Atomenerģija vai atjaunojamā enerģija? Kas ir dabai draudzīgāk? (14)

Jaunā pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Nature Energy”, rakstīts, ka atomenerģija un atjaunojamā enerģija vienkārši nevar eksistēt kopā. Pētnieki, izpētot datus, kas iegūti no 1990. līdz 2014. gadam, secinājuši, ka atomenerģija patiesībā pietiekami nesamazina oglekļa dioksīda emisijas, tajā pašā laikā bremzējot atjaunojamās enerģijas avotu attīstību. Tas ir pamatīgs apgalvojums, tomēr pilns ar kontekstuāliem caurumiem. 

Pētījumā rakstīts: “Šeit mēs izmantojam regresijas analīzes par globālo oglekļa emisiju daudzumu un atjaunojamās un atomenerģijas saražoto elektrību 125 valstīs 25 gadu laikā. Tas darīts, lai noskaidrotu, kādi ir oglekļa emisiju sistemātiskie modeļi valstīs, kas izmanto atomenerģiju vai atjaunojamo enerģiju. Mēs atklājām, ka valstīs, kuras vairāk paļaujas uz atomenerģiju, nav ievērojami mazākas oglekļa emisijas atšķirībā no valstīm, kur tiek izmantoti atjaunojamās enerģijas avoti.” 

Šeit ir jāatzīmē dažas atslēgas lietas. Pirmkārt, starp 1990. un 2014. gadu lielākā daļa atomelektrostaciju visā pasaulē bija milzīgas un jau novecojušas. Ar ūdeni dzesējamie kodolreaktori pieprasīja milzīgu daudzumu enerģijas, kas, stacijai novecojot, tikai pieauga, vēstīts izdevumā "Popular Mechanics". 

Otrkārt, pats apgalvojums, ka atomelektrostacijas ievērojami nesamazina oglekļa emisijas, nav īsti pamatots. 2015. gadā izdevumā “MIT Technology Review” tika rakstīts par tajā laikā plānotajām atomelektrostaciju slēgšanām. 

“Vidējais ASV atomelektrostaciju vecums ir 35 gadi – tuvu darbības licences beigām. Lielākā daļa staciju ar kopējo kapacitāti 12 189 megavati tiks slēgtas laika posmā no šodienas līdz 2025. gadam. Kad tā notiks, tas nozīmē, ka emisijas palielināsies par 67,3 miljoniem tonnu oglekļa dioksīda gadā (pieņemot, ka atomelektrostaciju vietā stāsies fosilā kurināmā enerģijas avoti).” 

Kontekstā šis skaitlis izskatās šādi: 2018. gadā oglekļa dioksīda emisijas ASV bija 6677 miljoni tonnu. Ja tiek aizslēgtas 12 atomelektrostacijas, tad emisiju daudzums palielināsies par vienu procentu. 

Turklāt pasaulē joprojām tiek būvētas tradicionālās atomelektrostacijas, lai ātri samazinātu oglekļa dioksīda piesārņojumu. Tas tiek darīts, piemēram, Ķīnā. 

Neeksistē arī infrastruktūras, kas varētu aizstat fosilā kurināmā stacijas ar atjaunojamās enerģijas avotiem. 

Jāņem vērā arī, ka tradicionālās, milzīgās un ar ūdeni dzesējamās stacijas nav vienīgais iespējamais variants. Proti, nelielās pilsētās ļoti ērti var iztikt arī ar mazākām atomelektrostacijām, kas turklāt varētu mierīgi darboties tandēmā ar atjaunojamās enerģijas avotiem. 

Interesanti ir tas, ka nelielas atomelektrostacijas jau tagad darbojas kopā ar atjaunojamās enerģijas avotiem. Ja atomelektrostacijas būvniecībai nav nepieciešami miljardiem dolāru un milzīga, no pilsētas izolēta teritorija, tad ir krietni vieglāk to apvienot ar citiem enerģijas ieguves avotiem. 

Tiesa, pagaidām tuvākajā nākotnē ir maz ticams, ka atjaunojamās enerģijas ieguve kļūs globāla. Tomēr var cerēt, ka lielās atomelektrostacijas un dažādi atjaunojamās enerģijas avoti tiks sajūgti kopā vienā mehānismā.