Lai varētu sajust bērna smaržu, vedām viņas pidžamu uz cietumu mammai. Māsu Misāņu cīņa (6)

Žurnāla “UNA” novembra numurā lasi vienu no šā gada skaļākajiem un aizkustinošākajiem stāstiem Latvijā, par Kristīnes Misānes lietu.

Sajūtu līmenī, kā jums liekas, kam esat izgājušas cauri? - Laumas Lūses-Kreicbergas materiālā "Māsas" tiek jautāts abām Misānēm.

Kristīne: Ellei... Es biju ielikta zārkā, no kura man bija jātiek ārā bērnu dēļ.

Mārīte: Viss šis traģiskais dzīvesstāsts notika viena nelietīga, mantkārīga cilvēka dēļ.

Kristīne: Jūtos tā, it kā man otrs būtu iedūris nazi mugurā. Tāpat vien. Ne par ko! Man nav saprotams, kā cilvēku, ko it kā esi mīlējis, var tā izmantot un tik ļoti viņam kaitēt. Piemēram, ar bijušo vīru mums bijušas domstarpības, nesaprašanās, bet tās vienmēr tikušas risinātas, lai dēlam Edgaram būtu labāk.

Bet kā otrs cilvēks var rīkoties savtīgos nolūkos, manipulējot un izmantojot bērnu, man nav skaidrs. Vēl joprojām to nesaprotu.

Mārīte: Es tagad jau varu pasmaidīt. Visu šo laiku ļoti pārdzīvoju par bērniem. Galvenais mērķis — dabūt mammu atpakaļ uz Latviju pie saviem bērniem — ir panākts. Bērniem ir jāaug ar mammu!

Kristīne: Es vienmēr bērniem teicu, ka mīlestība būs stiprāka, mīlestība uzvarēs.

Kad mēs atkal visi bijām kopā, atgādināju to... Mīlestība vienmēr uzvar.

Mārīte, pusotra gada laikā jūs taču noteikti pieķērāties bērniem...

Mārīte: Jā, bet meitiņu es turēju distancē, uzsverot, ka esmu krustmāte.

Vienu brīdi viņa gribēja mani saukt par mammu, bet es pateicu — nē, mammīte tev ir.

Neļāvu bērnu pielaist sev pārāk tuvu, turēju robežu, lai man pašai pēc tam nebūtu sāpīgi.

Kristīne: Reizēm skatos uz meitiņu, kad viņa kaut ko stāsta, un redzu savu māsu.

Mārīte: Edžus bija lielāks, viņš nojauta, kas notiek. īstenību atklājām mazliet vēlāk.

Kristīne: Domāju, ka dēlam bija visgrūtāk. Dēla dvēselīte ir stipri vairāk saplosīta nekā meitiņas, jo viņš visu saprata. To, ko šis cilvēks nodarījis puikam, atņemot viņam tēvu un mammu, neviens nevar salāpīt.

[..]

Vai meita neteica, ka ienīst mammu, vai citādā veidā izpauda dusmas?

Mārīte: Nekad! Jo mums bija daudz bilžu un mēs katru dienu runājām par mammīti. Ar bērniem zīmējām mammai zīmējumus. Ļoti palīdzēja, ka Kristīne no cietuma varēja zvanīt un runāt ar bērniem, jo meitiņa atpazina mammas balsi.

Kristīne: Vienmēr, kad zvanīju,

teicu, ka saulītes stari ir manas rociņas, katra sniega pārsliņa un lietus pilīte ir mana bučiņa.

Mārīte: Lai mamma varētu sajust sava bērna smaržu, vedām bērna pidžamu uz cietumu.

Kristīne: Cietumā taisīju dāvanas, rotaļlietas, zīmējumus, rakstīju vēstulītes, lai brālis varētu tās māsai nolasīt. Kad katru dienu esi mājās ar bērniem, bieži vien nenovērtējam sīkumus, bet, kad bērniņiem nav mammas vai mammai nav bērniņu, katrs sīkums ir ļoti svarīgs. Meitiņa atcerējās manu gredzenu, tāpēc pirmais, ko atsūtīju no cietuma, bija mans gredzens.

Mārīte: Mēs to piekārām pie gultiņas.

Kristīne:  Meitiņa gribēja, lai uztaisu varavīksni.

Meklēju žurnālus, plēsu ārā krāsainus papīrus, ar maizi un pienu līmēju. Atbraucot mājās, skatos — tas darbs ir pie sienas.

Mārīte, ko jūs Jūlijai stāstījāt par mammu? Kur viņa atrodas?

Mārīte: Ļoti ilgi stāstījām, ka mamma ir darbā.

Kristīne: Jo toreiz, kad braucu prom, pateicu, ka aizbraukšu uz darbu un tikmēr viņa mazliet padzīvos pie krustmātes, par ko viņa bija ļoti priecīga. Notikušais ir milzīga trauma, un, lai gan bērni visu šo laiku apmeklē psihologu, nezinu, kā mēs no tās tiksim vaļā.

Es vēl joprojām nevaru meitai teikt, ka eju uz darbu, jo viņa momentā man pieķeras pie rokas. Man jāsaka, ka mammai ir darīšanas.

Vairāk interesanto un sirdi plosošo māsu Misāņu stāstu par tā laika izjūtām un spēku, cīnoties par taisnību, lasi  jaunākajā žurnālā "Una"!