Ar ko bīstams D vitamīna deficīts?

Aicinājām uz sarunu Veselības centru apvienības poliklīnikas Aura (VCA Aura) un Latvijas Jūras medicīnas centra Sarkandaugavas ambulatorās veselības aprūpes centra (LJMC SAVAC) speciālisti Maiju Gureviču, lai noskaidrotu, cik aktuāls Latvijā ir D vitamīna deficīts, kāda ir šā vitamīna ietekme uz imunitāti, kā izvēlēties kvalitatīvus D vitamīna preparātus un kā tos pareizi lietot.

Kad tika atklāts, ka D vitamīns ir nozīmīgs ne tikai kaulu veselībai?

Jau tad, kad tika atklāta D vitamīna ķīmiskā struktūra, zinātnieki sāka domāt, vai tas tiešām ir tikai “pliks” vitamīns. Padziļināti D vitamīna pētījumi aizsākās septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, deviņdesmitajos sākās īsts D vitamīna bums, bet 2000. gadu var dēvēt par D vitamīna uzplaukumu, kurš turpinās līdz pat šai dienai.

Ja mēs skatāmies, piemēram, medicīnisko publikāciju datu bāzēs, kur ārsti parasti lasa visus jaunākos rakstus, tad, neskatoties uz to, ka D vitamīna popularitātei šķietami jau būtu jāiet mazumā, ik gadu visā pasaulē tiek publicēti trīs līdz četri tūkstoši rakstu par šo tēmu. Tas nozīmē, ka D vitamīns joprojām ir kā tāds karsts kartupelis.

Kādēļ D vitamīna deficīts ir bīstams? Kā tas ietekmē veselību un imunitāti?

Pirmais nozīmīgais atklājums bija tāds, ka D vitamīns ir nepieciešams kalcija vielmaiņai – lai kalcijs uzsūktos kuņģī un tievajās zarnās. Ārstējot rahītu bērniem, noskaidrojās, ka ļoti labi palīdz zivju eļļa. Pēc tam, kad jau sākās šūnu pētniecība, kad sapratām, kas ir receptori, kas ir tās D vitamīna piesaistīšanās vietas, šīs piesaistīšanās vietas tika atklātas faktiski visos cilvēka audos. No tā brīža zinātnieki sāka domāt un pētīt: ja jau šīs piesaistīšanās vietas D vitamīnam ir, piemēram, sirds muskulī un visās imunitātes šūnās, tad rodas jautājums, vai D vitamīnam ir nozīme šo orgānu sistēmu darbībā?

Šobrīd ir izpētīts, ka visu imūnās sistēmas šūnu darbībai ir nepieciešams D vitamīns. Tas, protams, nav vienīgais faktors, kādēļ imūnsistēma strādā, bet droši var apgalvot, ka D vitamīns ir viens no galvenajiem palīgiem.

Covid-19 sakarā daudz tiek runāts par imunitātes stiprināšanu. Kāda ir D vitamīna nozīme šajā procesā?

Ir zināmi pētījumi par D vitamīna saistību ar Covid-19 un prognostisko gaitu, bet nav pieejami pētījumi, kur, piemēram, vienai pacientu grupai ar Covid-19 dod D vitamīnu, bet otrai grupai placebo, lai skatītu efektivitāti un precīzas devas, – tas nebūtu ētiski.

Mēs pamatojamies uz iepriekšējiem pētījumiem ar gripu un citām akūtām respiratorām vīrusu infekcijām, tomēr ir vērts pieminēt, ka pasaules zinātnieki rekomendē šajā situācijā D vitamīna kontrolei pievērst īpašu uzmanību un turēt to 45-60 ng/ml robežās. Tas nozīmē, ka imūnsistēma tad pareizi reaģēs uz vīrusa infekciju. Jo kāpēc cilvēki ar kovidu nonāk slimnīcā? Tādēļ, ka imūnsistēma darbojas pārāk aktīvi, grib ātrāk tikt vaļā no vīrusa un sāk izdalīt pārāk daudz vielu, kas iznīcina vīrusu. Rezultātā šīs vielas sāk iznīcināt pašas savu organismu – pretiekaisuma vielu “vētra” vairs nav palīgs cīņai ar infekciju, un līdz ar to attīstās dažādas komplikācijas. Es šobrīd ieteiktu D vitamīnu kontrolēt visiem – ne tikai senioriem un citām riska grupām.

Vai D vitamīna deficīts Latvijā ir aktuāla problēma?

Kopā ar dr. Ingvaru Rasu – Latvijas Osteoporozes un kaulu metabolo slimību asociācijas prezidentu – 2014. gadā veicām pirmos pētījumus: paņēmām laboratoriju elektroniskās datu bāzes un paskatījāmies, cik daudz cilvēku nodod analīzes un kādi ir D vitamīna līmeņi. Noskaidrojām, ka D vitamīna analīzes Latvijas mērogā tiek nodotas pietiekamā daudzumā, bet lielākoties visi analīžu rezultāti bija “uz zemo pusi”. No tā mēs secinājām, ka no visām nodotajām analīzēm zems D vitamīna līmenis ir vairāk nekā 80%. Sapratām, ka Latvijas populācijai D vitamīna līmenis ir zems, bet nevarējām izslēgt, cik objektīvi ir šie dati – vai tie ir gados veci cilvēki, vai tie ir veseli cilvēki, vai viņiem nav kādi specifiski vitamīna uzsūkšanās traucējumi, jo elektroniskās laboratoriju datu bāzes šos parametrus nereģistrē. 

2015.-2016. gadā veicām nākamo pētījumu, ko tēžu veidā esam publicējuši arī starptautiski. Pētījumā piedalījās ap 200 cilvēk – līdz 30 gadu veci, bez jebkādām slimībām, kas varētu ietekmēt D vitamīna pārveidošanos. Skatījāmies D vitamīna līmeni kopā ar kalciju, salīdzinot rādītājus vasaras un ziemas periodā. Mērķis bija noskaidrot, vai Latvijas vasara mums kaut ko dod D vitamīna ziņā. Ap 85% procentiem pētījuma dalībnieku D vitamīns bija zem pietiekamā līmeņa – zem 30 ng/ml, no kā mēs secinājām: ja jau gados jauniem cilvēkiem bez riska faktoriem ir šādi rādītāji, tad Latvijas populācijā kopumā situācija varētu būt līdzīga.

Pētījuma ietvaros dalībniekiem bija jāaizpilda arī anketa par dzīvesveida paradumiem, atbildot uz jautājumiem. Vai sauļojas, vai lieto saules aizsargkrēmus. Cik bieži ēd treknas zivis? Tie ir dabīgie D vitamīna avoti. Kad statistiķis apkopoja rezultātus, viņš mums paziņoja, ka neviens no šiem faktoriem nav saistīts ar labāku D vitamīna līmeni: ne polivitamīnu lietošana, ne sauļošanās, ne uzturs. Pētījuma lielais kopējais secinājums bija tāds, ka Latvijas iedzīvotājiem, neatkarīgi no visiem augšminētajiem faktoriem, ir zems D vitamīna līmenis. Principā tas saskan arī ar Lielbritānijā veikto pētījumu datiem, kuri apstiprina, ka valsts atrašanās ziemeļu platuma grādos automātiski nosaka D vitamīna deficīta izplatību.

Vai tas nozīmē, ka mums visu gadu vajadzētu papildus lietot D vitamīna preparātus?

Reģionos, kuri atrodas 32-33 grādu platumā no ekvatora līnijas uz abām pusēm, saules ir pietiekami daudz, lai šo valstu iedzīvotājiem D vitamīna līmenis būtu normā un nebūtu jālieto papildus. Protams, ja vien tie nav musulmaņi, kuriem teju visu ādu nosedz drēbes. Labs piemērs šajā ziņā ir Austrālija – tur, piemēram, glābējiem pludmalēs D vitamīna līmenis asinīs ir 70, 80 un pat 90 ng/ml. Tas nozīmē, ka, atrodoties zem pareiza slīpuma saules stariem, ir iespējams uzņemt D vitamīnu dabīgā veidā, bet, protams, nevajag aizmirst par ādas vēža risku.

Latvijā situācija ir tāda, ka manā praksē rets pacients var uzturēt labu D vitamīna līmeni tikai ar sabalansētu uzturu. Tad tam ir jābūt lielam zivju mīlētājam, kurš teju katru dienu var ēst lasi, skumbriju un citas treknās zivis, turklāt tam ir jābūt svarā nelielam cilvēkam. Parasti tās ir tādas sīkas, “plānas” kundzītes gados, kurām ļoti garšo zivis, – man ir pāris tādas pacientes. Tādam gruntīgā gala cilvēkam tomēr ir liela varbūtība, ka ar uzturu vien nepietiek un D vitamīns jāuzņem papildus.

Ja Latvijā D vitamīna rādītāji ir tik graujoši un D vitamīna deficītam ir tik nozīmīga ietekme uz veselību, tad kāpēc par to joprojām tiek tik maz publiski runāts?

Es teiktu, ka runāts tiek gana daudz. Jau kopš 2014. gada Latvijas Osteoporozes un kaulu metabolo slimību asociācija dažādās konferencēs aktīvi informē ārstus un veselības aprūpes speciālistus par D vitamīna nozīmi dažādu slimību aspektā. Dr. Ingvars Rasa ārstiem organizē arī D-dienu, kas notiek vienu reizi gadā agrā pavasarī, kur mēs ar ārstiem un medicīnas personālu runājam tikai par D vitamīnu. Par šo tēmu runājam arī Osteoporozes dienā – darām daudz, lai tiktu sadzirdēti.

Kurām riska grupām D vitamīna deficīta kontrole būtu īpaši svarīga?

Riska grupas ir ārkārtīgi plašs jēdziens. Principā vidējais Latvijas iedzīvotājs jau ir riska grupa. Papildu faktors ir tādi ādas stāvokļi, kuru dēļ vispār cilvēks neatrodas saulē. Gados vecāki cilvēki, kuriem ir uzsūkšanās traucējumi kuņģa-zarnu traktā –  jo īpaši, ja uzturā netiek pietiekamā daudzumā iekļautas treknas zivis, kalciju un olbaltumvielas saturoši produkti. Seniori vispār ir riska grupa, jo ar gadiem attīstās osteoporoze. Riska grupā ir arī cilvēki ar ļoti gaišu ādu, kuri sauļojoties ātri “nodeg”, jo, kolīdz āda kļūst sarkana, D vitamīna sintēze bloķējas – tas ir mūsu aizsardzības mehānisms. Ir arī virkne slimību, kuru ietekmē D vitamīns organismā ātrāk noārdās. Ir virkne medikamentu, kuru iedarbības rezultātā arī vitamīns D noārdās ātrāk. Līdz ar to katram būtu ar savu ārstu jāpārrunā – es esmu vai neesmu riska grupa –, lai saprastu, ko tad darīt tālāk.

Kādas pazīmes var liecināt par D vitamīna trūkumu?

Jāteic, ka pazīmes ir ļoti nespecifiskas. Daži ģimenes ārsti mēdz teikt – ja bērniņam pakausis ir mitrs, tas visdrīzāk liecina par D vitamīna deficītu, bet tā nebūt nav droša pazīme. Arī pieaugušajiem kā D vitamīna deficīta pazīme tiek minēts nogurums, bet tikpat labi cilvēks tiešām var vienkārši būt noguris. Ļoti izteikta D vitamīna deficīta gadījumā var būt kaulu izmaiņas, bet tas ir ārkārtīgi reti. Lai dabūtu tādas kaulu izmaiņas, bez kalcija un D vitamīna būtu jāsēž striktā vegāniskā diētā kaut kur tumšā pagrabā. Sliktāki zobi, sliktāka imunitāte, sliktāks ādas stāvoklis, trauslāki mati – tas viss tikpat labi var liecināt arī par kāda cita vitamīna deficītu. Analīzes ir drošākais veids, kā noskaidrot savu D vitamīna līmeni, turklāt objektīvam rezultātam tās labāk ik reizi nodot vienā un tajā pašā laboratorijā.

Pirms atkārtotas analīžu nodošanas ārsta noteiktā D vitamīna deva būtu jālieto vismaz 3-4 mēnešus. Pirmās pāris reizes analīzes vajadzētu nodot ik pa 3-4 mēnešiem, lai noteiktu uzturošo devu. Un, ja tiek konstatēts, ka rādītāji ir labi un deva pietiekama, tad turpmāk pietiks, ja D vitamīna kontrole tiks veikta reizi pusgadā.

Vai ir iespējama situācija, kad cilvēks godprātīgi lieto preparātu, bet pēc trīs mēnešiem, veicot kontroli, secina, ka D vitamīna līmenis tomēr nav paaugstinājies? Kas tam var būt par iemeslu?

Man ir gadījies, ka pacients atnāk un saka: “Es lietoju jau 8000 starptautiskās vienības, bet D vitamīna līmenis kā neceļas, tā neceļas.”

Biežākā kļūda ir tāda, ka D vitamīna preparāts tiek lietots nepareizi – no rīta tukšā dūšā, uzdzerot pa virsu kafiju.

Tas tomēr ir taukos šķīstošs vitamīns un kaut kādam taukumam komplektā ir jābūt, piemēram, brokastu sviestmaizei vai jogurtam. Par pilināmajiem D vitamīna preparātiem runājot – arī tos daudzi lieto nepareizi, vienkārši iepilinot mutē. Citi atkal uz rokas pilina un nolaiza – tad puse labuma paliek uz rokas, uz zobiem un vēl nezin kur. Tā tas nestrādā! Ir jābūt kādam produktam, kas vitamīnu absorbē, – to var pilināt uz ēdiena, kas nav karsts, nu kaut vai uz karotes ar to pašu brokastu biezpienu, jo tad D vitamīns uzsūksies daudz labāk.

Ja cilvēks nodod analīzes un secina, ka D vitamīna līmenis ir pazemināts, vai ir prāta darbs sākt “pašārstēšanos” ar bezrecepšu preparātiem?

Par bezrecepšu D vitamīna preparātiem runājot, ir jāņem vērā vairākas lietas. Pirmkārt, tam būtu jābūt taukos šķīstošam – vai nu eļļas šķīdumam, vai kapsulā ar eļļas šķīdumu. Protams, jāskatās arī, kāda ir preparāta kvalitāte – to var pārrunāt ar aptiekāru, noskaidrojot, vai preparātam ir kāds kvalitātes sertifikāts, vai arī tas vienkārši ir ievests nez no kurienes. Par parastos veikalos nopērkamajiem bezrecepšu D vitamīna preparātiem man tomēr nebūtu pārliecības, ka tur iekšā tiešām ir D vitamīns, – ļoti iespējams, ka tur vienkārši var būt ielieta eļļa, jo uztura bagātinātāji netiek pakļauti specifiskām pārbaudēm. Tomēr aptiekās ir nopērkami arī efektīvi bezrecepšu uztura bagātinātāji ar kvalitātes sertifikātu, tāpēc es ieteiktu labāk tomēr D vitamīna preparātus pirkt aptiekā, nevis kaut kur aiz stūra “no rokām”, jo ar tiem var gadīties visādi. Kolēģiem bija gadījums ar kādu amerikāņu preparātu, ko laboratoriski pārbaudot, atklājās, ka vienā D vitamīna kapsulā ir 500 vienību, otrā kapsulā – 50 000 vienību. To nav iespējams izsekot, ja pats ražotājs nav bijis godprātīgs un nav veicis pārbaudes.

Ja cilvēks analīzēs laboratoriski ir konstatējis, ka viņam ir D vitamīna deficīts, tad principā pieaugušais var sākt droši lietot līdz 4000 starptautisko vienību dienā, līdz brīdim, kad konsultējas ar savu ārstu, – tas nekādu ļaunumu nenodarīs. 4000 skaitās maksimālā drošā deva, pat nezinot D vitamīna līmeni asinīs. Ārsts, izvērtējot visus faktorus, nepieciešamības gadījumā var palielināt devu līdz pat 10 000 vienību vai pat vairāk, ja tiek konstatēti D vitamīna uzsūkšanās traucējumi.

Pārdozēt D vitamīnu vispār ir ārkārtīgi grūti, par to var runāt tikai tad, kad līmenis ir vairāk nekā 150 nanogrami mililitrā – tā jau skaitās saindēšanās, bet viss, kas ir līdz 100-120, tā ir norma.

Raksts tapis sadarbībā ar "Valentis Pharma".