Psihoterapeite Maija Biseniece: Vecākus pie psihoterapeita atved bērns (2)

Ilgstoša noslēgtība no sabiedrības nav veselīga ne intravertiem, ne ekstravertiem. "Tiem, kuriem patīk palikt atstatus no citiem, tāpat ir nepieciešama sabiedrība, ir grūti būt ilgstoši izolētiem. Nepieciešams kontakts ar vienaudžiem, ko nevar iegūt tikai ar saziņu pa telefonu vai datoru. Klātienes kontakts ir neatsverams, nepieciešama kaut vai maza piespiešanās, lai attīstītu savu ekstraverto daļu, tomēr tās nav aktuālākās grūtības pusaudžu vecumposmā," piefiksē Maija.

Personības attīstībā pusaudžu perioda uzdevums ir separācija – individualizācija. No vienas puses, pusaudzis grib un izjūt prieku pats pieņemt lēmumus, brīvi domāt, izjust un rīkoties pēc sava prāta, grib un bauda neatkarību no saviem vecākiem. No otras puses, viņš var izjust milzīgu tukšumu un savu nenozīmīgumu. Tur, kur bija ļoti nozīmīga emocionāla saite ar vecākiem, tagad ir tukšums. Tukšuma izjūta vai vientulības izjūta var izraisīt milzīgu trauksmi, no kuras "jāglābjas", piemēram, īslaicīgās attiecībās, izklaidēs un azartspēlēs, bīstamos hobijos, vai arī seksā, alkoholā un narkotikās. Pusaudzis intensīvi meklē emocionālus pārdzīvojumus, lai aizpildītu zaudēto. Pusaudžu uzvedība ir grūti paredzama, dažreiz viņi rīkojas kā pieaugušie, dažreiz ir impulsīvi kā bērni, kas kaut ko vēlas – tepat un tūlīt, bet ja nenotiek, tad nevajag, rīkojas neprognozējami un nespēj paši paredzēt savas darbības – tā ir bērnišķu un pieaugušo personības komponentu mozaīka. Atdalīšanās no vecākiem, emocionālo saišu atraisīšana no bērnībā svarīgajiem cilvēkiem nav viegla. Pusaudzis stumj prom savu bērnības pieķeršanos vecākiem un atbrīvoto vietu piepilda ar pieķeršanos sev pašam, tas izskaidro pieaugošo egoismu.

Jādodas dabā

Cenšoties pasargāt savas atvases no liekas saskarsmes ar apkārtējiem, nepieciešams domāt arī par to, kā rast kompromisu, jo

komunikācija ir tā, kas palīdz socializēties un izvairīties no depresijas draudiem, kam ir tendence pēdējos gados pusaudžu vidū pieaugt.

Iekšējo tukšumu var aizpildīt tikai tad, ja pusaudzim ir aktīva ikdiena, piemēram, sporta treniņi vai dejošana, mākslas skola vai robotikas pulciņi, jebkas, kas pusaudzim patīk, un pozitīva komunikācija.

"Šobrīd laba alternatīva ir turpināt doties dabā. Pirmkārt, visas dabas stihijas spēj dot enerģiju un dziedēt. Otrkārt, skriešana, kopīgas pastaigas un velobraucieni ne tikai padarīs dienu piepildītu un ritmisku, bet arī veidos stipras saites ar ģimeni vai tuvākajiem draugiem," piebilst Maija, izceļot, kā ir teicis lietuviešu psihoterapeits E.Laurinaitis, ka pirmā pusaudža iezīme ir tā, ka viņš sāk kritiski raudzīties uz augstākām autoritātēm. Pusaudzis klausās, ko vecāki un citi pieaugušie saka, un salīdzina ar to, ko viņi dara. Redzot, ka vecāku rīcība atšķiras no vārdiem, pusaudži sāk justies pietiekami pieauguši, kā viņi paši tādos gadījumos saka, un metas meklējumos – varbūt viņiem dzīve ļaus rīkoties nevis tā, kā vecāki sacījuši, bet gan tā, kā vecāki darījuši. Tātad pirmā arhetipiskā pazīme, ka sācies pusaudža periods, ir vēlme pārkāpt kādu no desmit baušļiem. Pusaudzis vēlas izbaudīt tādu rīcību, kas pārkāpj vārdos paustās morāles normas. Lielākā nelaime, kāda var notikt, - tā ir visu dzīves vērtību atmešana, noniecināšana, itin kā viss būtu sīkums. Viss ir atļauts, nekas nav svarīgi, it kā dzīve būtu īsa. Taču dzīve nav īslaicīga, tā jādzīvo tā, lai pēc mums kaut kas paliktu.

"Ir novērotas dažādas krīzes situācijas, kas piemeklēja ģimenes pandēmijas laikā. Ja ģimenē ir saspīlētas attiecības, kas vainagojas ar strīdiem un agresiju, tad pusaudža emocionālais stāvoklis tiek pamatīgi iedragāts. Bieži vien vecāki nemaz nepamana, ka viņi ir stimulējuši atvases uzvedības un emocionālā stāvokļa izmaiņas.

Mēdz teikt, ka vecākus pie psihoterapeita atved bērns. Viņš ir jūtīgāks uz to, kas ģimenē notiek.

Viņš reaģē ar savu uzvedību – simptomiem. Pirmie simptomi ir atkarīgi no katra individuāli. Var parādīties agresivitāte, izteiktas bailes, somatoformi (veģetatīvā distonija - aut.) traucējumi, kuriem netiek rasti noteikti fiziski cēloņi. Iespējami ir nervu tiki. Vienkāršā formā nervu tiki izpaužas kā bieža acu mirkšķināšana, deguna raukšana, nekontrolētas sejas kustības, galvas grozīšana vai plecu raustīšana, klepošana," piefiksē speciāliste.

Pieaugušie, komunicējot ar pusaudžiem, bieži satraucas, kad, šķiet, tik prātīgi runājošs cilvēks pēkšņi rīkojas kā pilnīgs bērns. Bet tas ir pavisam normāli, jo izprast pusaudža uzvedību kā pieauguša cilvēka nav iespējams. Tāpat nav vērts pārmest – "tu kā mazs bērns…". Pieaugušajiem iznāk pielāgoties pusaudža emocionālā stāvokļa svārstībām, tās līdzsvarojot, palīdzot un parādot, kā pārvarēt dzīves ikdienas krīzes, jo vēl nav iegūta izturība (angliski resilience) – prasme pretoties, saņemot dzīves sitienus. Tāpēc nebūtu varbūt īpaši vērts no šiem jaunajiem cilvēkiem gaidīt neatlaidību, pacietību, konsekvenci kā pieaugušam. Nav vērts moralizēt. Šī pretošanās prasme ir atkarīga no vecāku sniegtā piemēra, kā viņi paši pārdzīvo neveiksmes, kā bērniem parāda, ko darīt, kā pārvarēt grūtības. – “Neveiksme?  Tu mēģināji, dari vēl…” Iznāk arī pašiem vecākiem vairāk darboties un atcerēties teicienu –

“stiprs ir nevis tas, kurš nepakrīt, bet gan tas, kurš pakritis spēj piecelties”.

Kontakts ar vienaudžiem

"Ja pusaudzim nav kontakta ar vienaudžiem, attiecības ģimenē ir saspīlētas, lielāko dienas daļu viņš pavada pie viedierīcēm, diena nav piepildīta un ritmiska, tad tas var novest pie nopietnām veselības problēmām, piemēram, depresijas. Tādos gadījumos nepieciešams vērsties pie speciālistiem - neirologa, psihiatra, psihologa vai psihoterapeita," stāsta speciāliste.

Pusaudži un jaunieši vēl mācās veidot tuvākas attiecības, un viņi ir iesācēji, pastāv liela iespējamība, ka viņi piedzīvos sarūgtinājumu, vilšanos. Pusaudžiem ir vajadzīgi pieaugušie, kas saprot, cik tas ir sāpīgi, spēj mierināt un palīdz pārvarēt krīzes. Robežu noteikšana lielākoties ir saistīta ar pusaudžu drošību. Situācija ir līdzīga kā, kad pusaudzis bija mazs bērns, tikai tagad viņš runā pretī un ir opozīcijā. Viņiem ir nepieciešams diskutēt, zināt, ka vecāki viņus mīl, iemācīties paust savus uzskatus un darīt zināmas savas robežas. Pusaudžiem ir jāzina, kādi ir noteikumi: kad ir jābūt mājās, kur drīkst atrasties, kādi aizsarglīdzekļi pandēmijas situācijā jāizmanto, ka nedrīkst lietot alkoholu un narkotikas. Svarīgi, ka vecāki izvēlas cīnīties gudri un neļaujas apjukumam, kad pusaudzis manipulē stāstot, kas ir atļauts “visiem citiem”. Katra ģimene savas robežas nosaka pati. Kontakts ar savu pusaudzi ir vissvarīgākais, tajā pusaudzim ir nozīmīgi izjust drošību, piederības izjūtu un pieņemšanu, un to patiesi var sniegt tikai vecāki. Pusaudzim ir svarīgi izjust, ka var kādam būt tuvs, izjust mīlestību un tikt galā arī ar noraidījumu no citiem cilvēkiem, bet izjust vecāku atbalstu un izjūtu, ka vecāki ir klātesoši.

"Ir saprotams, ka izmaiņas mācību procesā ir radījušas lielu stresu skolēnu vidū, iespējams, tas ir neapzināts, taču pastāv. Krasajām pārmaiņām bija grūti pielāgoties, gan rodot datoru, lai sekotu līdzi mācību procesam, gan arī emocionāli nobriestot un iemācoties disciplinēt sevi, organizējot savu dienu. Uz nākotni es raugos ar pozitīvu skatu un veselīgu attieksmi.

Ir ļoti labi, ka skolas ir atsākušas darbu klātienē. Ar šī brīža Covid-19 uzliesmojumu būs nepieciešami ierobežojumi, bet vienmēr jāatceras, ka tas nav karš vai izsūtījums uz Sibīriju, to var izdzīvot.

Mums ir ļoti daudz iespēju, kā sevi saprātīgi pasargāt. Notikušais katrai ģimenei un personai iemācīs jaunas lietas, atgādinās, iespējams, sen aizmirstās vērtības – kopā būšanu ar ģimeni un laika izbaudīšanu pašam ar sevi. Šis periods mums atgādinās, ka jāspēj novērtēt dabu, iemācīs sakārtot darbu sarakstu un atlicināt laiku arī atpūtai," atzīst Maija.

Šobrīd skolas ir pielāgojušās jaunajiem mācību modeļiem. A – klātienes apmācības, B – kombinētas klātienes un attālinātās apmācības, C – mācības attālināti.

"Kritiski raugos uz attālinātajām mācībām. Ja skolēns ir ticis galā ar laika plānošanu un tiek līdzi mācību vielai, viņš netiks līdzi savai garīgajai veselībai. Nošķirtība no apkārtējās vides un vienaudžiem ietekmē pusaudža attīstību. Ilga laika pavadīšana pie datora var izraisīt smadzeņu darbības un attīstības problēmas. Skolēniem, kas mācās mazākajās klasēs, noteikti daudz veselīgākas ir klātienes apmācības. Ir ļoti labi, ka viņi mācās savā klases burbulī, vienā telpā. Viņi spēj mijiedarboties ar vienaudžiem, izjust pasauli, nepakļaujot sevi liekam riskam. Piesardzība ir laba, un pieaugušie var parādīt paraugu, ka tiek ievēroti noteikumi, tāpat kā ceļu satiksmes noteikumi," savu nostāju pauž psihoterapeite.

Speciāliste uzsver, ka vecāko klašu skolēni, pusaudži, mācoties četras dienas klātienē un vienu dienu attālināti, ir ļoti apmierināti. "Pusaudži, kas ir manā klientu lokā, par šādu mācību modeli ir priecīgi. Bieži vien dienā, kad ir paredzētas tiešsaistes mācības, viņi rod laiku, lai atnāktu pie manis, parunātu par problēmām, kas ir uzkrājušās. Ir liels prieks redzēt, ka skolēni kļūst apzinīgāki. Viņi spēj gan organizēt savu dienu, gan parūpēties par savu labsajūtu. Mainot mācību laika sākumu, pārtraukumu garumus, jauniešiem ir daudz mazāks kontakts ar visiem citiem izglītības iestādes audzēkņiem, kas šobrīd ir labi, taču viņi nezaudē kontaktu ar saviem vienaudžiem, klasesbiedriem," uzsver Maija.

Covid-19 izplatības laikā ir obligāti jāievēro piesardzības pasākumi. Fiziskā un garīgā veselība ir jāuztur tonusā. Par pusaudžu psihisko veselību ir jārūpējas visai ģimenei. Svarīgas ir attiecības, kas valda mājās. Neatņemama sastāvdaļa ir komunikācija ar vienaudžiem, klasesbiedriem. Skolēnu ikdienai jābūt piepildītai un aktīvai. Dienas ritmiskumu var panākt ne tikai ar ārpusskolas nodarbībām, bet arī ar kopīgu, ģimenisku laika pavadīšanu brīvā dabā.