Ko nozīmē tūkstošiem tonnu amonija nitrāta Rīgas centrā (51)

TVNET skaidroja, cik droši var justies rīdzinieki, dzīvojot blakus paaugstināta riska objektam, kurā notiek darbības ar vielu, ar kuru vēsturiski saistītas daudzas katastrofas visā pasaulē.

Sabiedrības satraukums

Zaļo gaismu SIA "Riga fertilizer terminal" minerālmēslu īslaicīgas uzglabāšanas un pārkraušanas kompleksa būvniecībai purvainā teritorijā Kundziņsalā Rīgas dome deva 2011. gadā.  Pēc diviem gadiem 60 miljonu eiro vērtais “Riga fertilizer terminal” tika atklāts - viens no nedaudzajiem Rīgas ostā, kurā tiek pārkrauta kravu īpašnieka - globālā spēlmaņa “Uralchem” produkcija, kas pa dzelzceļu nonāk Rīgā un tālāk pa ūdeni turpina ceļu uz 60 valstīm.  Terminālis tika raksturots kā “loģistikas objekts, kas veicinās Rīgas kā svarīga Ziemeļeiropas tranzītmezgla attīstību”.  

Plašāka sabiedrības un vides aktīvistu uzmanība terminālim pirmo reizi tika pievērsta saistībā ar tā paša gada pavasarī ASV Teksasas štata Vesetas pilsētā notikušo sprādzienu minerālmēslu ražotnē, kur atradās 20 000 tonnas amonija nitrāta jeb salpetra. Toreiz "Riga fertilizer terminal" projekta vadītājs Jānis Priede skaidroja, ka iedzīvotāji ir pārpratuši, jo Teksasā sprādzis amonjaks, nevis amonija nitrāts, kas palikusi teju vienīgā viela, kas nav sprāgusi. 

Atkārtoti “Riga fertilizer terminal” vārds ziņu virsrakstos nonāca pēc postošā sprādziena Beirūtā, kurā eksplodēja 2750 tonnu amonija nitrāta - tātad 17 reizes mazāks daudzums nekā glabājas Kundziņsalas terminālī. Atbildīgie dienesta skaidroja, ka Rīgas ostas uzņēmumiem jāievēro virkne starptautisko organizāciju un Latvijas valsts atbildīgo dienestu pieņemtu drošības prasību un noteikumu, turklāt reizi gadā tiek veikta augstākā riska līmeņa objekta kompleksā pārbaude, kurā piedalās Valsts vides dienests, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, Darba inspekcija un citas iestādes. 

Kas īsti ir amonija nitrāts?

Par amonija nitrāta tēvu uzskatāms vācu ķīmiķis Johans Rūdolfs Glaubers, kurš pētīja neorganiskos sāļus, lai tos izmantotu zāļu pagatavošanai. 17. gadsimtā viņš radīja amonija sulfātu, ko vēlāk pārdeva kā caurejas līdzekli. Glaubersāli, kā amonija sulfātu sauca Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, vēl ilgi pārdeva koloniālpreču veikalos un izmantoja augu mēslošanai un kā caurejas līdzekli. 1659. gadā turpinot eksperimentus, ķīmiķis radīja amonija nitrātu.

Drīz vien Glaubers pārliecinājās, ka radījis ne vien minerālmēslus, bet arī sprāgstvielu, jo ražotnē, kurā ķīmiķis strādāja, notika eksplozija.

Normālos apstākļos amonija nitrāts ir droša, stabila viela, kas var glabāties gadiem ilgi. Tā ir balta, kristāliska un bez smaržas. Latvijā amonija nitrāts ir izplatīts un populārs mēslošanas līdzeklis - uz katru  iedzīvotāju gadā tiek izkaisīti 50 kilogrami amonija nitrāta. Eiropā minerālmēslojuma tirgus mērāms vairākos miljardos eiro. Pasaulē aptuveni 60% ražas tiek audzēta, izmantojot nitrātu mēslojumu. Eiropas valstīs nitrātu daudzums pārtikas produktos tiek kontrolēts un pēdējos gados samazinājies, atšķirībā no tādām valstīm kā, piemēram, Ķīna un Dienvidamerikas valstis.

Veikalā amonija nitrātu saturošus minerālmēslus var nopirkt, uzrādot dokumentus un parakstoties, ka viela tiks izmantota augu mēslošanai. Tas tāpēc, ka amonija nitrāts jeb salpetris līdz pat mūsdienām ir visai populāra sprāgstvielu sastāvdaļa, ko pasaulē plaši izmanto ar terorismu saistītiem mērķiem.

Piemēram, 1995. gadā Oklahomā, sprāgstot 2,5 tonnām amonija salpetra bumbas, bojā aizgāja 169 cilvēki, bet seismogrāfi 7 km attālumā no epicentra fiksēja grūdienus 3 ballu stiprumā. 

2011. gadā Anderss Breiviks Oslo administratīvajā centrā sarīkoja sprādzienu, bumbas izgatavošanā izmantojot šo vielu.

Ja Latvijā ražotu amonija nitrātu, riski būtu simtiem reižu lielāki

Valsts vides dienesta mājaslapā publiski pieejams SIA ”Riga fertilizer terminal” informatīvais materiāls sabiedrībai un riga.lv  - Civilās aizsardzības plāns, kurā aprakstīts, ka minerālmēsli tiek glabāti moderni aprīkotās, automatizētās dzelzbetona kupolveida glabātuvēs. Minerālmēsli terminālī neglabājas ilgāk par 20 dienām, kuru laikā tiek pārkrauti kuģos. Amonija nitrātu saturošie minerālmēsli ir cieta viela - granulas.

Amonija nitrātu saturošu minerālmēslu bīstamība var rasties blakus apstākļu iedarbības rezultātā, un tā var izpausties kā ugunsgrēks, produkta ķīmiska sadalīšanās ar toksisku izgarojumu rašanos un sprādziens. Riski var būt saistīti ar vides piesārņojumu, piemēram, dīzeļdegvielas noplūdi. 

Būtībā amonija nitrāta minerālmēsli ir nedegoši. Līdz ar to tie nevar tikt aizdedzināti, kā arī to tvaiki vai putekļi nav sprādzienbīstami. Ar minerālmēslu pārkraušanu saistītajos riska scenārijos apskatīti apstākļi, kas var pasliktināt minerālmēslu īpašības, izraisot pat minerālmēslu eksploziju: augsta temperatūra, sajaukšanās ar organiskām vielām, ierobežota vide. Ņemot vērā, ka objektā nav siltuma avotu, kas varētu izraisīt amonija nitrāta minerālmēslu sadalīšanos, šāds risks plānā netiek izskatīts. Ierobežota vide amonija nitrāta minerālmēslu drošību apdraud tikai gadījumā, ja slēgtā vidē notiek amonija nitrāta sadalīšanās, kuras rezultātā radušos tvaiku iespaidā ierobežotajā tilpumā palielinās spiediens. SIA „Riga fertilizer terminal” tehnoloģiskās iekārtas, kurās atrodas amonija nitrāta minerālmēsli, tiek ekspluatētas atmosfēras spiediena apstākļos.

Dažādu organisku piemaisījumu esamība var samazināt amonija nitrāta detonācijas pretestību. Tomēr iespējamība, ka minerālmēsli varētu tikt piesārņoti ar piemaisījumiem, ir ļoti maz ticama, jo pamatdarbības notiek vietās, kur ir cietais segums. Hipotētiski ir iespējams amonija nitrātu minerālmēslu sprādziens, minēts plānā. Tomēr avārijas, kas notikušas amonija nitrāta ražošanas procesā, uz termināli, kur notiek tikai vielu uzglabāšana un pārkraušana, attiecināt nevar.  Avārija transportēšanas procesā notika, piemēram, Rumānijā, kad automašīna, kas veda bīstamo vielu, aizdegās un uzsprāga. Sprādziena rezultātā vairāku simtu metru attālumā tika konstatētas atlūzas un izveidojās 6,5 m dziļš krāteris. Tiek uzskatīts, ka droša evakuācijas distance transporta ugunsgrēka gadījumā, kurā iesaistīti amonija nitrātu saturoši minerālmēsli, ir 800 metru rādiusā ap negadījuma vietu.

 Civilās aizsardzības plānā seko dažādi risku izvērtējumi, tostarp plūdu, sabiedrisko nekārtību, aviokatastrofu, ieskaitot apdraudējumu no kosmiskiem objektiem. Civilās aizsardzības plānā vērtēti arī terorisma draudi: sprādzienbīstamu priekšmetu atrašana, anonīmi ziņojumi.

Tomēr pieeja no upes puses kupolveida glabātuvēm nav slēgta. 

Lai gan iespējamo teroristu interesei par objektu ir zema varbūtība, situācija pasaulē dinamiski mainās, līdz ar to arī iespējamība notikt neticamajam. 

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieks Ivars Nakurts skaidro: lai novērtētu riskus, paaugstinātas bīstamības objektos VUGD veic negaidītas nakts pārbaudes. Turklāt  “Riga fertilizer terminal” dienests reizi gadā realizē kompleksu pārbaudi, lai pārliecinātos, kā strādā drošības sistēmas, kā notiek darba organizācija civilās aizsardzības jomā,  kāda ir iekšējā komunikācija, kā notiek vielas transportēšana no kupoliem, cik operatīvi var apstādināt iekārtas u.tml. Savukārt terorisma riskus izvērtē drošības iestāžu pretterorisma eksperti.

Jautājums par to, ko var izdarīt radikalizējušies “vientuļie teroristi”, paliek atklāts. 

Minerālmēslu transportēšana uz Latviju notiek specializētos slēgtos dzelzceļa vagonos. Par minerālvielu pārvadāšanas pa dzelzceļu drošību, ņemot vērā, ka nevaram izslēgt avārijas iespējamību, Nakurts skaidro, ka pirms amonija nitrātu saturošo minerālmēslu  kravu piegādes tiek saņemts konkrētas kravas partijas detonācijas sertifikāts. Detonācijas testu veic ražotājs. Bez detonācijas sertifikāta kravas Latvijā nevar  ienākt. Tātad produktam ir augsta detonācijas pretestība.

Līdz ar to avārijas gadījumā, lai notiktu sprādziens, būtu jāsakrīt vairākiem apstākļiem.

Minerālmēsliem būtu jāsaskaras ar naftas produktiem, turklāt vēl vajadzētu lielu sprādziena ierosinātāju. “Būtiskākais, lai amonija nitrāts nenonāk saskarē ar naftas produktiem un ugunsgrēkā.”  Civilās aizsardzības pārvaldes vadītājs skaidro, ka dzelzceļa cisternas tiek marķētas atbilstoši ANO standartiem, lai no attāluma varētu  noteikt, kāda viela tajās tiek pārvadāta. Līdz ar to glābšanas dienests var izvēlēties atbilstošu dzēšanas taktiku un evakuācijas plānu.

Nakurts atzīst: "Ja Latvijā ražotu amonija nitrātu, tas būtu cits jautājums - riski būtu simtiem reižu lielāki. Glābšanas dienestam ir viens trūkums - mums ir tehniskais nodrošinājums, lai modelētu ķīmisko vielu noplūdes, bet uzņēmums risku novērtēšanai piesaista kompāniju, kurai ir resursi, lai novērtētu dažādus riskus, izmantojot analītiskos un tehniskos rīkus. Mums šādu informācijas tehnoloģiju programmu nav. Pēc būtības mums šiem datiem jātic.” Nakurts piebilst, ka uzticamu izpētes rezultātu, kas izraisījis sprādzienu Beirūtā, viņa rīcībā pagaidām nav. Līdz ar to vilkt paralēles vai ko secināt nav iespējams.

Katru gadu VUGD pārskata paaugstinātas bīstamības objektu sarakstu, kuru kopumā ir vairāk nekā desmit, skaidro VUGD Civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieks Ivars Nakurts. Uz šādiem objektiem attiecas Eiropas Padomes  SEVESO  direktīva, kuras mērķis ir novērst ar bīstamām vielām saistītu avāriju risku.  

2018. gadā parādījās informācija, ka 2022. gadā “Uralchem” plāno sauso kravu pārkraušanu pārcelt uz Ustjlugas ostu Krievijā.

Līdz ar to tiks pārtraukta sauso minerālmēslu pārkraušana Rīgas ostā.

Postošākie ar amonija nitrātu saistītie negadījumi vēsturē

Opavas eksplozija

1911. gadā Opavas rūpnīca sāka amonija sulfāta ražošanu, taču 1. pasaules kara laikā Vācijai bija grūtības ar tam nepieciešamo sēra savienojumu iegūšanu, tādēļ paralēli tika ražots arī amonija nitrāts, kas salīdzinājumā ar sulfātu ir daudz higroskopiskāks (tāds, kas uzsūc mitrumu). Opavas rūpnīcas noliktavā tika uzglabāts amonija sulfāts un amonija nitrāts, kas svara un mitruma iedarbības rezultātā bija sablīvējies, un strādniekiem nācās lietot cirtņus, lai to sadalītu gabalos un izvestu no noliktavas. Tā kā pastāvēja risks, ka, skaldot sakrauto mēslojumu, tas varētu nogrūt pār strādnieku galvām, mēslojums tika drupināts ar nelielu dinamīta lādiņu palīdzību – tajos laikos tā bija ierasta prakse. Līdz liktenīgajai 21. septembra dienai noliktavās bija veikti vismaz 20 000 nelielu sprādzienu.

Taču pavisam droši eksplozijas cēlonis nav zināms, jo visi, kuri atradās noliktavas tuvumā, gāja bojā.

21. septembra rītā ar 22 sekunžu intervālu nogranda divi sprādzieni, kuru rezultātā noliktavas vietā palika vien 100 metrus plats un 19 metrus dziļš krāteris. Sprādzienu vilnis nopostīja 80% no visām Opavas ēkām, atstājot bez pajumtes aptuveni 6500 cilvēku. Postījumi tika nodarīti pat 25 km attālumā esošām celtnēm. Sprādziena radītie zaudējumi saskaņā ar “The New York Times” aplēsēm tā laika izteiksmē bija aptuveni septiņi miljoni dolāru.

Teksassitijas negadījums

Sprādzienu izraisīja ugunsgrēks Francijai piederošā kuģa “Grandchamp” tilpnēs, kur atradās 2300 tonnas amonija nitrāta. Aizdegšanās tika pamanīta 16. aprīļa rītā. Sākotnēji komanda centās tikt galā pati, sūknējot tilpnēs tvaiku – šāda ugunsdzēšanas metode tiek piekopta uz kuģiem, lai nesabojātu kravu. Taču amonija nitrāta gadījumā tai bija tieši pretējs efekts. Tvaiks sekmēja amonija nitrāta pārvēršanos dislāpekļa oksīdā, tādējādi vēl vairāk sakarsējot tilpnes.

Šajā brīdī ostā jau bija sapulcējies ziņkārīgo pūlis. Tvaika spiediena rezultātā tika atrautas vaļā tilpņu lūkas, un pa tām ārā gāzās oranži dūmi, kas piesaistīja vēl vairāk skatītāju. Ziņkārīgos nespēja aizbaidīt pat tas, ka ūdens ap kuģi burtiski vārījās no karstuma. Ieradušies ugunsdzēsēji lika visiem atkāpties šķietami "drošā attālumā".

9:12 nitrāts tilpnēs karstuma un spiediena ietekmē bija sasniedzis sprādziena slieksni. Eksplozija bija tik jaudīga, ka burtiski sarāva gabalos “Grandchamp”, kura metāla atlūzas lidoja uz visām pusēm ar virsskaņas ātrumu.

Kuģa divas tonnas smagais enkurs sprādziena rezultātā tika aizsviests aptuveni divarpus kilometrus tālu otrā pilsētas malā.

Sprādziens iznīcināja aptuveni 1000 ēku un izsita neskaitāmus logus ēkām 16 kilometrus attālajā Galvestonas pilsētā. Tas notrieca arī divas nelielas izklaides lidmašīnas, kas tobrīd atradās gaisā virs ostas.

Taču ar to katastrofa nebeidzās. Sprādziena rezultātā aizdegās amonija nitrāts netālu esošā “High Flyer” tilpnēs. Vairāku stundu garumā tā komanda centās pacelt enkuru un nogādāt kuģi drošā attālumā no ostas, tomēr tas viņiem neizdevās. 15 stundas pēc “Grandchamp” sprādziena eksplodēja arī amonija nitrāts “High Flyer” tilpnēs, iznīcinot blakusesošo kuģi, nogalinot divus cilvēkus un nodarot postījumus jau tā pussagrautajai ostai. Arī šis sprādziens bija iespaidīgs – piemēram, viena no “High Flyer” dzenskrūvēm piezemējās pilsētas nomalē pusotru kilometru no ostas.

Tika identificēti 405 bojāgājušie, savukārt 113 cilvēki pasludināti par bezvēsts pazudušiem un 63 upuru mirstīgās atliekas nebija iespējams identificēt. Tomēr pastāv uzskats, ka sprādziena upuru skaits ir vismaz par pāris simtiem lielāks, tai skaitā ostā esošie nelegālie strādnieki un to ģimenes, kā arī krastā nokāpušie citu kuģu pasažieri.

Eksplozija AZF minerālmēslu rūpnīcā Tulūzā

Kompānijai Total piederošajā AZF rūpnīcas noliktavā atradās aptuveni 300 tonnu amonija nitrāta, kura eksplozijas rezultātā rūpnīcas vietā palika vien septiņus metrus dziļš krāteris ar 40 metru diametru. Noliktavas tērauda sijas tika atrastas pat trīs kilometru attālumā no sprādziena vietas. Eksplozijas spēks tiek lēsts kā ekvivalents 20 – 40 tonnu dinamīta sprādzienam. Zaudējumu kopapjoms saskaņā ar apdrošinātāju aplēsēm bija vairāk nekā pusotrs miljards eiro.

4. oktobrī toreizējais Francijas vides ministrs Ivs Košē paziņoja, ka sprādziens “iespējams, bija terorakts”, un kā iespējamo teroristu minēja Hasanu Žandubi, kurš strādāja noliktavā un gāja bojā sprādzienā. Policijai bija aizdomas par viņa saistību ar islāma fundamentālistiem, taču pierādījumu trūkuma dēļ sprādziena cēlonis tā arī netika noskaidrots.

Rjončhonas eksplozija

Sprādziens notika Rjončhonas dzelzceļa stacijā, kur eksplodēja vilciena sastāvs ar amonija nitrātu. Tūlīt pēc tā Ziemeļkoreja izsludināja reģionā ārkārtas situāciju un atslēdza telefonsakarus ar ārpasauli. Vienīgā ārvalstu organizācija, kas tika ielaista valstī, bija Sarkanais Krusts. Tās pārstāvji sākotnēji ziņoja par 160 bojāgājušajiem un 1300 ievainotajiem, taču nākamajā dienā publiskotajā oficiālajā ziņojumā bija minēti tikai 54 bojāgājušie un 1249 ievainotie. Tajā tiek stāstīts arī par plašiem postījumiem – sagrautas 1850 mājas un daļēji nopostītas 6350.

23. aprīli Ziemeļkoreja spēra sev netipisku soli – vērsās ANO ar lūgumu pēc starptautiskas palīdzības nelaimes seku likvidēšanā. Dienu vēlāk valstī tika ielaisti daži ārvalstu diplomāti un palīdzības organizāciju darbinieki.

Sprādziena cēlonis sākumā bija neskaidrs – vispirms tika ziņots par divu vilciena sastāvu sadursmi, kuros atradusies degviela, vēlāk tika minēts, ka eksplodējusi celtniecībai paredzēta sprāgstvielu krava. Ķīnas aģentūra Xinxua bija pirmā, kas ziņoja par amonija nitrāta iespējamu noplūdi stacijā, un galu galā oficiālā Ziemeļkorejas ziņu aģentūra KCNA publicēja paziņojumu, ka sprādziena cēlonis ir bijusi “nolaidība, kā rezultātā vagons ar amonija nitrātu nonācis kontaktā ar elektrības vadiem”.

Piemēri minēti amonija nitrāta sprādzienbīstamības raksturošanai un nav izskatāmi kā avārijas scenāriji.