Ir jāieklausās, ja cilvēks cenšas runāt par savām sajūtām (2)

Mums šodien sarunas temats ir par cilvēkiem, kas ir līdzās, - tuviniekiem, kuriem ir psihiskas kaites. No psihiatra perspektīvas, kādi būtiskākie elementi jāapzinās šādās situācijās?

Jāsāk ar to, ka ir jāapzinās, ka paša dzīve ļoti mainīsies, bet būtu vēlams atcerēties to, ka pats arī ir cilvēks. Ikdienā, piemēram, strādājot ar mammām un tētiem, sievām, vīriem, arī bērniem, pieaugušiem bērniem, - pirmais, ko mēs jautājam, ir: "Kā jūs pats jūtaties?" Brīdinām arī par to, ka būs izdegšana, būs šis emociju pārplūdums un pirmais brīdis ir tas kritiskākais.

Psihiatrija ir maratons, nevis sprints.

Vismaz gadu, varbūt pat divus trīs gadus notiks šī pārorientēšanās un pierašana pie tā, ka, iespējams, ikdienas dzīve mainīsies. Bet svarīgs elements ir rūpēties pašam par sevi, apzināties savu iespēju robežas un domāt arī racionāli: ko mēs varam sagaidīt, uzstādīt reālus mērķus.

Un, protams, mēs arī atgādinām, ka piederīgais, radinieks, ģimenes loceklis… mīlestība paliek, viņš tik un tā ir mīļotais dēls vai meita, vai mamma, vai tētis. Viņš jūs mīl, tur nekas nav mainījies, un jūs mīlat viņu. Izpausmes – uzvedības, garastāvokļa - tās var pamainīties, bet pamatvērtība paliek – jūs vēl joprojām esat tā pati ģimene.

Populārajā kultūrā runā par dažādiem cikliem, tur sākumā ir pieņemšana, tad noliegums un tad citi… Kā ir ar saslimšanas ienākšanu cilvēku dzīvēs?

Tie cikli ir aprakstāmi krīzes ietvaros, jo saslimšana ir krīze. Tā ir krīzes reakcija visai ģimenei, kura, protams, iziet cauri visiem iespējamiem cikliem. Tas ir šoks, pēc tam ir noliegums, tad varbūt dusmu stadija, tad varbūt, labākajā gadījumā, pieņemšana un sadzīvošanas stratēģiju izveidošana un stabilizācija, atveseļošanās visiem kopā emocionāli. Protams, ir arī sliktāki gadījumi, kad, nu, nevar pieņemt, netiek pāri, piemēram, nolieguma fāzei vai dusmu fāzei. Ļoti bieži redzam arī kaulēšanās fāzi: "Bet varbūt nav tomēr slims. Bet varbūt es aiziešu pie cita daktera un viņš man pateiks kaut ko citu."

Tas ir arī tāds ļoti svārstīgs emocionālais stāvoklis, bet tas ir pilnīgi normāli, tam var iziet cauri. Svarīgi, cik ātri mēs virzāmies uz priekšu.

Ir normāli būt tāda šoka stadijā, pēc tam ir normāli noliegt un censties neredzēt, tāpat, arī saku, var dusmoties,

jo ir dusmas, ir netaisnības sajūta, ir arī ļoti lielā bezspēcības sajūta, jo mēs savas slimības neizvēlamies. Tomēr, jo ātrāk tiek sasniegta pieņemšana un racionālākas domāšanas stadija, jo, protams, veiksmīgāk mēs varam situāciju sākt vadīt.

Kā zināt, kurā brīdī aktīvāk jāsāk iesaistīties sava ģimenes locekļa ārstēšanas procesā? Cilvēki jau mēdz būt diezgan noslēgti. Cilvēks domā, ka viņš pats ārstēsies, pats tiks galā. Kurā brīdī var saprast, ka cilvēks pats galā netiks un ģimenei jāiesaistās aktīvāk?

Ir ļoti svarīgi, kādas ir bijušas attiecības ģimenē pirms saslimšanas. Ja mēs runājam par pieaugušo psihiatriju, tad ir noteiktas diagnozes, noteikta spektra traucējumi, piemēram, psihotiskie traucējumi, kas sāk izpausties jau pieaugušā vecumā, nu, sākot no pusaudža gadiem. Un pilnīgi normāli, ja izpaužas šī saslimšana 21, 25, dažreiz pat 30 gadu vecumā, dažreiz ir otrais vilnis pēc 40, un tad svarīgi atpazīt, ka cilvēkam šajā brīdī ir nepieciešamība pēc ārstēšanas. Jo ir ļoti dabiska aizsargreakcija: "Bet viņš taču bija normāls, viss taču bija kārtībā!" un "Kad viņš būs tāds pats atpakaļ?" Un tas jau ir mūsu mērķis – sasniegt šo funkcionēšanas līmeni, kas vismaz ir pietuvināts tam, kāds tas bija pirms saslimšanas.

Es arī aicinātu ļoti izvērtēt, kā cilvēks ikdienā funkcionē, kā viņš rūpējas par sevi, kāda ir viņa paša attieksme pret sevi, kāda ir attieksme pret apkārtējiem, vai viņš ir spējīgs strukturēt dienu un atrast sev nodarbošanos.

Vienmēr ir jāizsver, pirms pārāk jaucas cita cilvēka privātajā telpā. Piemēram, ja kāds uzzina, ka tu esi bijis pie psihiatra vai psihiatriskajā slimnīcā, apkārtējie uzreiz sāk ļoti vērot, un tad liekas, ka viss, ko viņš dara, ir kaut kā dīvaini... Bet patiesībā tas, ko mēs stāstām, - neatkarīgi no tā, vai tu esi bijis pie psihiatra vai ne, jebkuram dzīvē ir sliktās dienas, jebkuram dzīvē ir kreņķi,

jebkurš dzīvē var izšķirties, jebkurš var aiziet no darba. Tas, kam mums būtu jāpievērš uzmanība, ka cilvēka uzvedība stipri atšķiras no tā, kāds viņš ir bijis iepriekš, –

viņš noslēdzas, kļūst aizdomīgs, viņš var pēkšņi pārstāt ēst, pārstāt par sevi rūpēties vai tieši pretēji – kļūst ļoti ekstraverts, ņem kredītus, pa naktīm iet un uzdzīvo, viņam pēkšņi ļoti plašs cilvēku sociālais tīkls, iesaistās riskantos biznesos, riskantos darījumos. Tad, kad varam salīdzināt ļoti lielas izmaiņas no tā iepriekšējā izejas stāvokļa, tad būtu jāsāk pievērst uzmanību.

Un, protams, uzmanība ir jāpievērš tad, kad tomēr cilvēki jau cenšas runāt par savām sajūtām. Tas, ka ir kauns, tas, ka mēs to nemākam un liekas - "ko es tur atkal čīkstēšu..." Bet ir jāieklausās! Jo tādi mazie signāli atnāk jau, vismaz pēc notikuma mēs atrodam – viņš jau man teica, ka jūtas slikti; viņš teica, ka viņam ir galvā ļoti ļaunas domas; viņš teica, piemēram, "ar mani kaut kas varētu notikt" vai arī "es vairs negribu tā dzīvot". Nu, tādas lietas, kas intuitīvi rada aizdomas, ka šī nav ikdienas situācija.

Par tuvinieka un pacienta attiecībām – vai ir brīži, kad tuvinieks kaut kādu brīdi var kļūt par traucējošu ārstēšanas procesā ar savām darbībām?

Es negribētu teikt, ka traucējoši, bet pavisam noteikti tas ir izaicinājums, jo patiesībā mums ir jārēķinās - un tas arī būtu jāievieš kā normāla ikdienas prakse -, ka pieņemšanā būtu jāatvēl laiks, kurā ir iespēja parunāt tikai ar tuviniekiem. Un tam vajadzētu būt reglamentētam un normāli organizētam, jo tuviniekiem ir jāsaprot, kas notiek.

Bieži vien, teikšu godīgi, no tuvinieku puses ir ļoti emocionāli izteikta verbāla agresija arī pret ārstu.

Cilvēki jau nesaprot, kas notiek. Šī komunikācija kaut kur ir pazudusi - viens uzskata, ka dakterim tik un tā nebūs laika ar mani runāt, viņš nemaz neatnāk un jau ir dusmīgs. Cits dusmīgs atnāk un diemžēl tajā laikā, kas mums ir atvēlēts, mēs nespējam visu izrunāt, lai gan nekad neviens nav izdzīts no kabineta.

Mums brīžiem ir grūtības, ka tuviniekiem ir ļoti liels noliegums pret saslimšanu. Pacients jau nāk pie manis, viņš jau grib lietot tos medikamentus, viņš nāk uz sarunu, stāsta, kā viņam iet, mēs jau kopā esam izdomājuši, kā viņš varbūt mainīs profesiju, ko viņš darīs, bet tuvinieki nespēj to pieņemt - viņiem ir cits skats uz savu bērnu, kas jau ir pieaudzis cilvēks, cits skats uz to, kas viņam dzīvē būtu jādara. Brīžiem drīzāk ir tā neizpratne, ka, nu, nevar tas pacients īstenot vecāku mērķus šobrīd, bet viņam varbūt būs citi mērķi. Pietrūkst tās savstarpējās sapratnes.

Ja no tuvinieka perspektīvas paraugās plašāk uz veselības aprūpes sistēmu, uz informācijas pieejamību, uz sapratni par kaut kādu protokolu, kā būt, ko darīt, kā rīkoties, kāda tur tā situācija?

Es esmu ārste un diemžēl es arī nevaru aizpildīt simts lomas vienas vizītes laikā. Tas, ko dzirdu no tuviniekiem, - ka nav secīgi šie te posmi, kā saņemt palīdzību. Jebkurā gadījumā psihiatrija ir vislabāk nodrošinātā ar pieejamību. Tas tiešām būtu jāatzīmē, ka tas ir unikāli, cik ļoti ātri un elementāri var tikt pie psihiatra. Nu, nekur jūs Rietumeiropā neatradīsiet, ka nedēļas laikā iespējams tikt pie ārsta speciālista. Bet tanī pašā laikā – psihiatrs ir speciālists medicīnā, tā ir medicīnas nozare un mums ir savas kompetences. Un

to lielo, lielo sociālo spektru, kas ir ļoti svarīgs ārstēšanas elements, diemžēl mēs nevaram nodrošināt ārstniecības iestādes ietvaros.

Pirmais, kas tuviniekiem izraisa apmulsumu, - viņi īsti nesaprot, pie kura iet. Mēs cenšamies pastāstīt, ka ir jāiet uz sociālo dienestu, ir jāsazinās ar savu ģimenes ārstu, bet tie posmi ir ļoti fragmentēti. Mēs arī mēģinām kopīgi izdomāt risinājumu, pieaicināt sociālo darbinieku, un tad mēs arī skatāmies, uz kuru iestādi ir jāiet. Bet tas ir pirmais, kas rada tādu “nolaižas rokas” sajūtu - tu atnāc pie psihiatra un, jā, te izstāsta, kas ir slimība, kā to ārstēt, un pasaka – jums ir vajadzīgs asistents vai speciāla apmācība, vai nodarbinātība. Un tad ir jautājums: "Bet kur tad man iet?" Un tad mēs skatāmies, ka kaut kam ir sociālais dienests, kaut kur ir Valsts nodarbinātības aģentūra, kaut kur citur mums ir nevalstiskās organizācijas, bet no sistēmas viedokļa vissarežģītākais ir tā fragmentētība.