Es sevi par latgalieti sāku saukt vien ap astoto klasi, kad sāku latgaliski rakstīt dzeju, jo sapratu, ka emocionālā līmenī manas domas skan latgaliski. Un tālāk par dzeju latgaliski no manas, Latgales patriotes un latgaliešu valodas entuziastes, puses latgaliešu valoda neskan arī šodien, izņemot vēl sarunas ar savējiem Latgalē un diskusijas, kuru formāts ļauj runāt latgaliešu valodā. Kāpēc?
Jo latgaliskais joprojām tiek uztverts kā perifērs, mazattīstīts un komisks. Jo man acīs vēl tagad baksta manu "smieklīgo latgaliešu akcentu". Latgaliešu valoda, tāpat kā latgaliešu savpatīgā būtība un kultūra, izmirst, un es nedramatizēju – viss ar Latgali saistītais, kas kopš neatkarības atjaunošanas ir pastāvējis uz kultūras darbinieku entuziasma pamata, vairs nevar turēties tikai uz tā.
Jā, mēs esam cīnītāji, tikai šī nav cīņa, bet jautājums par kultūras, nacionālo bagātību un sevis kā latviešu tautas izpratni kā tādu.
Nupat Rēzeknē aizvadīta diskusija ar valsts prezidentu Egilu Levitu par viņa iniciēto likumprojektu "Latviešu vēsturisko zemju likums". Man kā latgalietei, kas jau vairāk kā 10 gadus aktīvi darbojas Latgales kultūrtelpā gan kultūras, gan izglītības, gan mediju jomā, protams, sākotnēji likumprojekts raisīja interesi, jo beidzot pavīdēja cerība uz reāliem soļiem latgaliešu kultūrtelpas stiprināšanai un attīstībai, sevišķi valodas attīstībai, kas jau ilgus gadus eksistē vien uz saglabāšanas/pašsaglabāšanās robežas. Bet diemžēl arī šoreiz likumprojekts pats par sevi ir ļoti formāls, un tajā nav salikti Latgales kā kultūrvēsturiska reģiona attīstībai nepieciešamie uzsvari.