Viņa neslēpj, ka pēc diagnozes uzzināšanas viņa spējusi domāt tikai par savu mazo meitiņu, kurai tolaik bijuši vien pāris mēneši.
“Tas bija mans aizsardzības mehānisms.
Es jau paralēli domāju tās lietas, kā visu sakārtot tā, lai mans stāsts un mana cīņa netraucētu viņu. Jo viņa jau otrreiz vairs nesāks dzīvi,”
savu pieredzi Kristīnei Virsnītei uzticējusi Sondra Zaļupe.
Slimība maina ne tikai cilvēku, bet arī domāšanu un pasaules uztveri. Tā liek apstāties, izvērtēt savu attieksmi pret citiem un, protams, arī sevi.
Sarunā Sondra atklāj, kam cilvēks iet cauri, nonākot situācijā, kad turpmākā dzīve ir zem jautājuma zīmes. Mainās viss – ne tikai pasaules redzējums, bet arī attiecības ar saviem mīļajiem, jo saslimšana skar ne tikai pašu cilvēku, kuram noteikta diagnoze, bet visu ģimeni.
“Daudzas sievietes nodara sev pāri ar saviem kompleksiem un tādu kā pašiznīcināšanās formulu. Mēs ļoti ieguldāmies visā iekšā un esam gatavas dot citiem – darbā citiem un attiecībās citiem. Mēs aizmirstam par sevi un to, kas mēs esam,” saka Sondra, piebilstot, ka esam kas vairāk – pašas priekš sevis. Un tajā brīdī, kad iemīlēsi sevi, tevi iemīlēs arī apkārtējā pasaule.