spiegs par līdzi paņemtu mājdzīvnieku, un būs tādi, kuros dzīvniekus necieš (starp citu – vienmēr esmu vēlējies uz darbu paņemt līdzi aitu vai pitonu). Galvenais – nepieprasīt, lai visi pārējie ir sajūsmā par jūsu izvēlēm.