Tasmanijas velna atgriešanās Austrālijā pēc 3000 gadu prombūtnes

Pēdējos 3000 gadus Tasmanijas velns bijis sastopams tikai uz Tasmanijas salas pie Austrālijas krastiem, taču reiz tas apdzīvojis visu kontinentu - to kauli atrasti, pētot senās aborigēnu apmetņu vietas.

Joprojām nav skaidrs, kāpēc Tasmanijas velns izzuda no Austrālijas kontinenta. Visizplatītākā teorija ir saistīta ar cilvēka darbību – senie mednieki pakāpeniski iznīcināja Austrālijas megafaunu, tādējādi atņemot Tasmanijas velnam barības bāzi. Vēl viens pieņēmums - vainojami dingo, kas ir Dienvidaustrumāzijas mājas suņu pēcteči un ieradās Austrālijā kopā ar Āzijas jūrasbraucējiem pirms 3500 gadiem.

Kopš Tasmanijas vilka izmiršanas 20. gadsimta sākumā Tasmanijas velns ir lielākais plēsīgais somainis pasaulē. Tam ir spēcīgākais sakodiens dzīvnieku pasaulē, rēķinot uz vienu dzīvnieka masas kilogramu. Pēdējos 3000 gadus savvaļā sastopams tikai Tasmanijas salā.

20. gadsimta 90. gados Tasmanijas velna populācijā uz salas strauji sāka izplatīties sejas audzējs – lipīga un nāvējoša slimība, kuras rezultātā dzīvnieku skaits saruka līdz 25 000 īpatņu.

Dzīvnieks galvenokārt barojas ar maitu, taču medī arī sīkus dzīvniekus un putnus. Ļoti ēdelīgs - pusstundas laikā var apēst barības apjomu, līdzvērtīgu 40% no paša masas.

Savu vārdu ieguvis, pateicoties savai allaž sliktajai omai, negantajam raksturam un neparasti skaļajai, griezīgajai balsij.

Pirmais par šī dzīvnieka "velnišķīgo" raksturu rakstīja britu dabaspētnieks Hariss, kuram 1808. gadā Tasmanijā izdevās  noķert divus eksemplārus: "Liekas, ka tie ir nepieradināmi, ļauni dzīvnieki, kas kož un vienlaikus skaļi, rēcoši rūc." Tiesa gan, Hariss abus dzīvniekus vairākus mēnešus bija turējis mucā, pieķēdētus vienu pie otra.

Taču šī īgnā maitēdāja nozīme sabalansētā ekosistēmā ir ļoti būtiska, tādēļ jau ilgu laiku tiek mēģināts to reintroducēt Austrālijā. Organizācija “AussieArk” sadarbībā ar vēl vairākām bezpeļņas dabas organizācijām pie šā projekta strādājusi vairāk nekā desmit gadus, raksta National Geographic.

Šī gada martā Baringtontopa Nacionālā parka apkaimē iežogotā, aptuveni pushektāru plašā teritorijā tika palaisti pirmie 15 nebrīvē dzimuši dzīvnieki. Tiem bija kaklasiksna ar radioraidītāju un nodrošināta barība – beigti ķenguri. Visi 15 lieliski iejutās jaunajā vidē, tāpēc septembrī tika nolemts papildināt saimi ar vēl 11 dzīvniekiem un dot iespēju turpmāk dzīvot un baroties patstāvīgi.

Teritorija, kurā bija paredzēts palaist Tasmanijas velnus, tika ļoti rūpīgi sagatavota. Tas ir eikaliptu mežs, kas attīrīts no invazīvajiem augiem un kritušajām lapām, lai novērstu meža ugunsgrēka risku. Tāpat no šīs teritorijas izskausti invazīvie, Austrālijā ievazātie plēsēji – lapsas un mežonīgie kaķi, kas jau ilgu laiku ir liela problēma visam kontinentam.

Tomēr izrādās, ka Tasmanijas velnu kaķi neapdraud. Patiesībā tieši otrādi – kaķi spiesti pielāgot savu dzīvesveidu velna ērtībām. Kaut arī kaķi neietilpst Tasmanijas velna ēdienkartē, tie labprātāk izvairās no tikšanās ar viņu un spiesti mainīt savu medību laiku – nakts vietā tiem nākas medīt krēslā un rītausmā, jo arī Tasmanijas velns ir naktsdzīvnieks. Tādējādi velns varētu pildīt savu ekosistēmas regulētāja funkciju.

Par to, kā velni sadzīvos ar lapsām, zinātnieki patlaban izsakās ļoti piesardzīgi, jo lapsa ar velnu ir gandrīz vienā augumā.

Vēl viens neatbildēts jautājums ir paša velna nelabvēlīgā ietekme uz citām vietējo dzīvnieku sugām. Šāds bēdīgs piemērs ir 2012. gada mēģinājums reintroducēt Tasmanijas velnu uz Marijas salas, netālu no Tasmanijas krastiem, kas beidzās ar vairāku īsastes vētrasputnu koloniju iznīcināšanu.

Putnu populācija uz salas jau bija cietusi no tur ievazātajiem mežonīgajiem kaķiem un kuplastes posumiem. Kaut arī Tasmanijas velni sāka dominēt pār šiem plēsējiem, tie arī paši sāka baroties ar vētrasputnu olām un mazuļiem.

Tādēļ arī Tasmanijas velnu reintrodukcija Austrālijā sākotnēji notiek iežogotā teritorijā. Ja viss noritēs labi, turpmāko divu gadu laikā “AussieArk” kopā ar partneriem plāno šajā mežā palaist vēl 40 īpatņus.

Līdztekus velniem mežā tikuši palaisti vairāku citu retu vietējo faunas sugu pārstāvji – Parma valabiji, gardeguna bandikuti, gardeguna un rudie žurkķenguri. Tas notika pēc tam, kad teritorija gandrīz pilnība bija atbrīvota no lapsām un kaķiem. Turpmākā pusgada laikā plānots mežā palaist vēl vairāku sugu valabijus, bandikutus un somainās caunas.

Visiem šiem zīdītājiem ir ļoti liela loma ekosistēmas uzturēšanā – tie ar izkārnījumiem izplata augu sēklas, savukārt, rakņājoties kritušajās lapās, uzirdina tās un paātrina to trūdēšanas procesu, tādējādi samazinot meža ugunsgrēku izcelšanās iespējamību. Īpaši centīgi lapu rušināšanā ir bandikuti – viens šāds zvēriņš gada laikā uzrušina vairākas tonnas augsnes.

Ja eksperiments izrādīsies veiksmīgs, plānots, ka reintroducēšana notiks daudz lielākā teritorijā – aptuveni pusotra tūkstoša kvadrātkilometru platībā.