Populisms ir neatņemama ASV politikas sastāvdaļa (25)

Nākamajā mēnesī ASV gaidāmās vēlēšanas nav par politiskajiem lēmumiem, un tās nav pat par prezidentu Donaldu Trampu. Tās ir par Amerikas konstitucionālo sistēmu.

Ar to negribu teikt, ka vēlēšanas šai sistēmai varētu pielikt punktu. Lai arī Trampam piemīt autokrātisks temperaments un viņš apbrīno tādus diktatorus kā Krievijas prezidents Vladimirs Putins, ļoti mazticami, ka viņš varētu kļūt par autokrātu pat tādā gadījumā, ja tiktu pārvēlēts. Īstais jautājums, kas nolikts priekšā Amerikai, ir saistīts ar nacionālās valdības lomu valsts dzīvē.

Trampisms ir tikai pēdējais no daudziem pagātnes populisma viļņiem, kas izaudzis no cilvēku dusmām par bezatbildīgām, savtīgām politiskajām elitēm Vašingtonā. Patiesībā šis stāsts sākās pat vēl pirms pašas pilsētas dibināšanas. Amerikāņu revolūcija bija vērsta pret tālajām, savtīgajām elitēm Londonā, un tai drīz sekoja asas diskusijas par nacionālās valdības varu.

Kritiķi norādīja, ka tapšanas stadijā esošā jaunā konstitūcija radīs nacionālu valdošo eliti, kas noplicinās bijušo koloniju - tagadējo štatu - sūri grūti izcīnīto suverenitāti. Kaut arī konstitūcijas aizstāvji uzvarēja, kritiķi bija nākotnes priekšvēstneši. Teju uzreiz saradās populistu kustības, kuras iebilda pret elites varu. Džefersona demokrātija 1800.gadā uzvarēja federālistu elites, savukārt 1829.gadā Džeksona demokrātija uzveica Džefersona elites.

Lai arī Džefersona un Džeksona demokrātijas daudzējādā ziņā bija atšķirīgas, tās abas ticēja, ka elites, kuras vadīja amerikāņu revolūciju, bija lauzušas savu solījumu - ka tauta iegūs pašpārvaldes tiesības. Vēlētās amatpersonas, tiesneši un birokrāti nāca no labām ģimenēm un augstākajiem sabiedrības slāņiem, un izskatījās, ka tās atbilstoši arī valda - gluži kā korumpētā aristokrātija, no kuras amerikāņi tik tikko bija izbēguši. Risinājums bija atgriezt politisko varu tautas masām, dodot tām pieeju lielākam skaitam amatu (tai skaitā štata tiesnešu krēsliem) un ierobežojot nacionālās valdības varu.

Šo populisma vilni uz laiku pārslāpēja diskusijas par verdzību un Pilsoņu karu, taču tas ar rēcienu atgriezās 19.gadsimta beigās. Šoreiz tā vadībā bija Dienvidu un Vidējo Rietumu lauksaimnieki, kuri uzskatīja, ka abas lielās partijas viņus ignorē, tā vietā kalpojot baņķieru un dzelzceļnieku interesēm. Populisti par savu varoni izvirzīja Džeksonu, apsūdzēja visu politisko sistēmu korupcijā un savu interešu aizstāvībai izveidoja Tautas partiju.

Nākamais lielais populisma vilnis Amerikai pāri vēlās Lielās Depresijas laikā 20.gadsimta 30.gados. Solot pārdalīt turību par labu nabadzīgajiem, pie varas nāca tādi politiķi kā Hjūijs Longs, Luiziānas gubernators un vēlāk ASV senators. Longs apsūdzēja "establišmenta" politiķus plutokrātijā un centās vājināt visus konkurējošos varas centrus, sākot ar tiesām un beidzot ar augstskolu sistēmu. Longa mūža nogalē 1935.gadā viņam nacionālajā līmenī bija ievērojams sekotāju pulks.

Pirmspēdējais populisma uzliesmojums notika 20.gadsimta 60.gados, kad republikāņu prezidenta amata kandidāts Berijs Goldvoters vairoja savu popularitāti nacionālajā līmenī, apgalvojot, ka federālā birokrātija ("lielā valdība") ir atbildīga par visām ASV problēmām. Līdzīgs antielitisms bija sastopams arī kreisajā spārnā, kas rasistisko, imperiālistisko establišmentu vainoja pie Aukstā kara un intervences Vjetnamā.

Populisma loģika ir vienkārša un spēcīga: ja iet slikti, tad pie vainas ir valdība un to vadošās elites. Lai gan amerikāņu populisti ir uzbrukuši arī štatu valdībām, tomēr viņu galvenais mērķis vienmēr bijusi federālā valdība, jo tā ir attālāka. Cilvēki var uzticēties vietējiem politiķiem, savam pārstāvim vai senatoram Kongresā. Taču, izņemot prezidentu un Kongresa līderus, federālie ierēdņi lielākoties paliek neredzami.

Visām populistu kustībām pienāk gals, kad to iekšējās pretrunas kļūst uzkrītošākas par tautas entuziasmu.

Populisti ienīst elites, bet, nonākot pie varas, tiem jāieceļ pašiem sava elite. Džefersona demokrātija noveda pie vienpartejiskas valsts, ko vadīja Virdžīnijas plantatori; Džeksona demokrātija radīja korumpētu partiju sistēmu, ko kontrolēja priekšnieki un profesionāli politiķi. Populistu kustība zaudēja popularitāti, kad metās uz vienu roku ar demokrātu partiju, jo citādi nevarēja politiski progresēt. Dažreiz populistus apspēlē establišmenta politiķi, un citreiz populisti zaudē varu, kad uzlabojas apstākļi valstī. Rūzvelts nosliecās uz kreiso pusi, lai stātos pretim Longa populismam 30.gados, un 60.gadu populisms sabruka līdz ar Džima Krova rasu segregācijas likumiem un Vjetnamas karu.

Trampisko populismu vajadzētu nošķirt no paša Trampa - viņš nav ne sācis, nedz arī kontrolē politisko vilni, uz kura atrodas. Tā galvenais dusmu avots ir kulturālā liberālisma attīstīšanās, ekonomiskā stagnācija un nevienlīdzība - pie tiem visiem vairāk vai mazāk taisnīgi vainotas nacionālās elites un to dominētās institūcijas. Tas pats vilnis palīdzēja nosacītajam "autsaideram" Barakam Obamam 2008.gadā sakaut establišmenta kandidātus Hilariju Klintoni un Džonu Makeinu, lai gan Obamam ir tehnokrāta temperaments un viņš valdīja atbilstoši tam.

Populisms ir bīstams, jo balstās bezkompromisa naidīgumā pret iedibinātajām politiskajām institūcijām un profesionālajiem politiķiem, uz kuriem mums nākas vien paļauties par spīti viņu trūkumiem. Tāpēc, atskatoties pagātnē, populisms var šķist iracionāls pat tad, ja pievērsis valdības un sabiedrības uzmanību reālām problēmām. Trampa uzbrukumi institūcijām un normām, kas kulminēja kā atteikšanās garantēt mierīgu varas nodošanu pēc vēlēšanām, jau drīzāk ir nihilisms.

Un tas mūs atved atpakaļ pie nākammēnes gaidāmajām vēlēšanām. Mēs joprojām nezinām, vai ir noplacis 21.gadsimta populisma vilnis, kura rezultātā Tramps nokļuva pie varas. Iespējams, ka pandēmija cilvēkiem ir atgādinājusi, cik nozīmīgas ir zināšanas un profesionālisms valdībā. Taču ļoti daudzi amerikāņi ir nostājušies pilnīgā opozīcijā "dziļās valsts" neievēlētajiem birokrātiem, ka trampisms varētu turpināt savu eksistenci bez Trampa un, iespējams, pat ar jaunu vadoni - tas draudētu ar vēl vairākiem haosa un sašķeltības gadiem. To varētu novērst tikai patiesi smags Trampa un republikāņu zaudējums.

Copyright: Project Syndicate, 2020.