Kas jāzina par saspīlējumu Kirgizstānā? (4)

Vienlaikus 9. oktobrī Kirgizstānā tika izsludināts arī ārkārtas stāvoklis, bet 10. oktobrī 13 opozīcijas partijas panāca vienošanos par Koordinācijas padomes izveidi, kuras uzdevums būtu atrast izeju no esošā politiskā saspīlējuma.

Savukārt 15. oktobrī atkāpās Kirgizstānas prezidents.

Pagaidām nav skaidrs, vai notiks jaunas vēlēšanas. Tāpat arī nav skaidrs, kad tās varētu notikt.

Kā varam izskaidrot šo satricinājumu un ko tas īsti nozīmē šīs Centrālāzijas valsts nākotnei? Portāls TVNET sarunājās ar Centrālāzijas jautājumos specializējušos politoloģi Lauru Jesaulkovu.

Kāpēc Kirgizstānā izcēlās protesti?

Jesaulkova norāda, ka varas pāreja Kirgizstānā tradicionāli ir noritējusi nemierīgi. To parasti pavada politiskie skandāli, kuri ir saistīti ar politisko figūru iesaisti korupcijas shēmās, kriminālo grupējumu darbībām un nepatiku pret valdošo klanu dominējošo stāvokli valsts sabiedrībā.

Runājot par pašreizējo situāciju, galvenais protestu cēlonis ir neticība vēlēšanu rezultātu patiesumam. Politoloģe norāda, ka vadošais motivators tautai iziet ielās bija tieši ziņojumi par vadošai elitei izdevīgu atklātu balsu pirkšanu. Jautājums par lielāku demokratizāciju un līdz ar to – pilsoniskajām brīvībām ir palicis ievērojami aktuālāks pēc 2016. gadā notikušā konstitucionālā referenduma. Tā rezultātā bija paredzēts Kirgizstānā ieviest šķietami demokrātiskāku valdības darbu, bet tā vien izskatās, ka šis projekts nav līdz galam realizējies. Vienlaikus valstī pastāv arī nopietnas ekonomiskas problēmas un savu lomu ir nospēlējusi Covid-19 pandēmija, kura pati par sevi palielina spriedzi sabiedrībā. Visvairāk gan protestē tieši opozīcijas partiju vēlētāji, jo tieši tie jūtas, ka ir palikuši bez reprezentējošām figūrām parlamentā.

Papildus tam Jesaulkova mudina pievērst uzmanību arī politiskās elites iekšējo ķīviņu faktoram.

Iespējams, ka daudzi no opozicionāriem nemaz nevēlas valstī veicināt demokrātiskas pārmaiņas, bet gan gluži vienkārši uz esošās nestabilitātes fona sagrābt varu.

Tas īpaši aktuāli varētu būt tāpēc, ka 2016. gada konstitucionālā referenduma kontekstā tika palielinātas premjerministra pilnvaras, bet tagad šis postenis ir palicis diezgan iekārojams. Šeit interesanti ir arī tas, ka premjerministra pilnvaru palielinājums bija zināmā mērā toreizējā prezidenta Almazbeka Atambajeva sagatavošanās varas pārejai. Viņa mērķis bija pēc savu pilnvaru termiņa beigām saglabāt noteicošo lomu Kirgizstānas politikā, norāda politoloģe.

Kāda varētu būt izeja no krīzes?

Šajā kontekstā eksperte uzskata, ka visticamāk izeja varētu tikt rasta jaunās vēlēšanās, par kuru rīkošanu Kirgizstānas varas struktūras jau ir lēmušas. Prezidentam Džeenbekovam arī būtu svarīgi nemainīt savu nostāju par atkāpšanos, kas ļautu sabiedrībai nomierināties un laika gaitā mudinātu atgriezties ikdienišķajā dzīves ritmā. Šajā jautājumā gan Džeenbekovs ir bijis nepastāvīgs, saka eksperte.

Ko tas nozīmē valsts nākotnei?

Jesaulkova pauž cerību, ka šis satricinājums kļūs par stimulu demokrātiskākas Kirgizstānas izveidei. Iespējams, ka tiks arī radīts nepieciešamai stimuls, lai beidzot salāpītu valsts disfunkcionējušo pārvaldes sistēmu, kuru pavada korupcija un citas problēmas. Šīs cerības politoloģe pamato ar iespēju, ka tiks panākta lielāka politisko partiju reprezentācija valsts parlamentā.

Šajā kontekstā eksperte arī paredz, ka tuvākajos gados daudz aktīvāk darbosies politiskā opozīcija un arī cilvēki vairāk apzināsies savu pūļa varu.

Tam visam vajadzētu atnest zināmas pārmaiņas.