"Par tādām lietām vienkārši nerunā." Psihiskā saslimšana ģimenē (16)

Jūs pats iniciējāt šo sarunu, rakstot, ka ir nepieciešams runāt arī par tuvinieku sajūtām un lomu ģimenēs, kurās ir cilvēki ar psihiskām slimībām. Kāpēc par to ir būtiski runāt?

Tuvinieki, pirmkārt, saskaras ar lielu neziņas lauku. Tuviniekam tas ir jaunums, un nākas secināt, ka pietrūkst zināšanu - kā dzīvot tālāk, kā atbalstīt un, bieži vien, kā vispār pierunāt uz ārstēšanos. Tāpēc ļoti daudz tuviniekam pašam nākas meklēt atbildes, kuras veselības aprūpes sistēma pati nesniedz.

Arī paši iesaistītie radinieki ir satraukti, ir varbūt dusmīgi uz sistēmu, ka nav tādas atbalsta sistēmas, kas palīdzētu saprast, ko darīt tālāk.

Vai varat mazliet aprakstīt tās pārmaiņas, ar kurām bija jāsaskaras brīdī, kad ģimenē ienāca slimība?

Jāsāk ar to, ka diagnoze arī nemaz tik vienkārši ģimenē neienāk, jo ārsts, pirmkārt, cenšas runāt ar pašu pacientu, un tikai aplinkus tu mēģini saprast vai no pusvārdiem liek saprast, kas ir noticis. Gan pacientam, gan radiniekiem sākumā nav nemaz tik vienkārši saprast un pieņemt, ka ir šādas diagnozes.

Un tālāk jau cilvēki meklē informāciju, ko tas nozīmē, kā jau pie jebkurām saslimšanām, mēģina saprast, vai to var izārstēt, kas ir jādara, lai to darītu. Taču atšķirībā varbūt no parastām vēdergraizēm, kur katrs saprot - ja sāp, tad ir jāārstējas, šeit

atpazīt slimību gan pašam pacientam, gan radiniekiem uzreiz nemaz nav tik vienkārši.

It sevišķi, ja to cilvēku pazīst jau ļoti sen, daudzas it kā jau pieņemtās rakstura īpašības vienā brīdī izgaismojas, un arī, ja tu neesi speciāli studējis medicīnu un psihiatriju, tad nemaz tās pazīmes nav tik vienkārši ierakstīt noteiktā diagnozē. Droši vien arī pašiem ārstiem, kamēr nav tas pacients kārtīgi iepazīts, atšķirt, kur ir rakstura iezīmes, īpašības un kur ir tieši kaut kādas diagnozes pazīmes.

Kāda šobrīd ir situācija jūsu dzīvē? Joprojām vēl ir tas apjukuma mirklis, vai ir saprasts, ko un kā darīt?

Agri vai vēlu, apmēram pusgada laikā pacienta radinieki jau sāk pieņemt situāciju. Ja sākumā daudz kas liekas dīvains, tad, laikam ejot, visiem aklimatizējoties šajā situācijā, daudz kas sāk likties normāli, varbūt pat pieņemami, it sevišķi, ja neparādās nekādas acīmredzamas izpausmes vai ārkārtējas epizodes.

Kā ir ar to sajūtu par būšanu sabiedrībā, esot ģimenē, kur ir cilvēks ar psihisku saslimšanu?

Nu, tās lietas tiek nošķirtas, jo sabiedrībā neviens jau par to atklāti nerunā, un cilvēki negrib par to runāt. Tā ir ļoti, ļoti diskrēta lieta. Ņemot vērā dažādos aizspriedumus un arī diezgan niansēto līniju starp to, kas ir normāls, kas nav normāls, un zinot, ka tomēr cilvēkiem jādzīvo tālāk, un, lai vai kā, tomēr cilvēks ir darbspējīgs, tad, lai neradītu liekus apgrūtinājumus turpmākajā dzīvē sabiedrībā, par tādām lietām vienkārši nerunā.

Kur sistēmiski ir vērojamas, teiksim, labās lietas un kur ir aspekti, ko vajadzētu uzlabot?

Labās lietas droši vien ir tās, ka vispār pastāv šāda aprūpe un arī šīs veselības aprūpes iestādes mainās, modernizējas. Tās kļūst atvērtākas, pašas daudz dara, lai mazinātu stereotipus, taču pietrūkst informācijas pacientiem, pacientu radiniekiem, kā dzīvot tālāk, kā veicināt atlabšanu, kur meklēt informāciju, ar ko rēķināties, ar ko nerēķināties, ko darīt ārstēšanās atteikuma gadījumā.

Diemžēl ārsti parasti sarunās ir ļoti steidzīgi, viņi ir pārslogoti, bieži vien tā atbilde ir tāda, ka - dzīvojiet tālāk, ja būs slikti, meklējiet neatliekamo palīdzību, ja ne – tad mēģiniet vienkārši runāt ar to cilvēku, lai viņš piekrīt turpmākajai ārstēšanai.

Ko tas nozīmē, ka cilvēks atsakās ārstēties, kā būt ar to?

Tas nozīmē izjust bezpalīdzību, dusmas uz sistēmu, dusmas arī varbūt uz to pacientu. Un tālāk jau atkal piecelties no tā un meklēt risinājumus un mēģināt saprast, meklēt ārstus, kuriem var jautāt padomu, meklēt internetā pieredzes stāstus, aprakstus un ik pa brīdim sev atgādināt, ka šī slimība nav sprints, tas ir maratons. Vairot savu izturību un pacietību, tajā pašā laikā arī, protams, saglabājot atbalstu arī cilvēkiem, kas ir iesaistīti, un pašam pacientam.

Nenovērsties, tas ir viens tāds no pamatlikumiem, uz ko arī aicina visi ārsti.

Ko tas nozīmē līdzcilvēkam “ik pa laikam atkal piecelties un nenovērsties”. Ko tas prasa, lai nenovērstos?

Nu, tas nozīmē pašam neizdegt situācijā, domāt arī par sevi, par savu enerģiju, par savu spēku, atpūsties, skatīties uz to situāciju ar vēsu galvu. Un rāmi, kad jau situācija pieņemta, bez panikas mēģināt atkal meklēt jaunus risinājumus, mēģināt meklēt iespējas atkal runāt ar to cilvēku un tamlīdzīgi.

Kas būtu tas aicinājums Latvijas sabiedrībai no pacienta līdzcilvēka perspektīvas?

Latvijas sabiedrība, manuprāt, joprojām, ir mantojusi diezgan spēcīgu padomju laiku psihiatrijas stereotipu gūzmu, kas saistās arī ar politiku, ar politisko psihiatriju, un līdz ar to neviens negrib sev atzīt vai arī citiem ir grūti pieņemt šādas saslimšanas. Un tas ir milzīgs darbs mēģināt tikt vaļā no šiem stereotipiem, aizspriedumiem, jo patiesībā cilvēks ir absolūti pilnvērtīgs, saprot situāciju, tas nav pilnīgi darba nespējīgs cilvēks.

Ir atsevišķas lietas, kas var būt atšķirīgas, kādas atšķirīgas izpausmes, bet, tiklīdz tu to nosauc vārdā, kādā spēcīgā diagnozē, tā uzreiz visas pasaules krāsas nomainās, un sabiedrība, tas cilvēks un arī citi pēkšņi uz to visu sāk skatīties pavisam savādāk. Tāpēc arī šādu skaļu diagnožu saukšana joprojām ir diezgan bīstama un varbūt tas pat arī nav nepieciešams. Protams, ir labi, ja cilvēks atpazīst sevī kādas kaites, piekrīt ārstēties, bet tajā pašā laikā, protams, šie diagnožu apzīmējumi nes līdzi milzīgu kultūrslāni, kuru joprojām nav diez cik viegli pārvarēt.

No tās pieredzes, kas līdz šim ir bijusi, kas ir ieteikums tiem, kas arī ir nosacīti “jauni” un un sastopas ar to, ka līdzcilvēkam ir kāda psihiskā saslimšana?

Tā situācija nav viegla, katrs iesaistītais pats tīri subjektīvi izjūt veselu emociju gammu – bezspēku, dusmas, sašutumu, šoku, bet tajā pašā laikā, mēģinot dzīvot tālāk, risinājumi ir atrodami, arī ārsti tomēr arvien vairāk ir pretimnākoši, arī veselības aprūpes sistēma, kā mēs redzam, arī tagad Veselības ministrija organizē dažādas kampaņas par psihisko saslimšanu un risinājumiem. Un pieņemt to, ka tas ir maratons, ka nebūs risinājums vienā dienā, bet ka tas ir skrējiens daudzu gadu garumā. Nu, un vienmēr atcerēties arī pašam par saviem spēkiem, kuri ir jāatjauno un jāsaglabā vēss prāts.

Es domāju, ka daudz vairāk būtu jāvairo arī pieredzes stāsti pašiem pacientiem, kas stāsta par sevi.

Tā ir milzīga drosme, protams, jo sabiedrība pret dažādām lietām joprojām izturas ļoti neiecietīgi -

to mēs redzam ne tikai par psihiskām saslimšanām, par ļoti daudz ko citu. Un stāstīt par sevi šiem pacientiem, tā vienkārši sakot, ka viņi ir absolūti normāli cilvēki.

Protams, ir nianses, ir atšķirības, bet tajā pašā laikā ķermeņa funkcionalitāte ir pilnīgi normāla un, atbalstot līdzīgi kā ar citām slimībām saslimušos, ir iespējams tos cilvēkus integrēt sabiedrībā, neatstumt, pirmkārt jau arī pašiem šādiem cilvēkiem ļaujot vieglāk iekļauties ārstēšanās procesā. Ja sabiedrībā ir ļoti strikti, nesaudzīgi aizspriedumi, tad uz pozitīvu ārstēšanu un atsaucību no pacienta puses nav ko cerēt.