Muns latgaliskais latviskums – krysts? (22)

Likumprojektā, piemēram, ir atrunāta "lībiešu kultūras un valodas ietekme" [1], kā arī tas, ka "Latviešu vēsturiskajās zemēs ir unikālas un atšķirīgas latvietības iezīmes, valodas dialekti un izloksnes"[2], bet kārtējoreiz netiek pieminēta latgaliešu valoda, kas nav ne dialekts, ne izloksne. Ir pieminēta lībiešu ietekme, valodas un tradīciju nozīme, kas, protams, ir neapšaubāma, taču, ja mēs skatāmies gan vēsturiskās attīstības, gan kultūras tradīciju atšķirību, gan valodas kontekstu, šeit noteikti atsevišķi jāmin arī Latgale un latgaliešu valoda, jo, izsakoties profesora un literatūrzinātnieka Valentīna Lukaševiča vārdiem:

Galvenais, kas būtu jāsaprot gan latgaliešiem, gan pārējiem baltiešiem – kad runā par Latgales jautājumiem, uzreiz ir pretnostāja, ka, ja mēs dodam kaut ko latgaliešiem, tad jādod arī krieviem, Ventspilī ir ventiņiem vēl izloksne, malēniešiem ir sava, bet te ir jāsaprot viena lieta – ne ventiņiem, ne malēniešiem, ne sēļiem nav savas literārās rakstu valodas tradīcijas. Ja latgaliski no 1753. gada ir grāmatas, avīzes, tādu nav ne sēļiem, ne ventiņiem, ne malēniešiem. Jāsaprot arī, ka Latvijā ir oficiālas divas gramatiskās tradīcijas – latgaliešu un latviešu literārā valoda. Un tad man nevar neviens teikt, ka man Popes vai Pampāļu pagastā ir arī sava izloksne, kas visiem jāmācās. Ja Pampāļu pagastā 300 gadu garumā tiktu izdotas grāmatas tūkstošos eksemplāru, ja viņiem būtu vārdnīcas, avīzes un rakstu valodas tradīcijas, tad varētu mācīties arī Pampāļu izloksne. Bet grozies kā gribi, Latvijā ir tikai divas rakstu valodas tradīcijas. Un ja to izprastu, tad viss būtu citādāk. Ir jāsaprot, ka latgaliešu valoda un kultūra nav tas pats, kas malēniešu, sēļu, ventiņu un suitu. [3]

Es domāju, šeit atsevišķi nav jāmin arī sarežģītais Latgales vēsturiskās attīstības ceļš, kas, cita starpā, vainagojās ar Latvijas valsts izveidi. Tas, ko bieži vien aizmirst vai negrib uzsvērt mūsdienās, – ka Latgales latvieši nolēma apvienoties ar pārējiem Latvijas zemju latviešiem ar konkrētiem noteikumiem, kas tiek ignorēti jau vairāk nekā simts gadu.

Kā ir attīstījusies Latgale un vai tai solītais no pārējo Latvijas latviešu puses kaut nelielā mērā ir īstenojies? Domāju, atbilde ir skaidra.

Vēl manā bērnībā un jaunībā es vairākkārt saskāros ar nicinošu un nievājošu attieksmi pret sevi, jo esmu no Latgales un runāju latgaliski.

Teiksiet, ka nē, šobrīd taču būt no Latgales un runāt latgaliski ir stilīgi – no vienas puses tam var piekrist, Latgales tēls ir nedaudz mainījies, bet uz kuru pusi? Medijos, raidījumos, pat latviešu seriālos latgaliskais tiek attēlots vai nu kā komiskais, sekojot vispārzināmajiem stereotipiem, vai pozicionēts kā tūrisma galamērķis ar iekapsulētām senām tradīcijām, kam vieta ir tikai muzejos. Latgaliskais tiek asociēts ar labības laukiem, Jezupu zirga mugurā un šmakovku. Tajā pašā laikā profesionālajā vidē šī nievājošā attieksme ir tikpat spēcīga kā desmit un vairāk gadu iepriekš – nupat kādā sarunā ar kolēģi no cita Latvijas medija diskutējām par filmēšanas un montāžas scenārijiem un grafikiem kādā mūsu kopīgā projektā, un uz savām norādēm es saņēmu atbildi: "Kā jūs to varat zināt? Kur jūs pirms tam strādājāt? Kaut kādā Latgalē? Un es x gadus nostrādāju LTV1!"

Kā, piemēram, jaunietis, saskaroties ar šādu attieksmi, var lepoties ar savu izcelsmi? Kā, ja izsmej latgaliešu runas veidu, t.i., valodas laušanu, runājot latviski (kas ir tikai dabiski, ja mājās pamatā tiek izmantota latgaliešu valoda), latgalietis var lepoties ar savu valodu? Kādēļ mums ir jāmācās runāt atbilstoši baltiskajai latviešu valodai un mūsu runas veids tiek atzīts par nederīgu tiem pašiem medijiem, kamēr pat ar krievu akcentu runājošie tiek pieņemti kā savējie un paslavēti par to, ka cenšas?

Mazliet retorikas

Atgriežoties pie diskusijas – kārtējoreiz absolūti formāli, tāpat kā likumprojekts pats - kā vienmēr gribas jautāt – kur ir praktiskie soļi likumprojekta mērķu sasniegšanai? Teiksiet, tam ir domāta diskusija. Labi. Paanalizēsim to.

Diskusijā izteikties tika aicināti dzejniece, rakstniece, latgaliešu kultūras darbiniece Anna Rancāne, folkmūziķis, pedagogs, radio raidījumu vadītājs, postfolkloras grupas “Rikši” vadītājs Ēriks Zeps, nemateriālā kultūras mantojuma centra “Upīte” direktors Andris Slišāns, Dagdas novada jauniešu biedrības “Dagda” vadītājs Aivars Bačkurs un podnieks, pedagogs, jurists un mūziķis  Andris Ušpelis.

Sākotnēji tika definēts identitātes jēdziens: identitāte ir visdziļākā iekšējā vajadzība, personības universālā, absolūti objektīvā iekšējā nepieciešamība – būt kaut kam un apzināties sevi kā līdzīgu starp līdzīgiem. Tas dod elementāru drošības sajūtu, kuras alternatīva ir pazušana nebūtībā. (Ilga Apine, latviešu vēsturniece, habilitētā vēstures doktore, LU Vēstures un Filozofijas fakultātes profesore, LZA korespondētājlocekle).

Domāju, šeit arī skaidri iezīmējas arī lokālidentitātes nozīme, un tieši tāpat kā lokālidentitātes neesamība, arī tās izsmiekls vai nepieņemšana nozīmē pazušanu nebūtībā. Savu latgalisko identitāti man saistoši definēja dzejniece Anna Rancāne:

Ja maņ vaicuotu, kas ir muna latgaliskuo sovpateiba, tod tei ir latviski latgaliskuo sovpateiba, kuru raksturoj gon pīdereiba sovai valstij, gon sovai kūpīnai Latgolā. Tys ir muns latgaliskais latviskums, muna laime, muns pīnuokums, muna atbildeiba, bet reizem – arī muns krysts. Bet kas ir tuos lītas, kas veidoj myusu latgaliskumu, identitati aba sovpateibu? Pyrmom kuortom, tei ir myusu senejuo latgalīšu volūda ar cīš daudzajom izlūksnem (..), bet myusim ir arī vesturiski izaveiduojusīs viesturiskuo rokstu volūdas forma, un tei ir na tikai Latgolas, bet arī vysys Latvejis lapnums, un tei pīder na tikai Latgolai, bet arī vysai Latvejai. (..) Latgalīša sovpateibu nanūlīdzmi ir ītekmiejusi arī tei multinacionāluo, multikuolturāluo vide, tei dzeivuošona sova veida krystceļūs starp tautom, ticeibom i volūdom, un tū mes radzom gon kruosuos, gon musturūs, tū mes sagaršojam latgaliskajā kuknī un dzieržom dzīsmēs, BET... voi mes radzom tū latgaliskū sovpateibu un atpazeistam Latgolu juos kultūrainavā un vizuālajā veidūlā, juos vītvuordūs, kas sovulaik tyka skrūpļuoti un napareizi, un navajadzeigi latviskuoti? Voi mes redzom latgaliskū īlu nūsaukumūs, veikalu izkuortnies, kafejneicu izkuortnies? Un tam nav tiaki kultūrviesturisks, bet arī ekonomisks aspekts (..). Un var jau saceit, ka tei latgalīšu volūda izdzeivuoja treis drukas aizlīgumus, gon jau tei izdzeivuos arī turpmuok, bet varam tikai izatāluot, kaida jei byutu, ka jei vysus itūs godus byutu atsateistiejusi ar valstisku atbolstu, kai normāla Eiropas vaļsts regionaluo volūda. Bet latgalīšu volūdai i kulturai byus nuokūtne tikai tod, ja jei tiks īdzeivynuota, pilnvierteigi īdzeivynuota školuos i pyrmškolys īstuodies (..). Mes nagribim veiduot Latgolu kai etnogrāfisku rezervātu, bet gon kai myusdīneigu i dzeivu kultūrys i saimnīcisku talpu, kurā myusu daudzveideigais latgaliskais latviskums breivai sadzeivuotu ar Eiropys un pasaulis vierteibom. [4]

Tieši šī doma, ka mēs negribam veidot Latgali kā etnogrāfisku rezervātu, manuprāt, arī ir visbūtiskākā gan jaunā likumprojekta, gan kopējās Latgales attīstības, tātad, arī kopējās Latvijas attīstības kontekstā.

Diskusijas gaitā Latgales vēstniecībā GORS klātesošie tika aicināti izteikties par konkrētām aktivitātēm, kas būtu jāveic, lai no šī te "saglabāšanas" satusa beidzot nonākam līdz punktam "attīstība". Soļiem, ar kuru palīdzību latgalisko padarīt aktuālu un saistošu pirmām kārtām jau Latgalē dzīvojošajiem, taču šeit gan uzreiz jāpiemin pats "Latviešu vēsturisko zemju" likumprojekts, kurā skaidri minēts, ka "Ministru kabinets apstiprina Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plānu" [5], "kas izriet no Nacionālā attīstības plāna un politikas pamatnostādēm" [6]. Skatot cauri Nacionālo attīstības plānu – Latgales vārds tajā atsevišķi netiek pieminēts, lai gan visi lieliski zinām, ka, arī pēc CSB datiem [7], Latgale kā reģions jau kuru gadu pēc kārtas ir ar zemāku attīstības, ienākumu iedzīvotāju skaita līmeni. Taču laikam stratēģiski valstij tas laikam nav pieminēšanas vērts arī raugoties no sociālekonomiskās puses.

Par pašu diskusiju runājot – Gora lielā zāle bija vairāk kā uz pusi pilna – tie paši latgaliešu aktīvisti, kas visos citos pasākumos. Īsais rezumējums – pusi diskusijas aizņēma viedokļu apmaiņa par nepieciešamību latgaliešu valodu apgūt skolās novadmācības ietvaros, pirmsskolas izglītības iestādēs – līdzās angļu valodai, kā arī – neformālajā izglītībā un jauniešu centros. Lielu daļu diskusijas aizņēma arī man līdz galam nesaprotamais, bet no vairākiem klātesošajiem izskanējušais jautājums "Kāpēc visas ceļa zīmes Latgalē nav latgaliešu valodā?" Jā, Latgales vietvārdu latviskošana un problēmas zīmes ieviest latgaliešu valodā, protams, ir problēma,

bet vai aktuālākā šobrīd, kad mēs esam īstenībā pietiekami tuvu vēl vienas baltu valodas izzušanai?

Ir skaidrs, ka izaugsme Latgalē ir nepieciešama visur – ekonomikā, reģiona atpazīstamībā, arī ar šo "perifērijas" uztveri kaut kas steidzami jādara, jo Latgale joprojām ir "tālāk un neizdevīgāk" vai "tālāk un nedrošāk", jo te ir arī Eiropas galējā austrumu robeža. BET! Lai vispār varētu runāt par Latgales kā kultūrvēsturiska novada attīstību, kam par centrālo vērtību ir izvirzīta latgaliešu valoda, nav neviena cita veida to panāk, kā izveidot latgaliešu valodas utilitāro vērtību. Panākt, ka latgaliešu valodas zināšana ir priekšnoteikums indivīda/uzņēmuma darbības nodrošināšanai. Kā to izdarīt?

Pirmkārt, kā precīzi minēja savā runā Baltinavas vidusskolas direktors Imants Slišāns, "Latviešu vēsturisko zemju likumā", ja tas tiks pieņemts, jāveic korekcijas, nosakot, ka latgaliešu valodai jākļūst par reģionālo valodu, kas nozīmētu latgaliešu valodas kā līdzvērtīgas literārās valodas izmantošanas tiesības, nosakot to par reģionālo, t.i., Latgales reģionā oficiāli lietojamo valodu. Šis būtu uzdevums Tieslietu ministrijai.

Tikpat skaidrs solis būtu latgaliešu valodas mācīšana pirmsskolas izglītības iestādēs un skolās Latgalē novadmācības stundu ietvaros, kam, kā arī minēja Imants Slišāns, būtu nepieciešama atsevišķi iezīmēta mērķdotācija no Izglītības un zinātnes ministrijas, jo, būsim atklāti, – gandrīz neviens nezina latgaliešu valodas pareizrakstību, jo to vienkārši nav kur apgūt – tie entuziasti, kas ar Latgali saistītajiem jautājumiem strādā jau gadiem, valodas likumus ir apguvuši semināros vai tieši vēršoties pie uz vienas rokas saskaitāmajiem valodas zinātājiem.

Satiksmes ministrijai uzdevums – jau piemētās ceļa zīmes, kas valodas utilitārās vērtības kontekstā cieši sasauktos ar tūrisma jomu, kura īstenībā šobrīd ir vadošā, saglabājot latgaliešu valodu un tradīcijas kulinārajā un tradicionālajā mantojumā. Turklāt tā ir arī spēcīga vizualizācija, kas ik reizes uzrunātu garāmbraucējus/gājējus, pieradinot pie tā, ka latgaliešu valoda ir norma.

Un te mēs nonākam līdz VARAM un pirmajam punktam, lai latgaliešu valoda nenomirst dabiskā nāvē –

tai jākļūst par obligātu prasību, stājoties darbā darba vietā Latgalē. Un te nav runa par svešvalodām vai kādas svešvalodas pielīdzināšanu latviešu valodai – visiem, kas šajā kontekstā ieminēsies par, visticamāk, krievu valodas zināšanas nepieciešamību vai dialektiem/izloksnēm, lūdzu vēlreiz izlasīt Valentīna Lukaševiča citātu augstāk tekstā.

Otrais un, manuprāt, prioritāri svarīgākais punkts, kas ir vitāls Latgales, latgaliešu valodas un latgaliskās pašapziņas izpratnei, izveidei un attīstībai – neatkarīgs, valsts finansēts medijs, kas primāri vēsta latgaliešu literārajā valodā.

Šobrīd Latgales mediju telpa lielā mērā (izņemot Latvijas Radio Latgales studiju, kuras raidlaikā saturs, kas veidots tikai latgaliešu valodā ir, maigi izsakoties, smieklīgā, lai neteiktu - izsmejošā apjomā (lai gan tas nav primāri atkarīgs no pašas studijas iniciatīvas vēlmēm)) ir monopols – tajā eksistē vien uz divu studiju bāzes apvienotā Latgales reģionālā televīzija, kas šobrīd 100% apmērā pieder SIA "Ekis Co – Positioning and Consulting".

Esmu strādājusi Latgales medijos, un secinājums par darbu šajos medijos ir viens – mediju ražotais saturs vairāk kā pusē gadījumu tiek ietekmēts no pašvaldību, politisko spēku vai vienkārši pietiekoši bagātu pasūtītāju puses. Šo mediju budžetu pamatā veido tieši pašvaldību un privātie pasūtījumi. NE pēc konkrēta pasūtījuma – tie visbiežāk bija sižeti, kas tika veidoti sabiedriskā pasūtījuma ietvaros, lai gan šajās ziņās daudz biežāk nonāca augstāk minēto avotu finansēts / pasūtīts materiāls, peslīpēts tā, lai to drīkstētu atrādīt nacionālajos medijos. Tas, protams, neizslēdz vairāku lielisku Latgales žurnālistu pašaizliedzīgo darbu, kā piemēram - žurnālistes Ausmas Spruktes pašiniciatīvu darboties ar Latgali saistītu jautājumu izpētē, izvēloties arī sevis veidotajā materiālā runāt latgaliski, bet 

cik ilgi viņa, tāpat kā mēs visi, varēs šo latgalieša krustu vilkt tikai uz sava entuziasma pamata?

Neatkarīgs un Latgales iedzīvotājus / potenciālo mērķauditoriju zinošs medijs, pirmkārt, raidītu latgaliešu valodā, lai radītu (primāri jau pašos latgaliešos) sajūtu, ka viņu valoda nav tikai māju/mājsaimniecības valoda. Ka latgaliešu valoda ir ne tikai folkloras, mūzikas un literatūras, bet arī valstiska līmeņa mediju valoda.

Diskusijā daudz tika runāts arī par to, ka, hey, ir taču tik daudz raidījumu, kas top latgaliski, tāpat kā mūzikas un jau pieminētās literatūras. Jā, tā ir, bet kur paliek šis saražotais materiāls? Vienreiz parādās projektu konkursu pieteikumos noteiktajā kārtībā sadarbības medijos? Kāda ir pievienotā vērtība materiālam, pat ja tam ir kvalitatīvs saturs, ja tas nenonāk līdz savai primārajai mērķauditorijai? Šī būtu arī platforma, kurā uzzināt par Latgali un latgalisko no šeit esošā un dzīvojošā cilvēka puses, ne tā, kā mums par mums stāsta kaut vai tie paši Latvijas mediji.

Pēdējais, bet ne mazāk svarīgais – mediju telpas pierobežā stiprināšana un ideālā gadījumā – krievu mediju lietošanas samazināšana pierobežas iedzīvotāju vidū vismaz par 20%. Šis stāsts arī ir sens kā pasaule – pierobežā pat "neķer" latviešu radio kanālus, tāpēc nav ko brīnīties par cilvēku praktisko izvēli klausīties krievu raidstacijas un skatīties krievu kanālus, un šeit nāk klāt vēl viena lieta – mentalitāte. Diemžēl latgalietim vienmēr liksies smieklīgāki krievu nekā latviešu joki. Liksies interesantāki krievu šovi, jo tie nav baltiski sastinguši un ielikti rāmīšos, kā to pieņemam un uztveram par uzvedības etalonu pārējā Latvijā – latgalietis pēc būtības ir ekscentriskāks, emocionālāks un atvērtāks, tieši tas redzams arī mediju lietošanas paradumos un atspoguļojas faktā, kādēļ latgalietis drīzāk dos priekšroku krievu medijos translētajam saturam.

Rezumējot skaidrs ir viens, mums, un ar mums es domāju visu Latvijas sabiedrību, ir jāpārstāj baidīties no latgaliskā kā no svešā un nezināmā, jāpārstāj to uztvert kā atavismu un jāsāk ar to lepoties. Ir jāmāca bērniem, ka valodu daudzveidība un lokālās kultūras atšķirības ir bagātība, nevis iemesls, par kuru vēl šodien (!!!) bērnu var bērnudārzā ielikt kaktā. Ir beidzot jāapzinās, ka latgaliskā identitāte kā sevis paša identitātes daļa ir neatņemama un neatdalāma, bet kopjama un attīstāma. Ja latgaliešu valoda turpinās būt krusts tās nesējam, nevis goda, citādības un lepnuma zīme, varat jau tagad rakstīt mūs līdzās lībiešiem. Mums Latvijā beidzot jābūt vienotiem, ne vienādiem.

Avoti:

[1] Latviešu vēsturisko zemju likums.  https://www.president.lv/storage/kcfinder/files/Likumprojekts_Vesturisko_zemju_likums_24092020.pdf

[2] Turpat

[3] Baltie plankumi Latvijas vēsturē. Ka napīroksta, vāluok navar izlaseit. https://www.tvnet.lv/6998139/ka-napiroksta-valuok-navar-izlaseit

[4] Diskusija Latgales vēstniecībā “Gors”

https://www.president.lv/lv/jaunumi/zinas/valsts-prezidents-ir-svarigi-lokala-limeni-darit-to-kas-ir-efektivi-un-var-dot-pienesumu-globalajam-limenim-26419#gsc.tab=0

[5] 7. pants . Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu saglabāšanas un ilgtspējīgas attīstības  pasākumu plānošana un finansēšana. (1) https://www.president.lv/storage/kcfinder/files/Likumprojekts_Vesturisko_zemju_likums_24092020.pdf

[6]  7. pants . Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu saglabāšanas un ilgtspējīgas attīstības  pasākumu plānošana un finansēšana. (2) https://www.president.lv/storage/kcfinder/files/Likumprojekts_Vesturisko_zemju_likums_24092020.pdf

[7] https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/socialie-procesi