Automobiļu kulta gadsimts noslēdzas. Turpmāk automašīna būšot tikai kaste uz riteņiem

Vēl daži piedāvāja iegādāties Teslu internetā, bez servisa piedāvājuma valsts teritorijā. Kāpēc elektromobiļi pēkšņi piesaista uzmanību? Vai vainīgi ir nodokļu atvieglojumi, braukšanas joslu un auto novietošanas privilēģijas lielpilsētā, vai tomēr ideālisms gaisa piesārņojuma novēršanas virzienā? Jauna mode klimata pārmaiņu ietekmē, vai tomēr merkantils aprēķins – samazināt degvielas izmaksas, braucot Rīgas tiltu korķos? Kas īsti notiek?

Lancia Aurelia

Iedomāsimies Romu vasaras tveicē. Centrā nav cilvēku, jo visi normālie ir vai nu laukos, vai pludmalē. Pilsētas centrs skarbi izkaltis un pamests. Šajā bezcerīgajā un tukšajā mirklī (nez no kurienes!) garām Spāņu kāpnēm un Trinita dei Monti aizjoņo sudrabots kabriolets. Kā zibens vai bulta. Policists mēģina pamosties, bet sekundi vēlāk auto jau ir pazudis un nav vairs redzams. Pēc tam to pamanām ainavas kopplānā un kustībā - tālu no pilsētas, jūras virzienā. Tā sākas slavenā 1962.gada neoreālisma filma „Apdzīšana“ jeb „Vieglā dzīve“ (Il Sorpasso), kas izvērtās par režisora Dino Rizī lielāko sasniegumu mākslā un iedibināja jaunu žanru kino jomā. Ar šo bija radīta kinolente, kurā galveno lomu spēlēja automobilis, nevis cilvēks.

Kāds bija šis pirmais varonis? Lancia Aurelia B24 Convertible. To „saskrūvēja“ tikai 1000 eksemplāros. No tiem viens braucamais spēlēja galveno lomu šajā filmā. Skaists auto, tehniķu brīnumdarbs. Kuru no esošajiem automobiļiem šodien varētu piedāvāt galvenajai lomai filmā? Indigo 3000, Köenigsegg One 1 vai Audi TT? Ir pagājuši apmēram 50 gadu, kopš Vitorio Gasmans nospēlēja savu leģendāro valdzinoša franta un pustraka braucēja lomu pie „luksusa vāģa“ stūres. Nekas emocionāli un imperatīvi līdzvērtīgs ekrānā vairs nav redzēts, lai gan automobiļu uz ielām ir stipri vairāk nekā pagājušā gadsimta 60. gados.

Vai visi autofantasti pārgājuši tikai uz remontdarbiem? Tāpēc jauni „metāla aktieri“ ekrānā vairs nav redzami?

Tagad vairs neejam uz kino, lai sajūsminātos par braucamajiem. Nē, tagad lūkojamies uz elektroautomašīnu (medijos un video reklāmās) ar lieliem iekšējiem ekrāniem, elektroniskā servisa sistēmu ar „surround view“, kā arī vēlamies ar balsi vadāmu navigācijas sistēmu, kas nozīmē, ka šodien vairs nepietiek ar motoru un tehniskām „fīčām“, lai magnetizētu pircēju. Ir vajadzīgs kas tehniski vairāk. Ko tad mēs gribam un meklējam savās nākamajās automašīnās?

Iekšdedzes dzinējs jau iet uz kapiem

Vecie labie benzīna un dīzeļa motori jau sagatavojušies doties pensijā. Godam mums nokalpojuši. Tagad kādu brīdi var pavērot, kā elektromobilis ieņem viņu nišu. Norvēģija kļūs par pirmo valsti pasaulē, kurā pavisam drīz vairs nebūs iespējams reģistrēt jaunu automašīnu, kas izmanto benzīnu vai dīzeļdegvielu. Tai sekos Indija un Ķīna. Zviedrijā šis brīdis iestāsies ap 2030.gadu. Tāpēc viens no lielākajiem automobiļu ražotājiem Volkswagen jau 2025. gadā sola saražot ap miljonu elektrisko automobiļu. Tā tas turpināsies arī citu autoražotāju birojos, jo uz konveijeriem nostāsies vienīgi elektriskie auto.

Kas būs citādi?

Vecie motori tika pilnveidoti un uzlaboti, bet  jaunajiem, elektriskajiem, līdzvērtīgs evolūcijas process netiek prognozēts. Bez tam – jau tagad jāsāk rēķināties, ka jaunie automobiļi būs arī automātiski. Tieši tāpat kā šodienas melnie, apaļie putekļsūcēji, tie atradīs darbu paši: bez šofera strādās kā pasažieru transportētāji un viss. Nekādas baudas pārvietojoties nebūs. Viss kā tramvajā. Vecā „garāžas kultūra“ pazudīs kopā ar iekšdedzes dzinēja aiziešanu uz kapiem.

Izskatās, ka nākotnē visi braucamie izskatīsies apmēram vienādi un nebūs vairs vajadzības pēc tik daudziem ražotājiem kā to varam novērot patlaban. Iespējams, ka būs tieši tāpat kā šodien ar ledusskapjiem. Visi ražo apmēram tādus pašus ledusskapjus, taču mēs reizēm ņemam vērā preču zīmi, lai izšķirtos, kuru mantu galu galā nopirkt savai virtuvei. Ar automašīnām turpmāk būšot tāpat. Visas vienādas, tikai ražotāju marķējums atšķirsies.

Vai elektriskās automašīnas kļūs lētākas?

Šķiet, ka nekļūs gan, jo šādā notikumu pavērsienā nav ieinteresēti ražotāji. Tiks saglabāta senā un pārbaudītā auto prestiža situācija. Proti – „paskaties uz manu auto un tad tu sapratīsi, kas es esmu“. Jauna automašīna pircējam izmaksā dārgi un paliks luksusa prece arī nākotnē. Turpinās maksāt dārgi, „sālīta“ būs tās uzturēšana kārtībā. Pārdodot neko daudz nopelnīt nevarēs. Taču bez tās iztikt arī nevarēs, jo ir jābrauc uz darbu, jāvadā bērni un jānodrošina sava privātā brīvība pārvietojoties, kad vien ir vēlēšanās un kurp vien gribas.

Mēdz teikt, ka iekšdedzes motora nāvei esot trīs iemesli: 1) pavisam drīz var beigties naftas rezerves, 2) izplūdes gāzes ir kaitīgas cilvēka veselībai un piedalās neatgriezeniskā klimata izmaiņu procesā, 3) automašīnu jau tagad ir pārāk daudz, tās ir masīvas un nepietiekoši mobilas.

Vai pirmie divi „iemesli“ ir pamatoti? Nē, šķiet, ka nav. Naftas rezerves nav izsīkušas, un joprojām tiek atklāti jauni naftas krājumi. Bez tam naftas izmantojuma apjomi samazinās, jo jaunie modeļi patērē daudz mazāk degvielas. Vai automašīnas vienīgās izraisa klimata krīzi? Nē, ir arī citi faktori, kas veicina šo procesu. Viens pats pasažieru prāmis saražo ik dienas tikpat daudz kaitīgo izplūdes gāzu kā miljoni automašīnu. Iznāk jocīgi – mēs uzbrūkam automašīnām, bet kuģi un lidmašīnas bez kompleksiem turpina piesārņot gaisu un ūdeni. Kur nu vēl lopkopība un lauksaimniecība, kas arī dara to pašu, taču tai neviens nepieprasa „pārkārtoties“ uz jauniem principiem.

Kāpēc steidzamies?

Vai ir saprātīgi lielā tempā atteikties no benzīna un dīzeļa automobiļiem? Skaidrs, ka nolietotos auto industriālās lielvalstis pārdos tā saucamajai „Austrumeiropai“. Tāpēc arī turpmāk Latvija būs vecu un kaitīgu braucamo kapsēta? Gaiss mums ir kopīgs. Iznāk, ka zviedri un vācieši rūpēsies par kaitīgo gāzu samazināšanu savā gaisā, bet mēs turpināsim to piesārņot šeit? Vai viss šis salto ir nepieciešams Vācijai, kas pārtiek no savas auto ražošanas? 2/3 produkcijas ceļo eksportā uz ASV, Ķīnu, Franciju, Lielbritāniju, Itāliju un Skandināvijas valstīm un jaunie likumi piedāvā jaunu produktu?

Tirgus šodien ir pārsātināts ar modeļiem. Lai izkonkurētu pārējos, ir vajadzīgs ļoti būtisks jauninājums, pavērsiens. Politiķi to zina, tāpēc, izveidojot jaunus likumus par izplūdes gāzu ierobežošanu, viņi var piespiest auto ražotājus būtiski mainīt kursu. Tagad iznāk, ka autoražotājiem tiek izteikts ultimāts, kamēr citas industrijas jomas drīkst izturēties pret ekoloģiju vieglprātīgāk.

Interesanti, ka šodienas pirmie elektriskie auto nepavisam nebija lētie „tautas vāģi“, bet gan Tesla. Tātad luksusa automašīna, kas nepavisam nav VW burbulītis. Zināmā mērā ar Teslu tiek piedāvāts moderns Ancia Aurelia variants 21. gadsimta sākuma izpratnē. Braucot no Liepājas uz Daugavpili (kārtīgā salā!), ar to nāktos kaut kur apstāties un parūpēties par limuzīna pašsajūtu. Ar šo mēs atkal atgriežamies pie stila, kas bija raksturīgs pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados: bužināšanas, ucināšanas un pozēšanas.

Žēl

Man žēl uzticīgā drauga, kas pašlaik stāv uz garāžas ceļa un gaida mūsu nākamo kopīgo braukšanu. Lieliskais metāla palīgs uz riteņiem. Esam saraduši. Sauciet to par atkarību vai mīlestību pret „bleķa kasti“ – automašīnu, taču tāda eksistē, un es to zinu. Tai pašā laikā pēdējos 100 gadus laikā automašīnas ir izstūmušas cilvēkus no pilsētu ielām. Uz Brīvības ielas ietvēm Rīgā, piemēram, tiek iekārtotas autostāvvietas, nevis novietoti ziedu grozi vai velosipēdu un skrituļdēļu novietnes. Tā, protams, ir nejēdzība, to saprot arī mans auto.

Washington Post pirms kāda laika publicēja rakstu par to, ka aizvadītais automobiļu gadsimts esot bijusi cilvēces kļūda. Vai ir godīgi tikai kritizēt automašīnas, ignorējot visu pārējo? Nesaskatīt pat to labo, ko tās mūsu labā ir veikušas? Skaidrs, ka auto ražošana ir viena no panākumiem bagātākajām industrijas nozarēm. Tā deva darbu, nodrošināja ekonomikas augšupeju, garantēja labklājību. Tagad, kad naftas avoti lielākoties ir „neuzticamu“ valstu kontā, mēs vēlamies padarīt savu autoparku politiski neatkarīgu no šeihiem un diktatoriem?

Ir pagājuši vairāk nekā 100 gadi, kopš Henrijs Fords ASV 1908.gadā ieveda pasaulē savu T-Fordu. Viņu arī toreiz neuzņēma ar ovācijām, jo automobilis tika uzskatīts par nekaunīgu lielceļa nolaupītāju. Tagad brauktuve kļuva bīstama un pamazām cilvēki piekārtojās automobiļa vajadzībām, nevis otrādi. Automašīna bija un ir 20.gadsimta dievība, jo franču filozofs Rolāns Barts 1955. gadā to raksturoja kā „maģisku būtni“, kas esot modernā laika katedrāle. Tieši automašīnu dēļ sāka likvidēt vecpilsētu šaurās ieliņas, ietves un parkus, iztaisnot ielas un uzcept autostāvvietas neloģiskās un neērtās vietās - tikai un vienīgi auto braukšanas ērtību dēļ. Vēl šodien ir cilvēki, kas atļaujas kašķīgi šķendēties, ka Rīgā daudzviet neesot iespējams piebraukt ar automašīnām. It kā visu pasauli būtu jāpieskaņo tikai un vienīgi auto pārvietošanās ērtībām un šāds rezultāts būtu civilizācijas rādītājs.

Iphone automobiļa vietā

Nē, tagad ir citi laiki, jo T-Ford 99. dzimšanas dienā (2007.g.) pasaulē nāca Iphone, kas jauniem ļaudīm aizstāj automobili. Gudrie tālruņi ir ieradušies uz palikšanu, un visas to iespējas vēl nav izsmeltas. To ekspluatācija ir tikai sākusies.

Iespējams, ka šodienas valdzinošie franti vairs nevēlas sēdēt pie dārgas un ātras automašīnas stūres un braukt pārgalvīgi droši un neprātīgi ātri. Viņiem ir citas kaislības un vajadzības. Pārvietošanās no vienas vietas uz otru tagad mierīgi varēs notikt ar automašīnas robota palīdzību, kuru komandēs mobilais telefons un 5G sistēma.

Ar to automašīna ir pārstājusi cilvēku magnetizēt tā, kā to varēja novērot pirms 50 gadiem.

Tagad tā vairs nebūs prestiža manta, kaislība, mīlestība vai pielūgsmes objekts. Nē, tā būs komfortabla elektriska bleķa vai plastmasas kaste ar četriem riteņiem, ar kuru ērti pārvietoties no viena punkta līdz otram. Pēc tam to atstājot ceļa malā kādam citam, kas arī grib pārvietoties no punkta A un punktu B.

Auto pasijas laiks ir garām.

Laikam tā ir gan.