Lūsis komentē ⟩ Mikroagresija un trauslā sievišķība (19)

Viens no kolēģiem teica: «Paldies, meitenes, uz redzi!» Tā ir mikroagresija. Esmu zinātņu doktore, vadu projektu, saukt mani par meiteni nozīmē atņemt jebkādu autoritāti manis teiktajam; teikt, ka esmu nepieaugusi, nesvarīga, manam viedoklim nav nozīmes.-Alise Tīfentāle Domuzīmē pic.twitter.com/v5mZXeOIiS

— Domuzime (@Domuzime) September 26, 2020

“Viens no kolēģiem teica: «Paldies, meitenes, uz redzi!» Tā ir mikroagresija. Esmu zinātņu doktore, vadu projektu, saukt mani par meiteni nozīmē atņemt jebkādu autoritāti manis teiktajam; teikt, ka esmu nepieaugusi, nesvarīga, manam viedoklim nav nozīmes.”

Ja visur cenšamies saskatīt “mikroagresiju”, domāju, ka nemaz nav pārāk vienkārši no kolēģēm atvadīties korekti. “Paldies, meitenes un mākslas zinātņu doktore, projektu vadītāja Alise Tifentāle, uz redzi”? Šī būtu mikroagresija pret kolēģēm, kuras nav zinātņu doktores un nevada projektus. “Paldies, dāmas, uz redzi”? Nez vai, “dāma” tomēr paģēr piederību dižciltīgām vai vismaz turīgām aprindām, šo varētu pārprast un uzvert kā ņirgāšanos par kādas finansiālo stāvokli.

“Paldies, kolēģes, uz redzi”? Nē, kāds no vīriešu kārtas kolēģiem varētu uztvert šo kā mājienu par savu seksuālo orientāciju, tas ir nepieņemami.

“Paldies, sievietes, uz redzi”? Arī nē, šis būtu praktiski tas pats, kas pateikt, ka kolēģu vieta patiesībā ir virtuvē un vienīgā jēga no viņām ir vien bērnu dzemdēšana, šī jau būtu makroagresija. Vecāka gadagājuma sievietes mēdz saukt par vecenēm. “Paldies, vecenes, uz redzi”? Nē, tas neskan pietiekami neagresīvi. “Čau, bābas”? Diez vai. 

“Paldies, personas, ar ko strādāju kopā, uz redzi!” Domāju, ka šeit mums ir uzvarētājs. Ja esat Alises kolēģis, lūdzu, turpmāk atvadieties tikai šādi, lai neatņemtu autoritāti viņas teiktajam un nepadarītu viņas viedokli maznozīmīgu. Jebkurš cits sveiciens varētu likt kādai trauslai sievišķībai sabirt gabalos. Ļoti ceru, ka vārda “sievišķība” lietošana nav mikroagresija.

Patiesībā šī problēma ir ļoti nopietna un jokiem te nav vietas. Visas tās reizes, kad kāds man un kolēģiem ir pateicis: “Nu, veči, – ejam papīpēt?”, patiesībā tikusi noniecināta mana esība. Tā ir bijusi mikroagresija. Es esmu savas nozares eksperts un man vēl priekšā ļoti daudz gadu, lai turpinātu izkopt prasmes, saukt mani par “veci” nozīmē atņemt jebkādu autoritāti manis teiktajam;

teikt, ka esmu nespējīgs, nevaru izsekot līdzi aktualitātēm, mans viedoklis ir iesūnojis, prāts vairs nav tikpat ass kā agrāk, drīz mani būs ar ragaviņām jāvelk uz mežu. 

Nemaz nerunājot par mikroagresiju, kas izskanējusi, sakot: “Puiši, ejam uzspēlēt novusu!” Puisis ir jauneklis, jauns un neprecējies vīrietis. Es esmu precējies! Par puišiem sauca arī kalpus un laukstrādniekus, tātad šī ir norāde, ka esmu derīgs vien fiziskam darbam un esmu intelektuāli nelīdzvērtīgs uzrunas autoram. Es esmu pieaudzis un pilnīgi nopietns vīrietis, nevis puisis, velns parāvis! 

Un tad vēl visas tās reizes, kad kāds no draugiem manu vārdu pateicis deminutīvā. Saprotams, ka tā bijusi mērķtiecīga mikroagresija, saucot mani pazeminājuma formā, lai noniecinātu jebko, ko esmu sasniedzis un izrādītu savu dominanci pār mani. Mākslas zinātņu doktore un projektu vadītāja, kas nav meitene, beidzot atvērusi manas acis –

man nemaz nav īstu draugu, visapkārt ir vieni vienīgi skauģi, nelabvēļi un agresori. Izrādās, ka dzīve ir ciešanu pilna un iepriekš par to pat nenojautu. 

Ļoti ceru, ka personas, kas izlasīs šo rakstu, turpmāk ļoti rūpīgi izvērtēs, ko un kuram saka. Iespējams, vārdu “vīrietis”, “puisis”, “sieviete”, “meitene” vietā turpmāk jāizvēlas lietot “biedrs” un “biedrene”.

P.S.

Man šķiet, ka vajadzētu valstiskā līmenī risināt jautājumu – ko iesākt ar to cilvēku vārdiem, kuri vienmēr ir deminutīvā. Piemēram – Skaidrīte. Sanāk, ka nosaucot Skaidrītes vārdā, nekādi nevaram izvairīties no mikroagresijas. Būtu labi no šiem vārdiem izskaust deminutīvus. Piemēram, Skaidrīte -> Skaidra, Jautrīte -> Jautra, Mudīte -> Mude.