Pandēmiju laikā mūsu glābiņš ir Latvijas daba

Vai mūsu dabas takas ir gatavas lielam apmeklētāju pieplūdumam?

Covid-19 krīze parādīja divas būtiskas lietas: pirmā – cik nozīmīgs ir dabas tūrisms kritiskā situācijā, kad nepieciešama cilvēku decentralizācija. Un otra atziņa: visur, kur mēs plānojam dabas tūrisma attīstību, ar vislielāko nopietnību jādomā par infrastruktūru. Un te viens no galvenajiem uzdevumiem ir nodrošināt un vēlāk pietiekami regulāri apsaimniekot atkritumu urnas un, protams, labierīcības.

Pavasarī Covid-19 ierobežojumu laikā vietām Baltijas jūras un līča piekrastē aiz pirmajām priedītēm veidojās savdabīgs biotops - mežaina kāpa ar tualetes papīra zemsedzi.

Parasti, kad beigusies tradicionālā tūrisma sezona, tualetes, kāpu laipas un atkritumu urnas no piekrastes aizvāc, lai vējš neaizpūš. Pats savām acīm Vidzemes jūrmalā redzēju sauso tualeti kā “amonjaka templi”, ap kuru ceļotāji bija izveidojuši “mīnu lauku”, jo iekšpuse bija jau piepildīta. Kaut arī pašvaldība bija apņēmusies šo vietu apsaimniekot, reālajā dzīvē to netīrīja neviens.

Tagad dzīve pierāda, ka dabas takas vajadzētu projektēt apļveida, ar skaidri norādītu kustības virzienu, lai cilvēkiem nav jāspiežas garām.

Jā, visur, kur vien ir iespēja, apmeklētāju kustību jācenšas organizēt pa apli, lai nav posmu ar divvirzienu kustību. Tas gan ir gandrīz neiespējami tur, kur ir kāpnes un skatu torņi. Šoruden Covid-19 ierobežošanas pasākumi mainās ļoti strauji un man grūti prognozēt, kādi tie būs novembrī, bet es ceru, ka mēs pēc šā pavasara Covid-19 ugunskristībām spēsim reaģēt operatīvi un profesionāli. Tagad jau ir skaidrs, ka vīruss nav diez cik dzīvot spējīgs brīvā dabā un, ja vien cilvēki nešķauda viens otram virsū, maz iespēju inficēties mežā vai jūrmalā.

Nav tā, ka Latvijā apbrīnošanas vērta ir tikai Sigulda, Kuldīga, Ķemeri vai Tērvete. Piemēram, es šoziem pirmo reizi biju pie augstākā Latvijas dolomītu atseguma - Randātu klintīm. Izcili skaista vieta ar labu infrastruktūru Gaujas krastā netālu no Zvārtavas pils. Vai Rauna ar savu Staburagu un pilsdrupām! Katrā Latvijas novadā ir brīnumskaistas vietas, ko pašvaldība, Dabas aizsardzības pārvalde vai LVM ir sakopuši un labiekārtojuši!

Un vēl - nav jau obligāti jādrūzmējas dabas takās, var pastaigāties vienkārši mežā. Tagad galvenais ir pēc iespējas vairāk atrasties dabā, trenēt dziļo elpošanu un pabūt prom no cilvēkiem. Latvijas priežu meži ir sausi, skaisti, interesanti, turklāt skuju koki izdala veselīgos terpēnus. Atceraties filmu “Likteņdzirnas”? Dziedāšana mežā atpestīja Eduku no neārstējamas slimības.

AS “Latvijas valsts meži” izbūvējuši labus ceļus, te tikai jāuzmanās no kokvedēju mašīnām, savs auto jānovieto tā, lai netraucētu tiem, kas mežā strādā. Brīvdienās skatieties, vai mežā nenotiek kolektīvās medības, tad nevajag lieki izaicināt likteni, bet parasti gan mežā vietas pietiek visiem. Izmantojot aplikāciju LVM GEO, var viegli atrast atpūtas vietas un labiekārtotus dabas objektus, un, ja vien šajā teritorijā ir tīmekļa pārklājums, apmaldīties nevar.

Var doties iepazīt ne tik populāras vietas, piemēram, Pierīgā ir daudz 1. Pasaules kara cīnītāju kapa vietu, pirms 101 gada te notika mūsu valsts vēsturei nozīmīgas kaujas. Tie, kurus interesē arhitektūra un sakrālais mantojums, var doties lūkot muižas, vēsturiskos parkus un baznīcas. Jā, daudzas ir bēdīgā stāvoklī. Bet varbūt tieši tāpēc ir vērts turp doties, varbūt nākamreiz nebūs vairs, ko fotografēt.

Latviešus dēvē par kapu kopēju tautu, tāpēc ļoti interesanti ir klīst pa senām kapsētām, aplūkot pieminekļus, lasīt vārdus un uzvārdus, rēķināt, cik garu vai īsu mūžu cilvēki dzīvojuši. Varbūt palaimēsies vēl nofotografēt kādu bleķa kroni, šī tradīcija jau sen izzudusi, bet pirts vanniņai līdzīgus veidojumus ar mākslīgām puķēm zem stikla vēl var ieraudzīt vietvietām lauku kapsētās. Dodoties pastaigās, vajag visu neparasto un neredzēto fotografēt, tā jūs piedalāties gan kultūrvēsturisku pieminekļu dokumentēšanā, gan sugu izplatības noteikšanā.

Latvijā jau gadiem ļoti populāra ir vietne dabasdati.lv, kur eksperti pēc fotogrāfijas palīdzēs noteikt sugas, kādas esat pamanījuši.

Vai Covid-19 laikā ir vērojama cilvēku paradumu maiņa?

Diez vai tie ir paradumi, drīzāk neierasta situācija, kas piespieda pacelt pēcpusi no dīvāna. Kā jau pieminētajā “Pērkona” dziesmā: “Kad visi krogi ciet ciet un vairāk nav, kur iet...” Jā, viss atkal ir ciet: gan fitnesa klubi, gan teātri, gan krodziņi, nenotiek saviesīgi pasākumi un ballītes. Bet varbūt pilsētniekiem, kuri iestrēguši savdabīgā Bermudu trijstūrī: māja-darbs-tusiņš krodziņā, Covid-19 ļāva un lika ieraudzīt dienas gaismu, sev atklāt Latvijas dabu, ieraudzīt reālo pasauli. Es ceru, ka Covid-19 daudziem atklāja, ka tepat Latvijā, tepat mūsu Latvijas dabā ir tik daudz brīnumainu vietu un lietu.

Kad lielas tautas masas dodas dabā, vajadzētu atgādināt par saudzīga tūrisma pamatprincipiem.

No vienas puses, mums, Dabas aizsardzības pārvaldei jādomā, kā nodrošināt labierīcības un atkritumu apsaimniekošanu apmeklētājiem atvērtajās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, no otras puses - ir jāapzinās, ka ārpus īpaši aprīkotām atpūtas vietām viņus nesagaidīs ne tualetes, ne atkritumu konteineri, tāpēc Dabas aizsardzības pārvalde jau vairākus gadus aicina: “Ko atnesi, to aiznes!”

Arī tad, ja kādā vietā ir izvietoti konteineri, pirmie tur samestā ēdiena iepakojuma revidenti parasti ir putni un zvēri, pēc tam viss apkārtnē izmētātais nonāk vēja varā,

un nākamie dabas takas apciemotāji jau šausminās, cik viss netīrs un piedrazots. Bet risinājums ir tik vienkāršs: neko neatstāt dabā!

Līdz šim DAP Latvijā ir īstenojusi daudzus vērienīgus dabas infrastruktūras atjaunošanas un labiekārtošanas projektus: ierīkotas takas, būvētas laipas un kāpnes, uzcelti skatu torņi. Šogad īpaši pēc vētrām nācās krietni nopūlēties ar šo objektu remontēšanu, jo dabīgos mežos bieži vien laipas un kāpnes salauž krītoši koki. Aizvadītajos gados sadarbībā ar “Lauku ceļotāju” dabā nomarķētas “Jūrtaka” un “Mežtaka”, tās ved pa gleznainākajām Latvijas vietām, un nomaldīties nav iespējams.

Vai šoziem atkal nāksies slēgt populārākos dabas objektus apmeklētājiem?

Situācija var kļūt dramatiskāka, tas nav izslēgts. Bet vienmēr jāatceras, ka pastaiga svaigā gaisā ir un būs drošāka nekā tusēšana slēgtās telpās. Taču mēs nedrīkstam zaudēt modrību arī ilgtermiņā.

Pasaule pēc Covid-19 nekad vairs nebūs tāda, kāda bija pirms tam. Pandēmija parādīja, cik trausls un neaizsargāts ir cilvēks par spīti tam, cik tālu un augstu ir attīstījušās visu veidu tehnoloģijas.

Tai skaitā gēnu inženierija. Negribas biedēt, bet, ņemot vērā politiskās realitātes, arī bioterorisma draudi nebūtu vērtējami par zemu. ASV un citu valstu pieredze ar Sibīrijas mēra izraisītājus saturošiem baltajiem pulverīšiem ir vēl gluži svaigā atmiņā. Arī ziņas, ka Covid-19 pie mums, iespējams, nonācis ne gluži pa taisno no sikspārņu ēšanas, bet ar laboratoriju starpniecību, nav noslēpums.

Cilvēks ielaužas aizvien dziļāk dabā, un ir arvien lielāka varbūtība, ka dabā sastapsim ne tikai jaunas dzīvnieku sugas, bet arī viņos mājojošus slimību izraisītājus, kuri par gana garšīgu atzīs arī laimīgo atklājēju. Teju visā Dienvidaustrumāzijā (Covid-19 dzimteni Ķīnu ieskaitot), Āfrikā, tropiskajā Dienvidamerikā ir tik daudz vāji pētītu reģionu, kuri mums var nest gan priecīgus, gan traģiskus pārsteigumus. Ar pārlieku antibiotiku lietošanu mēs palīdzēsim kļūt stiprākiem jau esošiem un zināmiem slimību izraisītājiem.

Taču arī bez tā jāsaprot, ka vīrusu slimību uzliesmojumi kļūs par retāku vai biežāku, bet regulāru parādību, distancēšanās vienmēr būs ļoti svarīgs faktors slimību izplatīšanās novēršanai.

Tad mūsu teju vienīgais glābiņš būs Latvijas lauki un Latvijas daba. Neaizmirsīsim savas lauku mājas! Un neaizmirsīsim, ka dots devējam atdodas – ka Latvijas daba nākotnē mums spēs palīdzēt tik daudz, cik paši šodien tai palīdzēsim saglabāt tās veselumu.